From dē- + negō.
dēnegō (present infinitive dēnegāre, perfect active dēnegāvī, supine dēnegātum); first conjugation
- to deny, reject or refuse (a request)
- Synonyms: negō, renuō, abnuō, recūsō
- Antonyms: accipiō, adnuō, affirmō, firmō, consentiō
| indicative
|
singular
|
plural
|
| first
|
second
|
third
|
first
|
second
|
third
|
| active
|
present
|
dēnegō
|
dēnegās
|
dēnegat
|
dēnegāmus
|
dēnegātis
|
dēnegant
|
| imperfect
|
dēnegābam
|
dēnegābās
|
dēnegābat
|
dēnegābāmus
|
dēnegābātis
|
dēnegābant
|
| future
|
dēnegābō
|
dēnegābis
|
dēnegābit
|
dēnegābimus
|
dēnegābitis
|
dēnegābunt
|
| perfect
|
dēnegāvī
|
dēnegāvistī,
dēnegāstī1
|
dēnegāvit,
dēnegāt1
|
dēnegāvimus,
dēnegāmus1
|
dēnegāvistis,
dēnegāstis1
|
dēnegāvērunt,
dēnegāvēre,
dēnegārunt1
|
| pluperfect
|
dēnegāveram,
dēnegāram1
|
dēnegāverās,
dēnegārās1
|
dēnegāverat,
dēnegārat1
|
dēnegāverāmus,
dēnegārāmus1
|
dēnegāverātis,
dēnegārātis1
|
dēnegāverant,
dēnegārant1
|
| future perfect
|
dēnegāverō,
dēnegārō1
|
dēnegāveris,
dēnegāris1
|
dēnegāverit,
dēnegārit1
|
dēnegāverimus,
dēnegārimus1
|
dēnegāveritis,
dēnegāritis1
|
dēnegāverint,
dēnegārint1
|
| passive
|
present
|
dēnegor
|
dēnegāris,
dēnegāre
|
dēnegātur
|
dēnegāmur
|
dēnegāminī
|
dēnegantur
|
| imperfect
|
dēnegābar
|
dēnegābāris,
dēnegābāre
|
dēnegābātur
|
dēnegābāmur
|
dēnegābāminī
|
dēnegābantur
|
| future
|
dēnegābor
|
dēnegāberis,
dēnegābere
|
dēnegābitur
|
dēnegābimur
|
dēnegābiminī
|
dēnegābuntur
|
| perfect
|
dēnegātus + present active indicative of sum
|
| pluperfect
|
dēnegātus + imperfect active indicative of sum
|
| future perfect
|
dēnegātus + future active indicative of sum
|
| subjunctive
|
singular
|
plural
|
| first
|
second
|
third
|
first
|
second
|
third
|
| active
|
present
|
dēnegem
|
dēnegēs
|
dēneget
|
dēnegēmus
|
dēnegētis
|
dēnegent
|
| imperfect
|
dēnegārem
|
dēnegārēs
|
dēnegāret
|
dēnegārēmus
|
dēnegārētis
|
dēnegārent
|
| perfect
|
dēnegāverim,
dēnegārim1
|
dēnegāverīs,
dēnegārīs1
|
dēnegāverit,
dēnegārit1
|
dēnegāverīmus,
dēnegārīmus1
|
dēnegāverītis,
dēnegārītis1
|
dēnegāverint,
dēnegārint1
|
| pluperfect
|
dēnegāvissem,
dēnegāssem1
|
dēnegāvissēs,
dēnegāssēs1
|
dēnegāvisset,
dēnegāsset1
|
dēnegāvissēmus,
dēnegāssēmus1
|
dēnegāvissētis,
dēnegāssētis1
|
dēnegāvissent,
dēnegāssent1
|
| passive
|
present
|
dēneger
|
dēnegēris,
dēnegēre
|
dēnegētur
|
dēnegēmur
|
dēnegēminī
|
dēnegentur
|
| imperfect
|
dēnegārer
|
dēnegārēris,
dēnegārēre
|
dēnegārētur
|
dēnegārēmur
|
dēnegārēminī
|
dēnegārentur
|
| perfect
|
dēnegātus + present active subjunctive of sum
|
| pluperfect
|
dēnegātus + imperfect active subjunctive of sum
|
| imperative
|
singular
|
plural
|
| first
|
second
|
third
|
first
|
second
|
third
|
| active
|
present
|
—
|
dēnegā
|
—
|
—
|
dēnegāte
|
—
|
| future
|
—
|
dēnegātō
|
dēnegātō
|
—
|
dēnegātōte
|
dēnegantō
|
| passive
|
present
|
—
|
dēnegāre
|
—
|
—
|
dēnegāminī
|
—
|
| future
|
—
|
dēnegātor
|
dēnegātor
|
—
|
—
|
dēnegantor
|
| dēnegāre
|
dēnegāvisse,
dēnegāsse1
|
dēnegātūrum esse
|
dēnegārī
|
dēnegātum esse
|
dēnegātum īrī
|
| dēnegāns
|
—
|
dēnegātūrus
|
—
|
dēnegātus
|
dēnegandus
|
| dēnegandī
|
dēnegandō
|
dēnegandum
|
dēnegandō
|
dēnegātum
|
dēnegātū
|
1At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.
- “denego”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “denego”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- denego in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
- Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
- to refuse, reject a request: negare, more strongly denegare alicui aliquid
