Brēmenes Ādams

Brēmenes Ādams jeb Ādams no Brēmenes (latīņu: Adamus Bremensis, miris pēc 1081. gada 12. decembra) bija viens no ievērojamākajiem viduslaiku Vācijas hronistiem, Brēmenes baznīcas kanoniķis, "Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi" (Hamburgas arhibīskapijas vēstures) autors.

Dzīvesgājums

Par Ādamu no Brēmenes maz biogrāfisko ziņu. Kā iespējams secināt no viņa sacerējumiem, Ādams cēlies no Dienvidvācijas. Brēmenē viņš ieradies 1066. gadā, drīz kļuvis par doma kanoniķi, kopš 1069. gada bijis Brēmenes domskolas skolotājs. Sākot ar 1074. gadu, rakstījis Hamburgas-Brēmenes arhibīskapijas vēsturi (Gesta Hammburgensis ecclesiae pontificum), kas pamatā pabeigta 1076. gadā, lai gan darbu pie tās Ādams turpināja līdz pat savai nāvei. Ādams miris pēc 1081. gada 12. oktobra.

Sākotnēji minētajā darbā aprakstīti notikumi līdz 1071. gadam, bet pēc tam pievienots papildinājums par laika periodu līdz 1081. gadam. Domājams, ka autora nāves dēļ darbs palicis nepabeigts.

Kā avoti izmantotas iepriekš sarakstītās viduslaiku hronikas. Īpaši daudz aizguvumu no Rimberta Svētā Anskara dzīves (Vita sancti Anscarii). Izmantoti arī arhibīskapijas arhīva dokumenti, kas ļauj pieņemt, ka autors bijis arī bibliotekārs un arhivārs. Savā darbā Ādams no Brēmenes balstījies arī uz mutvārdu tradīciju un laikabiedru liecībām.

Darbā atrodamās ziņas par Austrumbaltijas tautām pamatā balstās tieši uz mutvārdu tradīciju, kas satur daudz teiksmainu un neticamu nostāstu. Aprakstot skandināvu cīņas ar kuršiem, autors pārrakstījis Rimberta sniegtās ziņas. Labākā Ādama no Brēmenes hronikas publikācija ir B.Šmeidlera 1917. gada izdevums. Fragments, kas stāsta par kuršiem un kāda dāņu tirgotāja uzceltu baznīcu Kursā, ir publicēts "Latvijas vēstures avoti. 2.sēj.: Senās Latvijas vēstures avoti. 1.burtnīca. Red. Švābe, A. Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 1937. 12.lpp. Nr.16".^[1]

Hronikas fragments par Kursu

Sunt et aliae interius, quae subiacent imperio Sueonum, quarum vel maxima est illa quae Churland dicitur; iter habet octo dierum; gens crudelissima propter nimium ydolatriae cultum fugitur ab omnibus; aurum ibi plurimum, equi optimi. Divinis, auguribus atque nigromanticis omnes domus plenae sunt, [qui etiam vestitu monachico induti sunt]. A toto orbe ibi responsa petuntur, maxime ab Hispanis et Graecis. Hanc insulam credimus in Vita sancti Ansgarii Chori nominatam, quam tunc Sueones tributo subiecerunt. Una ibi nunc facta est ecclesia cuiusdam studio negotiatoris, quem rex Danorum multis ad hoc illexit muneribus. Ipse rex gaudens in Domino recitavit mihi hanc cantilenam.^[2] "Starp Austrumbaltijas salām vēl tālāk ir citas salas, kas pakļautas zviedru virskundzībai. Vislielākā no tām saucas par Kurzemi, tā atrodas astoņu dienu ceļojuma attālumā. Tās iedzīvotāji ir ļoti nežēlīgi, un visas citas ciltis no tiem vairās, jo tie pārāk nodevušies elku dievībai. Tur ir ļoti daudz zelta un vislabākie zirgi. Visas viņu mājas pilnas ar viņu zīlniecības un burvības priekšmetiem. No visas pasaules dodas ļaudis prasīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas. Esam pārliecināti, ka tā sala, kas minēta “Sv.Ansgara dzīvē”, pieder kuršiem un maksā šai laikā meslus zviedriem. Tagad tur uzcelta baznīca ar kāda tirgotāja pūlēm, kuru uz to pamudināja dāņu ķēniņa daudzās dāvanas. Pats karalis, kas priekā un uzticībā paļaujas Dievam, visu to man pastāstīja."