Dizentērija

Dizentērija (latīņu: Dysenteria) - akūta zarnu infekcijas slimība, kam galvenokārt raksturīgs resnās zarnas bojājums, kā arī organisma vispārēja intoksikācija. Slimo tikai cilvēki un dažas pērtiķu sugas. Sastopama visās pasaules valstīs jebkurā gadalaikā, galvenokārt vasarā un rudenī.

Ierosinātāji

Dizentēriju ierosina dizentērijas baktēriju (Shigella dysenteriae) dzimtā apvienotās dažādu sugu, pasugu un tipu baktērijas. Pēdējā laikā dizentēriju ierosina galvenokārt Fleksnera un Zonnes sugas baktērijas. Dizentērijas ierosinātāji ārējā vidē ir izturīgi, tie var saglabāt dzīvotspēju pienā 20 dienu, uz maizes — 30 dienu, uz dārzeņiem — 15 dienu, augsnē — 3 mēnešus un ilgāk. Tie ir neizturīgi pret saules stariem, augstu temperatūru, dezinficējošiem līdzekļiem. Galvenais infekcijas avots ir slimi cilvēki, kas no pirmajām slimības dienām dizentērijas ierosinātājus izdala ar izkārnījumiem. Infekcijas izplatīšanā liela nozīme ir baktēriju nēsātājiem: dažreiz pēc klīniskās izveseļošanās cilvēks vēl kādu laiku izdala ierosinātājus ārējā vidē, arī dizentērijas pāreja hroniskā formā veicina baktēriju ilgstošu nēsāšanu. Epidemioloģiskajā ziņā sevišķi bīstami apkārtējiem ir cilvēki, kas slimo ar akūtās dizentērijas vieglu vai netipisku formu. Infekcija tiek pārnesta galvenokārt ar netīrām rokām, ar kurām cilvēks var inficēt pārtikas produktus un dažādus priekšmetus. Infekciju pārnes (mehāniski) arī mušas. Slimības izplatīšanos veicina antisanitāri dzīves apstākļi un personiskās higiēnas neievērošana. Cilvēki, it īpaši mazi bērni, ir loti uzņēmīgi pret dizentēriju. Slimību veicinoši faktori zīdaiņiem ir mākslīga barošana, hipovitaminozes, akūtas un hroniskas infekcijas. Ierosinātāji iekļūst cilvēka organismā pa muti.

Simptomi un slimība

Dizentērijas baktērijas vairojas resnās zarnas gļotādā, izraisot vietēju iekaisumu, kā arī radot vispārēju intoksikāciju, kuras sekas ir vielmaiņas, dažādu iekšējo orgānu un nervu sistēmas darbības traucējumi. Inkubācijas periods ilgst 1 — 5 dienas. Tam var dažreiz sekot īss prodomālais periods. Parasti slimība sākas pēkšņi ar sāpēm vēderā, caureju (20 un vairāk reižu diennaktī). Izkārnījumu daudzums pakāpeniski samazinās, pievienojas gļotas un asinis. Vēdera sāpēm ir lēkmjveida raksturs, tās var būt ļoti spēcīgas. Bieži novērojama spastiska taisnās zarnas saraušanās (tenesmi). Ķermeņa temperatūra var nedaudz paaugstināties tikai slimības sākumā — 2. — 5. dienā. Slimnieka vispārējais stāvoklis atkarīgs no slimības formas. 6. — 7. slimības dienā slimnieka stāvoklis uzlabojas, samazinās caureja, izkārnījumos vairs nav asiņu un gļotu. Atveseļošanās parasti notiek 10. — 15. dienā. Atsevišķos gadījumos slimība var ieilgt līdz 3 — 4 nedēļām un vairāk. Slimības gaita ir atkarīga no resnās zarnas bojājuma un intoksikācijas pakāpes. Dažreiz dizentērija noris ļoti smagi — sevišķi bieža caureja, augsta temperatūra, krampji un tamlīdzīgi. Dizentērija var būt arī hroniska. Šādai slimības formai raksturīga vai nu akūtā perioda atkārtošanās (recidīvu skaits var būt ļoti dažāds), vai arī akūtā perioda parādības neizzūd ļoti ilgu laiku. Akūtās formas pāreju hroniskajā veicina vēlīna un nepietiekama ārstēšana, hipovitaminozes, helmintozes, dažādas hroniskas slimības u.c. Hroniska dizentērija jāatšķir no gremošanas trakta palielinātas jutības, kas pēc dizentērijas pārslimošanas saglabājas apmēram pusei slimnieku. Pēc pārslimošanas izveidojas īslaicīga imunitāte tikai pret attiecīgās sugas ierosinātājiem. Pārslimojušie tiek dispanserizēti. Dizentērijas diagnozi precizē resnās zarnas gļotādas apskate (rektoskopija) kā arī izkārnījumu bakterioloģiska izmeklēšana.

Ārstēšana

Parasti slimnieku ārstē slimnīcā. Tikai izņēmuma gadījumā (ja mājās ir atbilstoši sanitāri higiēniskie apstākļi) ar ārstējošā ārsta un epidemiologa atļauju dizentērijas slimnieku var ārstēt mājās. Ārstēšanā sevišķa nozīme ir pareizam režīmam, rūpīgai slimnieku aprūpei, racionālai diētai. Uzturā jābūt pietiekamam daudzumam olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu. Barībai jābūt mehāniski rūpīgi sasmalcinātai, viegli sagremojamai. Pirmajās slimības dienās ieteicamas tumes, caurberzts (homogenizēts) biezpiens un gaļa, sevišķi vistas gaļa, vārīta liesa zivs, sausiņi. Var dot arī ūdenī vārītu putru (auzu, griķu), kā arī burkānu un kartupeļu biezeni. Turpmāk pievieno maltu gaļu, sakņu biezeni, olas, kompotu, ķīseli. Slimnieka stāvoklim uzlabojoties, pakāpeniski pāriet uz parasto uzturu. 1 — 2 mēnešus pēc izveseļošanās aizliegts lietot uzturā skābētus kāpostus, svaigus augļus, konservus, sālītus un kūpinātus produktus, garšvielas, aukstus gāzētus dzērienus, saldējumu. No medikamentiem dizentērijas ārstēšanā lieto antibiotikas, nitrofurānu preparātus, sulfanilamīdus, dažādus simptomātiskus līdzekļus. Organisma reaktivitātes paaugstināšanai izmanto vitamīnu preparātus, pārlej asinis vai plazmu.

Profilakse

Profilaksē svarīgi ir dažādi sanitāri higiēnas pasākumi, kas vērsti pret dizentērijas izplatīšanos: slimnieku izolēšana, apdzīvoto vietu labiekārtošana, ūdensvadu un kanalizācijas iekārtošana, pārtikas rūpniecības, sabiedriskās ēdināšanas, bērnu iestāžu u.c. līdzīgu iestāžu sanitārā uzraudzība, kā arī šo iestāžu darbinieku regulāra bakterioloģiska pārbaude, lai atklātu baktēriju nēsātājus. Liela nozīme ir personiskajai profilaksei — roku mazgāšanai pirms ēšanas un pēc tualetes lietošanas, augļu un dārzeņu rūpīgai mazgāšanai, dzeramā ūdens vārīšanai.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dizentērija.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Dizentērija | Medicīnas termins (latviski)