Apziņa

Apziņa ir augsti attīstītas matērijas — cilvēka smadzeņu īpašība, kas nodrošina spēju psiholoģiskā darbībā atspoguļot, proti, analizēt ārpasauli un pašam sevi, nošķirot savu "es" no ārējās vides un mērķtiecīgi iedarbojoties uz šo vidi un sevi. Apziņa kā psiholoģiskas darbības forma neaprobežojas ar domāšanu, jo ietver ne vien īstenības izziņu, zināšanas par pasauli un sevi, bet arī cilvēciski aktīvu attieksmi pret izzinātām lietām un parādībām, cilvēcisku ieinteresētību un šo lietu un parādību vērtējumu. Tāpēc būtiska apziņas izpausme ir pašapziņa, kas katram cilvēkam ir citāda, atkarībā no dzīves pieredzes, šķiriskās piederības, profesijas u.tml.

Attēlots Dekarta apziņas duālisms

Apziņas filozofiskais pamats ir augstākā nervu darbība, kas nodrošina sabiedriskās pieredzes uzkrāšanu, reproducēšanu un apkopošanu galvas smadzenēs. Apziņa saistīta ar nervu struktūru spēcīgu vienlaicīgu aktivēšanu un apvienošanu savstarpēji pakārtotās funkcionālās sistēmās, kas veido darbības mērķu, rīcības programmu un gaidāmo rezultātu neirālos modeļus, nodrošinot augstāko psiholoģisko funkciju nepārtrauktu paškontroli un pašregulāciju (domāšana). Paredzot domās notikumu, un rīcības varbūtējās sekas un pastāvīgi salīdzinot domās veidotos rīcības modeļus ar to faktiskajiem rezultātiem, cilvēks var nepārtraukti koriģēt un precizēt savas darbības mērķus un rīcības programmu atbilstoši reālajai situācijai, iespējām. Psihisku saslimšanu gadījumos notikumu prognozēšanas un rīcības korekcijas spēja samazinās vai vispār pazūd (apziņas traucējumi).

Skatīt arī

• Mainīgie apziņas stāvokļi

Ārējās saites

• Apziņa — Medicīnas termins (latviski)