Austrumkursas augstiene

Austrumkursas augstiene ir dabas apgabals Kurzemē un Zemgalē. Izvietojusies Latvijas rietumdaļā starp Zemgales līdzenumu rietumos un Kursas zemieni austrumos. Ziemeļos Abavas senleja to atdala no Ziemeļkursas augstienes, bet dienvidos piekļaujas Vadakstes līdzenums. Austrumkursas augstieni veido plašs pamatiežu pacēlums, kuru klāj samērā plāna kvartāra iežu sega. Šī augstiene atšķiras no visām pārējām Latvijas augstienēm ar vājo reljefa artikulāciju. Nodala piecus dabas apvidus: Abavas senleja, Vārmes nolaidenums, Saldus pauguraine, Spārnenes viļņotais līdzenums un Lielauces pauguraine. Rietumdaļā augstiene pakāpeniski paceļas no Pieventas līdzenuma. Labi izteiktā robeža dienvidaustrumdaļā iet pa Sesavas upi, bet dienvidaustrumos no Dobeles tā sakrīt ar Baltijas ledus ezera krasta vaļņiem, turpinās ziemeļu virzienā, kur saplūst ar Abavas senleju. Vairāk saposmotas pauguraines ar lielāku relatīvā augstuma starpību ir tikai augstienes dienviddaļā, ap Zebrus ezeru, kā arī augstienes ziemeļu nomalē. Ziemeļdaļā un ziemeļrietumos augstiene lēzeni pazeminās Abavas senlejas virzienā, sasniedzot Kandavas — Sabiles posmā apmēram 80 m vjl. Reljefa augstākais punkts ir Smiltiņu kalns (153,4 m vjl) pie Zantes.

Austrumkursas augstiene
Saldus pauguraines ainava pie Lielcieceres
Kontinents	Eirāzija
Valstis	Latvija
Garums	70 km
Platums	55 km
Platība	3860 km2
Vidējais augstums	100 m
Augstākais kalns	Smiltiņu kalns
Augstums	153,4 m
Koordinātas	56°45′N 22°40′E
Austrumkursas augstiene

Ģeoloģija

Augstienes ziemeļdaļā un vidusdaļā, apmēram līdz Saldum, zem kvartāra nogulumiem ir augšdevona un karbona ieži, starp tiem arī kaļķakmens, dienviddaļā — perma kaļķakmens un dolomīts, bet dienvidaustrumos - arī juras ieži.

Pamatieži vairākās vietās atrodas tuvu zemes virskārtai, bet atsedzas Cieceres ezera, Cieceres un Imulas upju krastos.

Pamatiežu virsa pie Zantes atrodas 122 m vjl, bet augstienes perifērijas virzienā tā pazeminās. Kvartāra segas vidējais biezums pieaug pamatiežu pacēlumu nogāzēs, sasniedzot tur 50—60 m.

Reljefs

Augstienes virsas absolūtais augstums sasniedz 80—150 m. Lielākā augstienes daļa ir lēzeni viļņots pamatmorēnas līdzenums, kura vidējais augstums ir 100 m vjl. Augstienes rietumdaļā, uz dienvidiem no Lutriņiem ir Ķirmeskalns (138 m vjl), kas tikai nedaudz paceļas pāri apkārtnei.

Plašākie morēnu pauguru apvidi ir augstienes dienvidaustrumos, ap Zebrus ezeru, dienvidaustrumos no Kandavas un rietumos no Dobeles.

Augstienes robežās sastopami arī citi reljefa tipi: fluvioglaciālās smilts viļņotie līdzenumi (dienvidos no Sabiles), drumlini (starp Saldu un Kursīšiem, starp Lutriņiem un Kabili), osi, kēmi u.c.

Klimats

Augstienes ģeogrāfiskais stāvoklis un reljefs rada nelielas klimata atšķirības. Valdošie rietumu vēji atnes nokrišņus, rietumu nogāzē 600—700 mm gadā, bet augstienes pārējās daļās — 500—650 mm. Augstienē gada vidējā temperatūra ir ap 5,4 °C, janvārī tā sasniedz -3,7 °C, bet jūlijā — 17,3 °C. Augstienes austrumdaļā temperatūra ziemā nedaudz zemāka (janvārī -4 °C), bet vasarā — augstāka (jūlijā 17,5 °C). Veģetācijas periods ilgst 185—195 dienas, pie tam apmēram 140 dienas ir bez sala. Sniega sega augstienes centrālajā daļā nenokūst 100—110 dienu, rietumu un ziemeļu nogāzēs — 80—100 dienu.

Hidrogrāfija

No augstienes centrālās daļas uz visām pusēm plūst vairākas upes seklās ielejās un pieder galvenokārt Ventas baseinam. Ziemeļu un austrumu nogāzi atūdeņo Abava ar pietekām Viesāti, Imulu un Amulu. Gada noteces slāņa biezums ir apmēram 230 mm. Rietumu nogāzi šķērso Riežupe, Ēda, Ciecere un Zaņa, kas atūdeņo augstienes centrālo daļu. Šeit gada noteces slāņa biezums ir lielāks — ap 250 mm. Taču minētās upes nespēj pilnīgi atūdeņot nogāzi, tāpēc apvidi pie Lutriņiem, ap Gaiķiem, dienvidos no Cieceres upes, pie Sātiņiem bija pārpurvoti (tur izveidojušies sekli zāļu purvi).

Augu valsts

Uz karbonātiem bagāta cilmieža, uz kalciju saturoša smilšmāla, dolomīta un kaļķakmens nelielās platībās izveidojušās velēnu karbonātu augsnes. Lielākā daļa šo augšņu tagad atrodas tīrumos, tās ir labi iekultivētas, bet vietās, kur augsnes veidojušās uz skeletainiem cilmiežiem, aug gāršas tipa meži.

Augstienē sastopami Latvijā pazīstamo mežu un zālāju tipi, atskaitot grīni. Platlapju koki aug velēnu karbonātu izskalotās un arī velēnu podzolētajās gleja un glejotās māla vai smilšmāla augsnēs uz merģeļa vai dolomīta pamatnes.

Zālāji izplatīti reljefa ieliekumos velēnu glejotās, gleja un purvainās augsnēs, kur ir mitruma sastrēgums, kā arī upju ielejās. Pēckara gados augstienes dienviddaļā (ap Zvārdi, Ķērķiņiem, Kursīšiem, Blīdeni, Gaiķiem un citur) atmatās un izcirstajos mežos bija izveidotas plašas krūmāju platības.