Baltu pirmvaloda

Baltu pirmvaloda (lietuviešu: baltų prokalbė) jeb pirmbaltu valoda (lietuviešu: prabaltų kalba) ir hipotētiska valoda, no kuras cēlušās baltu valodas. Baltu pirmvaloda rekonstruēta ar salīdzinošās valodniecības metodi, kā arī izmantojot datus par baltu un citām indoeiropiešu valodām, jo līdz mūsdienām nav saglabājies neviens baltu pirmvalodas rakstu paraugs.

Baltu pirmvaloda
Valodu lieto:	—
Reģions:	—
Pratēju skaits:	—
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Baltu-slāvu   Baltu pirmvaloda
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	—
ISO 639-3:	—

Baltu pirmvaloda cēlusies no indoeiropiešu pirmvalodas, no kuras tā varētu būt sākusi atdalīties ap 3000 gadiem p.m.ē. Daži valodnieki izteikuši hipotēzi, ka starpposmā pastāvējusi kopīga baltu-slāvu pirmvaloda.

Pamata īpašības

Baltu pirmvaloda bija lokāma valoda. Vārdu pamatsecība teikumā — SOV.

Baltu pirmvalodu pamatā raksturo šādas galvenās iezīmes:

• brīvais uzsvars;
• īso indoeiropiešu pirmvalodas (ide.) patskaņu *o un *a saplūšana vienā patskanī *a;
• ide. patskaņu mijas saglabāšana un attīstīšana;
• nāseņa *m saglabāšana pirms zobeņiem;
• ē celma produktivitāte;
• īpatnējas pamazināmo formu izskaņas;
• kopīgas personu galotnes visiem darbības vārdu laikiem un izteiksmēm;
• darbības vārda trešajai personai vienāda galotne neatkarīgi no gramatiskā skaitļa;
• pilnīgs ide. perfekta un aorista zudums;
• pagātnes formas — darinātas ar tematiskajiem patskaņiem *-ā-, *-ē-;
• kopīga leksika, ieskaitot onomastikas elementus.

Baltu un slāvu lingvistiskā vienotība

Shēmas, kas atspoguļo dažādos viedokļus par baltu un slāvu valodu attīstību

Ilgu laiku zinātnieki ir šaubījušies vai vispār ir pastāvējis tāds kopīgs baltu un slāvu valodu starpposms, proti, vai ir bijusi vienota baltu-slāvu pirmvaloda. Turklāt gan XX gs., gan joprojām mūsdienās ik pa laikam izskan viedoklis, ka arī tāda baltu pirmvaloda nekad nav pastāvējusi, tā vietā kopīgā baltu-slāvu pirmvaloda ir sadalījusies trīs atzaros: austrumbaltu, rietumbaltu (prūšu, kuršu) un senslāvu valodā. Taču jāņem vērā ir aspekts, ka baltu skaņu sistēma un morfoloģija ir daudz senāka par senslāvu, pat mūsdienu baltu valodu un relatīvi nesen izzudušās prūšu valodas formu senums ir salīdzināms pat ar pirms trim un vairāk tūkstošiem gadu citu indoeiropiešu valodu rakstītos avotos fiksēto.

Baltu pirmvalodas neatkarību aktīvi aizstāvējuši lietuviešu valodnieki, kas noraida ideju, ka būtu pastāvējusi pirmbaltu un pirmslāvu valodu un etniskā kopība. Viņi norāda, ka 19.gs. valodnieki, kas pasludināja baltu-slāvu pirmvalodu, nav mācējuši baltu valodas un uztvēruši no slāvu valodām aizgūtos vārdus par pierādījumu valodu kopībai. 20.gs. attīstījās teorija, ka baltu un slāvu valodu līdzība sakņojas indoeiropiešu pirmvalodā, un to līdzība skaidrojamas nevis ar kopību, bet arhaisku elementu saglabāšanos abās valodās. Daudzas no līdzībām ar slāvu valodām sastopamas tikai latviešu vai lietuviešu valodās, tādējādi neattiecas uz visām senajām baltu valodām, un norāda uz pēdējo gadsimtu ietekmi, nevis kopīgu pirmvalodu. Baltu valodas saglabājušas arhaiskākus elementus, un dažviet ir attīstījušās līdzīgi ģermāņu valodām.

