imitativus

Latin

Etymology

From imitō (“to imitate, copy”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /i.mi.taːˈtiː.u̯us/, [ɪmɪt̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /i.mi.taˈti.vus/, [imit̪äˈt̪iːvus]

Adjective

imitātīvus (feminine imitātīva, neuter imitātīvum); first/second-declension adjective

1. imitative

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	imitātīvus	imitātīva	imitātīvum		imitātīvī	imitātīvae	imitātīva
genitive	imitātīvī	imitātīvae	imitātīvī		imitātīvōrum	imitātīvārum	imitātīvōrum
dative	imitātīvō	imitātīvae	imitātīvō		imitātīvīs
accusative	imitātīvum	imitātīvam	imitātīvum		imitātīvōs	imitātīvās	imitātīva
ablative	imitātīvō	imitātīvā	imitātīvō		imitātīvīs
vocative	imitātīve	imitātīva	imitātīvum		imitātīvī	imitātīvae	imitātīva

Descendants

• Catalan: imitatiu
• French: imitatif
• Galician: imitativo
• Italian: imitativo
• Occitan: imitatiu
• Portuguese: imitativo
• Spanish: imitativo

References

• “imitativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• imitativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.