Borhi

Borhi (vācu: von der Borch, poļu: Borchowie) ir vācbaltiešu dzimta, kuras priekšteči Livonijā izsekojami līdz 15. gadsimtam.

Preiļu muižas kungu māja pirms atjaunošanas (2007)

Kopš 16. gadsimta pārpoļotā Borhu dzimta izplatījās arī tagadējā Lietuvā, Baltkrievijā un Polijā.

Vēsture

Livonijas Borhu dzimtas priekšteči cēlušies no Vācu ordeņa bruņiniekiem. Dzimtas leģenda vēsta, ka vēl agrāk tās priekšteči 13. gadsimtā no pārcēlušies no Sicīlijas karalistes uz Vestfāleni, no turienes izceļojuši uz Pomerānijas un Livonijas zemēm.

Par Livonijā pirmo nocietināto Borhu dzimtas pili dokumentos vēsta jau 1383. gadā. Vēlāk, Livonijas kara laikā, to nopostījuši lvana Bargā kara pū|i.^[1]

Bernds fon der Borhs (Bernd von der Borch) 1471. gadā bija Alūksnes komturs, bet no 1472. līdz 1483. gadam Livonijas ordeņa mestrs. 1480. gadā mestrs Bernds vadīja iebrukumu Pleskavas zemē, ieņēma Augšpili, aplenca Izborskas un Pleskavas cietokšņus, tomēr nespēja tos ieņemt. Tajā laikā viņa brālēns Simons fon der Borhs (Simon von der Borch) bija Tallinas bīskaps (1477-1492). Kopīgiem spēkiem viņi uzsāka karu pret Rīgas arhibīskapu Stefanu Grūbi. Rīgas pilsoņi kopā ar virsbīskapa karavīriem sekmīgi izturēja ilgstošu pilsētas aplenkumu, pēc kura pārgāja pretuzbrukumā un nopostīja ordenim piederošo Rīgas pili un ieņēma Daugavgrīvas cietoksni. Pirmo reizi Livonijas ordeņa vēsturē Romas pāvests Siksts IV 1483. gadā uzlika tam lāstu un atcēla ordeņa mestru Berndu fon der Borhu no amata.

Pēc Livonijas Konfederācijas sadalīšanas Borhi kalpoja Polijas-Lietuvas kopvalsts valdniekiem. Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas un Livonijas ordeņa likvidēšanas 1583. gadā Borhu dzimta ieguva savā īpašumā Varakļānu pilsnovadu, tas dokumentos dēvēts par "Varkas zemi" (Warkland).

Jans Andrejs Borhs (1715-1780) bija Inflantijas vaivads (1775) un Ludzas trakta stārasts. Arī viņa dēls Mihaels Jans Borhs (1753-1811) bija Ludzas trakta stārasts. Kad karaļa Staņislava Poņatovska pretinieki 1771. gadā mēģināja viņu sagūstīt un piespiest atteikties no troņa, Lietuvas kājnieku gvardes kapteinis M. Borhs varonīgi viņu aizstāvēja un tika ievainots. 1776. gadā karalis M. Borhu paaugstināja par huzāru pulkvedi un uzdeva veikt diplomātisku misiju Itālijā un Maltā. Veicot diplomāta misiju Itālijā, viņš sīki izpētīja un aprakstīja Sicīlijas salas minerālus un iežus, par ko publicēja vairākus zinātniskus traktātus. 1783. gada 17. martā Mihaelam Johanam Borham uz viņa tiešajiem pēcnācējiem piešķīra Svētās Romas impērijas grāfa titulu.^[2] Grāfs Mihaels Jans fon der Borhs 1783.—1789. gadā pēc itāļu arhitekta Vinčento Mazoti projekta Varakļānos uzcēla mūra pili un pie tās ierīkoja plašu un krāšņu parku. 1790. gadā grāfs M. Borhs atteicās no sabiedriskās darbības un apmetās uz dzīvi Varakļānu muižā, kur pēdējos divdesmit dzīves gadus veltīja savu īpašumu apsaimniekošanai un rakstniecībai. Viņam piederēja zemes tagadējo Varakļānu, Galēnu, Stirnienes, Atašienes un Barkavas pagastos.^[3] Pēc tam, kad Krievijas imperators Pāvils I 1797. gadā noslēdza līgumu ar Maltas ordeni par šī ordeņa dibināšanu Krievijas Impērijā, Varakļānu muižas īpašnieks Mihaels Jans Borhs līdzdarbojās ordeņa Polijas atzara izveidē, savukārt viņa brālis Preiļu muižas īpašnieks Jozefs Heinrihs Borhs bija Maltas ordeņa komandors.^[4]