Baltu un slāvu valodu saimēm ir ļoti daudz līdzību gandrīz visos valodas aspektos, kādēļ A. Šleihers secinājis, ka ir bijusi vienota baltu-slāvu pirmvaloda, kas vēlāk sadalījusies atsevišķās baltu un slāvu pirmvalodās. Savukārt A. Meijē radies pilnīgi pretējs viedoklis, proti, viņš izteicis minējumu, ka baltu un slāvu valodu līdzīgums ir izveidojies šo valodu paralēlā attīstībā, un vienotas baltu un slāvu pirmvalodas nemaz nav bijis. Poļu valodnieks J.M Rozvadovskis piedāvāja turpmāk minēto valodu attīstības shēmu, — proti, ka pēc baltu-slāvu valodu vienotības (III tūkstošgadē p. m. ē.) sākās neatkarīgs abu valodu grupu attīstības periods (II—I tūkstošgadē p. m. ē.), ko, savukārt, nomainīja jauns šo valodu satuvināšanās laiks (no mūsu ēras sākuma līdz šai dienai). Latviešu valodnieks Jānis Endzelīns uzskatīja, ka baltu un slāvu valodas pēc indoeiropiešu pirmvalodas sašķelšanās ir attīstījušās neatkarīgi, bet vēlāk ir piedzīvojušas satuvināšanās laika posmu. V. Zeps, V. Pizāni, V. Toporovs, V. Ivanovs un citi valodnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka slāvu pirmvaloda ir cēlusies no Dņepras baseinā dzīvojušo irāņu un blakus dzīvojušo baltu perifērā dialekta, ko varētu uzskatīt par uzlabotu baltu pirmvalodas modeli, kurā lielākā daļa baltu un austrumslāvu valodu leksikas kopīgo iezīmju, baltkrievu a izruna krievu o vietā, austrumslāvu pilnskanība (pleofonija), visilgāk saglabātie īsie patskaņi i, u un tikai šajā slāvu valodu grupā bieži lietotās izskaņas -ail-, -ul-, -uk- uzskatāmas par baltu mantojumu. Baltu kontaktu ar irāņiem pēdas īpaši plaši ir novērojamas hidronīmos uz dienvidiem no Pripetes, sākot pat ar Seimas upes izteku. Analizējot slāvu pirmvalodas faktus, V. Martīnovs secinājis, ka dialekts, no kura ir cēlusies slāvu pirmvaloda, ir bijis līdzīgs senprūšu pirmbaltu dialektam, kas pirms mijiedarbības ar irāņiem, ir ietekmējies no itāļu un tiem tuvām senķeltu valodām.

Saskarsme ar ģermāņu valodām

Ievērojams kopīgās leksikas slānis baltu valodas saista ne tikai ar slāviem, bet arī ar ģermāņiem − fiksēti vairāk nekā 60 baltiem un ģermāņiem kopīgu vārdu (neskaitot aizguvumus). Vēl vairāk kopīgās leksikas iezīmju apvieno visas trīs valodu saimes − baltus, slāvus un ģermāņus. Kopīgā leksika aptver darba norises, darbarīkus un lauksaimniecības terminoloģiju. To, ka kontakti sniedzas ļoti senos laikos, rāda atsevišķas kopīgas morfoloģijas raksturiezīmes − tikai baltu, slāvu un ģermāņu valodām ir datīva un instrumentāļa locījumi ar līdzskani -m-: baltu pirmvalodā *u̯ilka-m-as, gotu: wulfa-m, senslāvu: vlьko-m-ъ 'vilkiem'. Visām citām indoeiropiešu valodām šajos locījumos ir līdzskanis -bh- / -b-, piem., sanskritā: vṛkē-bh-yas 'vilkiem', latīņu: nocti-b-us 'naktīm'. Ģermāņiem ir arī līdzīga skaitļa vārdu darināšanas sistēma, turklāt visām trim valodu saimēm ir kopīgi tūkstoša, zelta un sudraba nosaukumi. Baltu un ģermāņu valodās daļēji sakrīt arī darbības vārdu pagātnes laika veidošana (saknes patskaņu mija), abas valodu saimes vieno arī aorista zudums, savukārt tā saglabājums vieno slāvus ar irāņiem. Ņemot vērā visu augstākminēto, izvirzīta versija, ka kādreiz varētu būt bijusi baltu, slāvu un ģermāņu lingvistikā savienība, bet ne kopīga pirmvaloda.

Hronoloģija

Pēc R. Šmalstīga aplēsēm, kā kultūras un etniskā kopiena balti ir atdalījušies II tūkstošgadē p. m. ē. A. Girdenis un V. Mažulis, izmantojot glotohronoloģijas metodi, secināja, ka baltu un slāvu pirmvalodas bija nošķīrušās līdz IX gs. p. m. ē., bet ap V gs. p. m. ē. baltu pirmvaloda jau bija sadalījusies rietum- un austrumbaltu atzaros. Ņemot talkā S. Starastina "atgriezeniskās pareizības pārbaudes" (rekalibrējamo) glotohronoloģiju, čehu zinātnieki V. Blažeks un P. Novotna izskaitļoja, ka baltu un slāvu vienotība varētu būt izirusi XV—XIV gs. p. m. ē., bet senprūšu valoda, varētu būt sākusi atdalīties no pirmbaltu valodas ap X—VIII gs. p. m. ē. Pēc V. Toporova un V. Ivanova domām no II tūkstošgades p. m. ē. līdz I tūkstošgades p. m. ē. vidum slāvu pirmvaloda bija baltu pirmvalodas izlokšņu turpinājums. Par iznīkušo Dņepras (vai Dņepras—Okas) baltu valodu, kuras pēdas ir saglabājušās hidronīmos (skat. austrumgalindu valoda), trūkst datu, lai noteiktu, kad tā varētu būt atdalījusies no pārējiem baltu atzariem.

Pirmdzimtene

Baltu hidronīmu izplatības areāls

  Apgabals, kurā daudz baltu cilmes hidronīmu

  Apgabals, kurā baltu cilmes hidronīmu maz vai to cilme ir apšaubāma

Cēlušies no indoeiropiešu kopējās pirmkultūras, balti un slāvi nekad neveidoja vienotu kultūru vai valodu. Abu seno grupu kopējie ceļi šķīrās 3.—2. tūkstošgadē p.m.ē, kad pirmbalti devās uz ziemeļiem. No šīs senatnes arī datējama abu valodu grupu saistība. 1. tūkstošgadē p.m.ē. pastāv skaidri nodalāmas ģermāņu, slāvu un baltu priekšteču kultūras. Lai arī baltu un slāvu priekšteči vairākas tūkstošgades bija attāli kaimiņi, baltu apdzīvotās zemes ilgi palika stabilas, kamēr pirmslāvi no Oderas baseina virzījās uz dienvidiem, pakāpeniski sasniedzot Dņepru Ukrainā ap 7.gs. p.m.ē. Tikai krietni vēlāk, ap m.ē. 6.gs. slāvi no Ukrainas sāk iespiesties baltu zemēs, sašķeļot tās. Uz baltu un slāvu valodu atšķirību norāda arī tas, ka starp tām nepastāv pierobežu jauktie dialekti, kādi ir austrumslāvu, rietumslāvu un dienvidslāvu zemēs, kur, saplūstot radniecīgajām slāvu valodām, izveidojās pierobežu dialekti.

Baltu cilmes hidronīmu teritorija plešas no Vislas rietumos līdz pat Maskavai austrumos un no Baltijas jūras ziemeļos līdz pat Kijivai dienvidos. Pastāv uzskats, ka baltu teritoriju starp Vislu un Daugavu sensenos laikos ir apdzīvojušas Baltijas somugru ciltis, kuras balti laika gaitā ir asimilējuši. Uz rietumiem no baltu pirmvalodas lietotājiem dzīvoja ģermāņu tautas, uz dienvidiem — slāvu, uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem — somugru ciltis. Pēc V. Toporova domām, 1000—800. gados p.m.ē. senģermāņi izstūma baltus no zemēm, kas pletās uz rietumiem no Pasarges upes. Pēdējos gadsimtos p.m.ē. baltu teritorija sāka samazināties gotu migrācijas dēļ. VI—VII gs. m.ē., Lielās tautu staigāšanas laikos, slāvi sāka apdzīvot līdz tam baltu apdzīvotos ziemeļu un austrumu apgabalus (pēc V. Smočinska domām līdz pat slāvu ekspansijai baltu un slāvu apdzīvoto teritoriju robeža varētu būt gājusi pa Pripetes upi). XI−XII gs. krievu rakstu avotos minētas kaujas ar netālu no Maskavas palikušajiem baltiem — austrumgalindiem. Sākot ar 1225. g. pastiprinājās Teitoņu ordeņa uzbrukumi un teritoriju iekarojumi Baltijā, un līdz XVIII gs. sākumam prūši jau bija asimilēti.

Tšcinecas arheoloģiskā kultūra

M. Gimbutiene uzskatīja, ka baltu senči piederēja kaujas cirvju kultūras kopienai, bet vēlākie baltu pirmvalodas lietotāji pārstāvēja Tšcinecas arheoloģisko kultūru (XIX gs. p. m. ē.—XI gs. p. m. ē.). Piekrītot M. Gimbutienei, ka kaujas cirvju kultūras pārstāvji bija senbalti (tā pat kā senslāvi, senģermāņi un senķelti), J. P. Melorijs uzskatīja, ka Tšcinecas kultūra tomēr ir bijusi vairāk senslāviska. Tomēr gandrīz visa Tšcinecas kultūras teritorija ietilpst baltu hidronīmu izplatības zemēs (skat. kartes), un slāvi šeit sāka apmesties jau 1700—1800 gadus pēc Tšcinecas kultūras pastāvēšanas (no VI—VII gs. m. ē.).