19. gadsimta sākumā grāfu Borhu dzimta sāka būvēt Preiļu muižas pili (Prely). 1817. gadā grāfs Jozefs Heinrihs Borhs (1779-1835) uzcēla Preiļu muižas kapelu, kuras pagrabstāvā ierīkoja kapenes ģimenes locekļu apbedīšanai. 1860. gados pabeidza Preiļu muižas kungu mājas (pils) ēkas celtniecību, kā arī Anspoku (Anspaku) medību pils pārbūvi Tjūdoru neogotikas stilā.

Pēc 1920. gada agrārās reformas Borhu dzimtai atņēma tas īpašumus. 1924. gadā Preiļu pilī atvēra divgadīgu lauksaimniecības skolu, kuru 1939. gadā pārveidoja par lauksaimniecības un mājturības skolu. LPSR laikā bijušajā muižas pilī atradās dažādas iestādes, bet 1978. gadā ēkas nodega un pili vairs neatjaunoja.

Šķaunes vecajos kapos (ciema centrā) atrodas Borhu dzimtas kapakmens.^[5]

Slaveni Borhi

Bernds fon der Borhs (miris 1488), Alūksnes komturs (1471, 1483), Livonijas ordeņa mestrs (1472-1483).
Johans fon der Borhs (1715-1780), Inflantijas vaivads (1775) un Ludzas trakta stārasts, Polijas-Lietuvas seima deputāts (1735, 1758, 1760, 1761, 1762, 1764).
Mihaels Jans Borhs (Michał Jan Borch, 1753-1811), Ludzas trakta stārasts, vēlāk Polijas-Lietuvas kopvalsts diplomāts, dabaszinātnieks un literāts, Varakļānu muižas īpašnieks
Mihaels Jozefs fon der Borhs (vācu: Michael Josef von der Borch, poļu: Michał Borch; 1806-1881), Preiļu muižas īpašnieks (1835-1866), Vitebskas guberņas šļahtas maršals (marszałek szlachty), arheologs, vēsturnieks un rakstnieks. Pirmais veicis izrakumus Jersikas pilskalnā
Aleksandrs fon der Borhs (Alexander von der Borch/Александр Михайлович Борх, 1804—1867), Krievijas diplomāts un teātra darbinieks

Johans fon der Borhs (1715–1780)
Mihaels Jans Borhs Itālijā (1753–1811)
Aleksandrs Borhs (1804–1867)

Atsauces

↑ Pēteris Dr. phil. Zeile. «Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu». Latvijas Vēstnesis, Nr.114, 2003.
↑ Ernst Heinrich Kneschke. Neues allgemeines deutsches Adels-Lexicon. Band. 1, Leipzig 1859, S.564.
↑ Grāfs Mihaels Borhs Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.
↑ «Borhu vestīte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 28. aprīlī.
↑ «Pierobeža un Ludza (02.11.2017)». Piedzīvojumu dienasgrāmata (lv-LV). 2017-12-04. Skatīts: 2021-11-19.

[1] Pēteris Dr. phil. Zeile. «Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu». Latvijas Vēstnesis, Nr.114, 2003.

[2] Ernst Heinrich Kneschke. Neues allgemeines deutsches Adels-Lexicon. Band. 1, Leipzig 1859, S.564.

[3] Grāfs Mihaels Borhs Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē.

[4] «Borhu vestīte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 28. aprīlī.

[5] «Pierobeža un Ludza (02.11.2017)». Piedzīvojumu dienasgrāmata (lv-LV). 2017-12-04. Skatīts: 2021-11-19.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]