No tā saucamā vidusareāla ir cēlušies austrum-, bet no perifērā — rietumbalti.

Baltu pirmdzimtenes noteikšanai palīdz arī tas, ka baltu pirmvalodā ir iespējams rekonstruēt ozola, ābeles, bērza, liepas, oša, kļavas un gobas nosaukumus, taču pirmbaltiem nebija savu vārdu dižskābardim, īvei un efejai. Baltu pirmvalodā bija savi vārdi vāverei, caunai, sumbram un lācim.

Fonētika un fonoloģija

Līdzskaņi

Baltu pirmvaloda, tāpat kā mūsdienu baltu valodas, ir satem valoda, kas nozīmē, ka ide. mīkstais līdzskanis *ḱ pārveidojies par *š (ʃ), bet tā balsīgie varianti — *ǵ un *ǵʰ — par *ž (ʒ). Latviešu valodā pirmbaltu *š un *ž ir attiecīgi pārveidojušies par s un z: *žeimā > latviešu: ziema, *šeinan > latviešu: siens. Afrikātas baltu, tāpat kā indoeiropiešu pirmvalodā, nav bijušas. Līdzskanis *z nebija patstāvīga skaņa, bet tikai *s variants pirms balsīgajiem līdzskaņiem.

Ide. piedvesmas lūpvelveņi *bʰ, *dʰ, *gʰ, *g^u̯, *g^u̯ʰ, *k^u̯ saplūda ar parastajiem *b, *d, *g, *k. Kā liecina Vintera likums piedvesmas līdzskaņi agrīnā laika posmā vēl varēja pastāvēt. Baltu pirmvalodā izzuda rīkleņi, kuru izruna varēja būt bijusi līdzīga līdzskaņa h izrunai.

Bija saglabāts nāsenis *m pirms zobeņiem: sal. latviešu: cimdi, simts, tumsa. Taču vārda beigās tas pārtapis par *n.

Zilbiskie līdzskaņi *ṛ, *ḷ, *ṃ, *ṇ pārtapa savienojumos *ir, *il, *im, *in (retāk — par *ur, *ul, *um, *un). Dubultie līdzskaņi *tt, *dt pārtapa par *st: *mettei > *mestei 'mest', *ṷedtei > *ṷestei 'vest'.

Līdzskaņu palatalizācija (mīkstināšanās) vēl nav bijusi.

Līdzskaņi

		Lūpeņi	Zobeņi	Smaganeņi	Aukslējeņi	Velveņi
Nāseņi		m	n
Slēdzeņi	nebalsīgie	p	t			k
	balsīgie	b	d			g
Šņāceņi	nebalsīgie		s	ʃ
	balsīgie		(z)1	ʒ
Rūceņi				r
Plūdeņi			l
Puspatskaņi		ṷ			i̯

• ¹ *z ir *s variants pirms balsīgajiem līdzskaņiem.

Patskaņi

Īsie indoeiropiešu pirmvalodas (ide.) patskaņi *o un *a bija saplūduši vienā patskanī *a. Baltu pirmvalodā bijuši 4 īsie un 5 garie patskaņi:

Patskaņi

	Priekšējās rindas		Aizmugurējās rindas
	Īsie	Garie	Īsie	Garie
Augsta pacēluma	i	ī	u	ū
Vidēja pacēluma	e	ē		ō
Zema pacēluma			a	ā

Divskaņi

Baltu pirmvalodā bija 4 īsie un 6 garie divskaņi. To pacēlums un rinda pēc pirmās daļas:

Divskaņi

	Priekšējās rindas		Aizmugurējās rindas
	Īsie	Garie	Isie	Garie
Augsta pacēluma
Vidēja pacēluma	ei, eu	ēi, ēu		ōi, ōu
Zema pacēluma			ai, au	āi, āu

Baltu pirmvalodā, tāpat kā mūsdienu baltu valodās, patskaņi *a, *e, *i, *u kopā ar līdzskaņiem *r, *l, *m, *n veidoja t. s. jauktos divskaņus. Domājams galotnēs ir bijuši sastopami arī garie jauktie divskaņi. Garie jauktie divskaņi, kuru esamība ir neskaidra vai tiek apšaubīta, norādīti iekavās:

Jauktie divskaņi

	-l	-r	-m	-n
a- (ā-)	al (āl)	ar (ār)	am (ām)	an, ān
e- (ē-)	el (ēl)	er (ēr)	em (ēm)	en, ēn
i- (ī-)	il (īl)	ir (īr)	im (īm)	in (īn)
u- (ū-)	ul (ūl)	ur (ūr)	um (ūm)	un (ūn)
(ō-)	(ōl)	(ōr)	(ōm)	ōn

Patskaņu mija

Baltu pirmvalodā bija saglabājusies un attīstījusies patskaņu mija. Tā kā īsie *a un *o bija saplūduši vienā patskanī *a, pamatā patskaņu mija notika starp *e: *a : *ē: * ō. Ja kāds no šiem patskaņiem mijā pazuda, iestājās zuduma pakāpe (ø). Patskaņu mija varēja būt arī savienojumos *e, *ē, *a, * ō + *u, *i, *r, *l, *m, *n.

Patskaņu mija

Zuduma pakāpe	Pamata pakāpe	Pagarinātā pakāpe
∅	e	ē
	a	ō

Latviešu valodā šo miju atspoguļo, piem., ved — vada, ēd — ods (< *ōdas). Mūsdienu baltu valodās pagarinātā pakāpe savienojumos ir visai slikti saglabājusies.

Uzsvars un intonācijas

No indoeiropiešu pirmvalodas bija saglabāts brīvais uzsvars — tas varēja krist gan uz vārda celmu, gan uz galotni. Attiecīgi šķirtas baritona (uzsvars celmā) un oksitona (uzsvars galotnē) akcentējuma grupas. Taču citi zinātnieki oksitona grupas vietā rekonstruē mainīgo uzsvaru, kam raksturīga pārvietošanās no galotnes uz celmu un otrādi.

Baltu pirmvalodā bija divas intonācijas: kāpjošā, kuru apzīmē ar akūtu (´), un krītošā, kam lieto cirkumfleksa zīmi (^ jeb ~). Latviešu valodā saglabāta senā intonāciju izruna, bet mūsdienu lietuviešu valodā akūts un cirkumflekss izrunā pamainījās vietām.

Morfoloģija

Lietvārds

Lietvārdam pirmbaltu valodā bija trīs dzimtes — vīriešu, sieviešu un nekatra dzimte, 3 skaitļi — vienskaitlis, divskaitlis un daudzskaitlis, ka arī 7 locījumi — nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs un vokatīvs.

Pēc pieejamajiem rakstu avotiem nekatra dzimte bija saglabājusies tikai rietumbaltu valodās, piemēram, senprūšu valodā, bet austrumbaltu valodās, kā atsevišķa forma, līdztekus pārējām dzimtēm, tā bija izzudusi (lietuviešu valodā gan ir saglabājušās īpašības vārdu, vietniekvārdu, divdabju, skaitļa vārdu nekatrās dzimtes formas).

Atbilstoši tematiskajam patskanim, lietvārdi tiek sadalīti deklinācijās. Pamatā tiek izšķirti celmi ar *-a- (ide. *-o-), *-ā-, *-ē- , *-i-, *-u- un līdzskani. Rekonstruētās lietvārdu galotnes:

		*-a- (ide. *-o-)		*-ā-	*-ē-	*-i-		*-u-		*-C- (līdzskanis)
		Vīr. dz.	Nek. dz.	Siev. dz.	Siev. dz.	Vīr. un siev. dz.	Nek. dz.	Vīr. un siev. dz.	Nek. dz.	Vīr. un siev. dz.	Nek. dz.
Vienskaitlis	Nom.	*-as	*-an, *-a	*-ā	*-ē	*-is	*-i	*-us	*-u	*-s, *-ø	*-ø
	Ģen.	*-as[a], *-ā		*-ās	*-ēs	*-eis		*-aus		*-es
	Dat.	*-ōi		*-āi	*-ēi	*-ei		*-aṷei (?), *-ōi		*-ei
	Ak.	*-an	*-an, *-a	*-ān	*-ēn	*-in	*-i	*-un	*-u	*-in	*-ø
	Instr.	*-ō		*-ān	*-ēn	*-imi		*-umi		*-mi
	Lok.	*-ei		*-āi	*-ēi	*-ēi		*-ōu		*-i
	Vok.	*-e!	*-an! *-a!	*-a!	*-e!	*-ei!	*-i!	*-au!	*-u!	*-ø!	*-ø!
Divskaitlis	N., Ak., V.	*-ō	*-ai	*-āi, *-ei	*-ēi	*-ī		*-ū	*-u̯ī	*-e	*-ī
	D., I.	*-amā		*-āmā	*-ēmā	*-imā		*-umā		*-mā
	Ģ., L.	*-aus (*-ōus?)		*-āus	*-ēus	*-ii̯aus		*-au̯aus		*-aus
Daudzskaitlis	Nom.	*-ai	*-ā	*-ās	*-ēs	*-eis	*-ī	*-aus	*-ū	*-es	*-ā
	Ģen.	*-ōn		*-ōn	*-i̯ōn	*-i̯ōn		*-ṷōn		*-ōn
	Dat.	*-amas		*-āmas	*-ēmas	*-imas		*-umas		*-mas
	Ak.	*-ōns	*-ā	*-āns	*-ēns	*-ins	*-ī	*-uns	*-ū	*-ins	*-ā
	Instr.	*-ais		*-āmīs	*-ēmīs	*-imīs		*-umīs		*-mīs
	Lok.	*-eisu		*-āsu	*-ēsu	*-isu		*-usu		*-su
	Vok.	*-ai!	*-ā!	*-ās!	*-ēs!	*-eis!	*-ī!	*-aus!	*-ū!	*-es!	*-ā!

Austrumbaltu valodās pie vienskaitļa ģenitīva, akuzatīva, lokatīva un daudzskaitļa ģenitīva, akuzatīva, inesīva bieži vien tika pievienotas pēclikas *en 'ie', *nā 'uz', *prei 'pie', kas laika gaitā saplūda ar galotni, izveidojot jaunas lokatīva formas: inesīvu, illatīvu, alatīvu un adesīvu.

Vietniekvārds

Trešās personas vietā lietots norādāmais vietniekvārds *tas 'tas'. Atgriezeniskam vietniekvārdam *seu̯e 'sevis' nebija nominatīva, kā arī atsevišķu divskaitļa un daudzskaitļa formu. Vienzilbīgas formas *mei, *me, *tei, *te, *sei, *se lietotas neuzsvērtās pozīcijās. Senās personu vietniekvārdu formas raksturīgas agrīnajam baltu pirmvalodas periodam.

		1. persona (es)	2. persona (tu)	Norādāmais viet. (tas)			Atgriezeniskais viet. (sevis)
				Vīr. dz.	Nek. dz.	Siev. dz.
Vienskaitlis	Nom.	*ež (*eš)	*tu / *tū	*tas	*ta	*tā	—
	Ģen.	*mene, *mei	*teṷe, *tei	*tasi̯a		*tasi̯ās	*seu̯e, *sei
	Dat.	*menei, *mei	*tebei, *tei	*tasmei		*tasi̯āi	*sebei, *sei
	Ak.	*mēn, *me	*tēn, *te	*tan	*ta	*tān	*sēn, *se
	Instr.	*menimi	*tebimi	*tō		*tān	*sebimi
	Lok.	*meni	*tebi	*tasmi		*tāi	*sebi

		1. persona (mēs divi)	2. persona (jūs divi)	Norādāmais viet. (tie divi)
		Senā forma → atjaunotā	Senā forma → atjaunotā	Vīr. dz.	Nek. dz.	Siev. dz.
Divskaitlis	Nom.	*ṷe	*i̯ū	*tō	*tai / *tei
	Ģen., Lok.	*nōi̯aus → *nūi̯aus	*ṷōi̯aus → *i̯ūi̯aus	*ta(i)i̯aus
	Dat., Instr.	*nōmā → *nūmā	*ṷōmā → *i̯ūmā	*teimā
	Ak.	*nō → *na (→ *ṷe)	*ṷō → *ṷa (→ *i̯ū)	*tō	*tai / *tei

		1. persona (mēs)	2. persona (jūs)	Norādāmais viet. (tie)
		Senā forma → atjaunotā	Senā forma → atjaunotā	Vīr. dz.	Nek. dz.	Siev. dz.
Daudzskaitlis	Nom.	*mes	*i̯ūs	*tai / *tei	*tā	*tās
	Ģen.	*nōsōn → *nūsōn	*ṷōsōn → *i̯ūsōn	*teisōn		*tāsōn
	Dat.	*nōmas → *nūmas	*ṷōmas → *i̯ūmas	*teimas		*tāmas
	Ak.	*nōs → *nas	*ṷōs → *ṷas	*tōns	*tā	*tāns
	Instr.	*nōmīs → *nūmīs	*ṷōmīs → *i̯ūmīs	*tais		*tāmīs
	Lok.	*nōsu → *nūsu	*ṷōsu → *i̯ūsu	*teisu		*tāsu

Darbības vārds

Pirmbaltu valodā darbības vārdam bija trīs celmi: tagadnes, pagātnes un nenoteiksmes *sēdi-, *sēdēi̯ā-, *sēdē-. Sal. latv. dial. sēd(i) 'sēž', sēdēja, sēdēt.

Turklāt, pirmbaltu valodā bija izzudis aorists, perfekts un vidējā kārta, bet ide. imperfekts aizvietots ar jaundarinājumu.

H. Stangs darbības vārda tagadnē izšķir šādas locīšanas paradigmas: atematiskās, pustematiskās (galotnes *-i- un *-ā-) un tematiskās (galotnes: *-e/o- un *-i̯e/o-).

Pagātnē bija celmi ar tematiskajiem pastkaniem *-ā-, *-ē- (*sēdēi̯-ā 'sēdēja', *ṷed-ē 'veda'). Pagātnes galotnes ir baltu jaundarinājumi.

Darbības vārdi no lietvārdiem un citiem darbības vārdiem atvasināti ar piedēkļiem *-āi̯o-, *-ēi̯o-, *-ii̯o-, *-ōi̯o-, *-ina- / *-inā utt. Pagātnē tiem bija raksturīgs *-ā- tematiskais patskanis (*-āi̯ā-, *-ēi̯ā-).

Nākotnes laiku formas tika veidotas no nenoteiksmes ar piedēkļiem *-s-/-si-. Daļa zinātnieku uzskata, ka tās atspoguļo atbilstošās ide. formas, bet citi tās uzskata par jaundarinājumiem.

Darbības vārdu personu galotnes:

Tagadne Atematiskās *-a- (ide. *-o-; tematiskās) *-i- *-ā- Vsk. 1.pers. *-mi *-ṓ *-i̯ṓ *-ā́u 2.pers. *-sḗi (*-si?) *-ḗi *-ḗi *-ā́i 3.pers. *-ti *-a-ø *-i-ø *-ā͂-ø Divsk. 1.pers. *-ṷā́ *-aṷā́ *-iṷā́ *-āṷā́ 2.pers. *-tā́ *-atā́ *-itā́ *-ātā́ 3.pers. *-ti *-a-ø *-i-ø *-ā͂-ø Dsk. 1.pers. *-mḗ *-amḗ *-imḗ *-āmḗ 2.pers. *-tḗ *-atḗ *-itḗ *-ātḗ 3.pers. *-ti *-a-ø *-i-ø *-ā͂-ø

Pagātne *-ā- *-ē- Vsk. 1.pers. *-ā́u *-ḗu 2.pers. *-ā́i *-ḗi 3.pers. *-ā͂-ø *-ē͂-ø Divsk. 1.pers. *-āṷā́ *-ēṷā́ 2.pers. *-ātā́ *-ētā́ 3.pers. *-ā͂-ø *-ē͂-ø Dsk. 1.pers. *-āmḗ *-ēmḗ 2.pers. *-ātḗ *-ētḗ 3.pers. *-ā͂-ø *-ē͂-ø

Nākotne *-i- (visi darb. vārdi) Vsk. 1.pers. *-si̯ṓ 2.pers. *-sḗi 3.pers. *-s-ø Divsk. 1.pers. *-siṷā́ 2.pers. *-sitā́ 3.pers. *-s-ø Dsk. 1.pers. *-simḗ 2.pers. *-sitḗ 3.pers. *-s-ø

Tikai baltu valodām raksturīga iezīme ir vienāda forma trešajā personā visos skaitļos, kas tematiskajos darbības vārdos ir tīrs celms. Atematisko darbības vārdu divsklaitļa un daudzskaitļa trešās personas galotne ir aizgūta no vienskaitļa.

Ide. izteiksmju sistēma pirmbaltu valodā ir ievērojami vienkaršojusies, — ir izzudis senais konjunktīvs un injunktīvs. Konjunktīvu aizstājis optatīvs, kurš bija izmantots pavēles izteiksmes darināšanā. Jaunā vēlējuma izteiksme tika veidota no nenoteiksmes celma ar piedēkļiem *-tun- (supīna piedēklis) un *-bi- (piedēklis, kas cēlies no kādas darbības vārda *būtei 'būt' formas, sal. latviešu: bi-ja): *darītunbimē (*darī-tun-bi-mē) 'mēs darītu'. Šādu formu paliekas latviešu valodā ir 1. vsk. pers. dûtubu jeb dūtumu 'es dotu' tipa formas senajos rakstos un augšzemnieku dialektā. Pirmai vsk. personai pastāvēja supletīvā galotne *-ti̯ā (un, iespējams, lietota nesupletīvā galotne *-tunbi̯ō).

Pavēles izteiksme Atematiskās *-a- (ide. *-o-; tematiskās) *-i- *-ā- Vsk. 2.pers. *-is *-ãis *-ī͂s *-ā͂is 3.pers. *-i-ø *-ãi-ø *-ī͂-ø *-ā͂i-ø Divsk. 1.pers. *-iṷā́ *-aiṷā́ *-īṷā́ *-āiṷā́ 2.pers. *-itā́ *-aitā́ *-ītā́ *-āitā́ 3.pers. *-i-ø *-ãi-ø *-ī͂-ø *-ā͂i-ø Dsk. 1.pers. *-imḗ *-aimḗ *-īmḗ *-āimḗ 2.pers. *-itḗ *-aitḗ *-ītḗ *-āitḗ 3.pers. *-i-ø *-ãi-ø *-ī͂-ø *-ā͂i-ø

Vēlējuma izteiksme *-i- (visi darb. vārdi) Vsk. 1.pers. *-ti̯ā́ / *-tunbi̯ṓ 2.pers. *-tunbḗi 3.pers. *-tun(bi)-ø Divsk. 1.pers. *-tunbiṷā́ 2.pers. *-tunbitā́ 3.pers. *-tun(bi)-ø Dsk. 1.pers. *-tunbimḗ 2.pers. *-tunbitḗ 3.pers. *-tun(bi)-ø

Apstākļa vārdi

Apstākļa vārdu pirmbaltiem bijis krietni vairāk, nekā to bija indoeiropiešu pirmvalodā. No īpašības vārdiem darināti apstākļa vārdi ar galotni *-ai vai *-āi, piemēram, *labai / *labāi 'labi'. Šī galotne ir cēlusies no vienskaitļa datīva vai lokatīva.

Daži baltu pirmvalodas apstākļa vārdu piemēri:

• *kadān 'kad', *tadān 'tad' (*-ān — ā celma vienskaitļa instrumentāļa galotne)
• *kai 'kad', *tai 'tad, tā'
• *ten 'tur'
• *i̯au 'jau'

Austrumbaltu areālā sastopami apstākļa vārdi *nū, *nūnai, 'nu, nupat, nule', *kur 'kur', rietumu − *tendau 'no turienes, *kendau 'no šejienes'.

Piedēkļi

Bez liela skaita no Indoeiropiešu pirmvalodas mantotajiem piedēkļiem, dažās no baltu valodām atsevišķi savi piedēkļi ir gana produktīvi, tādēļ tos var attiecināt jau uz baltu pirmvalodas laikiem, piemēram:

• *-si̯anā, *-senā, *-snā, *-seni̯as − darbību un procesu apzīmēšanai (sal. lietuviešu: eisena, latviešu: iešana < *eisi̯anā; senprūšu: madlisna 'lūgšana' < *maldīsnā, senprūšu: būsennien 'būšanu' < *būsenis);
• *-ūn- − lietvārdu piedēklis (sal. lietuviešu: perkūnas 'pērkons', latviešu: pērkons, latgaliešu: pārkūns, senprūšu: percūnis 'pērkons');
• *-el-, *-ul-, *-ut-, *-ait-, *-už- − pamazināmām formām (sal. lietuviešu: tėvelis, tėvulis, 'tētītis', latviešu: alutiņš < *alutini̯as, lietuviešu: mergaitė 'meitene', latviešu: dzeguze, senprūšu: merguẞ < *merguzē 'meitene');
• *-ing- − īpašības vārdu piedēklis (sal. lietuviešu: laimingas 'laimīgs', latviešu: spēcīgs, senprūšu: labbīngs 'labs').

Literatūra

• Pjetro Umberto Dini. Baltu valodas. — Rīga, 2000. — ISBN 9984-623-96-3
• Zigmas Zinkevičius. Lietuvių kalbos istorinė gramatika. T. I. Vilnius, 1980.
• Zigmas Zinkevičius. Lietuvių kalbos istorinė gramatika. T. II. Vilnius, 1981
• Zigmas Zinkevičius. Lietuvių kalbos istorija. T. I. — Vilnius, 1984.
• Zigmas Zinkevičius. Lietuvių kalbos istorija. T. II. — Vilnius, 1987.

Ārējie avoti

• Foundations of Baltic Languages, Pietro U. Dini
• Lietuviešu valodas etimoloģijas vārdnīcas datubāze
• Prūšu valodas mantojuma datubāze