Vikipēdija

Elizabete II Vindzora

(Pāradresēts no Elizabete II)

Elizabete II (angļu: Queen Elizabeth II; dzimusi 1926. gada 21. aprīlī, mirusi 2022. gada 8. septembrī) bija Apvienotās Karalistes un Sadraudzības personālūnijas karaliene. Viņas kronēšana notika 1953. gada 2. jūnijā. 2015. gada 9. septembrī Elizabete II kļuva par visilgāk valdījušo britu monarhu, apsteidzot savu vecvecvecmāmiņu karalieni Viktoriju. Tāpat viņa bija visvecākā valdniece, kāda bijusi britu tronī. Mirusi 96 gadu vecumā.

Elizabete II
Elizabeth II
Sadraudzības karalistes vadītāja
Elizabete II 1959. gadā
Apvienotās Karalistes un britu aizjūras domīniju karaliene
1952. gada 6. februāris — 2022. gada 8. septembris
Kronēšana 1953. gada 2. jūnijs
Priekštecis Džordžs VI
Pēctecis Čārlzs III
Dzimusi 1926. gada 21. aprīlī
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Londona, Anglija, Apvienotā Karaliste
Mirusi 2022. gada 8. septembrī (96 gadu vecumā)[1]
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Balmorālas muiža, Skotija, Apvienotā Karaliste
Tautība angliete
Dzīvesbiedrs princis Filips
Bērni Čārlzs III
princese Anna
Princis Endrū
Princis Edvards
Dinastija Vindzoras dinastija
Tēvs Džordžs VI
Māte Elizabete Bousa-Laiona
Nodarbošanās karaliene
Reliģija Anglikāne
Paraksts

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Bērnība un jaunības gadi

labot šo sadaļu

Elizabete II ir Jorkas hercoga Alberta, vēlākā karaļa Džordža VI (George VI) un viņa sievas lēdijas Elizabetes pirmais bērns. Piecas nedēļas pēc dzimšanas viņa tika kristīta Bakingemas pils (Buckingham Palace) kapelā, viņai tika dots vārds Elizabete Aleksandra Mērija (Elizabeth Alexandra Mary).

Sākumā jaunā princese mācījās mājās, bet, kad 1936. gadā tronī kāpa viņas tēvs, viņa uzsāka studēt konstitucionālo vēsturi un jurisprudenci. II pasaules kara laikā viņa iestājās britu armijas palīgdienestā kā apakšleitnante — vadīja medicīniskā dienesta mašīnu un kļuva par automehāniķi.[2]

 
Ilustrētā nedēļas žurnāla "Atpūta" iekšējā vāka noformējums ar Anglijas karalienes-konsortes Elizabetes un viņas meitu, princešu Elizabetes un Mārgaritas Rouzas attēlu. (1937. gads)

Ģimenes dzīve

labot šo sadaļu

1939. gadā Lilibete (princeses iesauka; arī Mazā Tillebete) pirmo reizi satika tā laika Grieķijas un Dānijas princi (vēlāk viņš no šī troņa atteicās) Filipu Mauntbatenu, kurš bija arī viņas 4. pakāpes brālēns. Abi kāzas svinēja 1947. gada 20. novembrī Vestminsteras abatijā. Filips ieguva Edinburgas hercoga titulu.

  • 1948. gadā piedzima Čārlzs III, kurš bija viņas troņmantnieks.
  • 1950. gadā piedzima Princese Anna (Royal Princess Anne), otrā troņmantniece.
  • 1960. gadā piedzima Princis Endrū (Prince Andrew), kurš tagad ir Jorkas hercogs. Trešais troņmantnieks.
  • 1964. gadā piedzima Princis Edvards (Prince Edward), kurš tagad ir Edinburgas hercogs. Ceturtais troņmantnieks.

Elizabete un Filips centās būt mūsdienīgs karaļpāris. Visi bērni — Čārlzs, Anna, Endrū un Edvards Vindzori — tika audzināti, nenorobežojot viņus no sabiedrības.

1991. gadā Elizabete II centās nosargāt sava dēla, prinča Čārlza laulību ar princesi Diānu, sasaucot abus uz pārrunām, lai kliedētu nesaskaņas abu starpā. Viņai tas neizdevās, un pāris formāli pašķīrās.[3]

Ietekme pēc Otrā pasaules kara

labot šo sadaļu

Pēc kara Elizabetes II publisko pienākumu skaits palielinājās. Pirmā tālākā ārvalstu vizīte bija 1947. gadā kopā ar vecākiem un māsu Margaretu uz Āfriku. 1952. gadā, kad viņas tēva Džordža VI varas laiks tuvojās nobeigumam, pēc paša karaļa iniciatīvas vizītē uz Austrāliju un Jaunzēlandi devās tikai Elizabete ar vīru. Vien pusceļā pāri sasniedza sēru vēsts — karalis, Elizabetes II tēvs 6. februārī naktī bija aizmidzis mūža miegā.[4]

Elizabete II tika kronēta par karalieni 1953. gada 2. jūnijā Vestminsteras abatijā, 27 gadu vecumā. Kronēšanas ceremoniju televīzijā noraudzījās vairāk nekā 20 miljoni cilvēku Lielbritānijā, daudz cilvēku to klausījās pie saviem radioaparātiem.[5] Tolaik viņa tika kronēta arī par Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Dienvidāfrikas, Pakistānas un Šrilankas karalieni. Elizabete II joprojām ir 11 Karību salu karaliene.

1956. gadā Francijas premjerministrs Gī Molē un Lielbritānijas premjers sers Entonijs Īdens tikās, lai apspriestu iespējamo Francijas un Lielbritānijas savienību, tostarp Elizabeti II kā iespējamo Francijas augstāko amatpersonu. Molē gan izteica šaubas par šādu varbūtību un norādīja, ka Francijai būtu grūti samierināties ar "Viņas Majestātes varu pār francūžiem". Beigu beigās savienība tomēr netika noslēgta un jau tajā pašā gadā Francija parakstīja Romas līgumu.[6]

Kad Lielbritānijas premjers Entonijs Īdens 1956. gada novembrī atkāpās no posteņa sakarā ar nesekmīgajiem centieniem kopā ar Franciju ieņemt Suecas kanālu, Elizabetei II pirmo reizi valdīšanas laikā nācās izvēlēties jauno premjera kandidātu no Konservatīvās partijas vidus. Karaliene konsultējās ar daudziem pieredzējušiem politiķiem un politiskajām organizācijām, līdz paziņoja savu izvēli par labu Haroldam Makmillanam. Arī viņš dažus gadus vēlāk atkāpās un sekoja līdzīga konsultēšanās procedūra. Līdz ar to presē un sabiedrībā sākās skandāls par šauro loku, kādā tiek izvēlēts premjers, karalienei konsultējoties vien ar dažiem cilvēkiem, kura rezultātā 1965. gadā Konservatīvā partija pieņēma formālu nākamā līdera iecelšanas mehānismu gadījumā, ja iepriekšējais pamet amatu priekšlaicīgi.[7]

Pēc Suecas krīzes publiskajā telpā parādījās pirmie cilvēki, kas atklāti kritizēja karalieni Elizabeti II. Kad lords Oltrinems presē par viņu izteicās kā "dzīvojošu ārpus realitātes",[8] neilgu laiku vēlāk kolēģi nosodīja viņa rīcību un lords pat esot ticis fiziski iespaidots.[9]

Sudraba jubileja

labot šo sadaļu

1977. gada Elizabete II svinēja savu 25. jubileju kā Apvienotās Karalistes augstākā amatpersona. Svinības noritēja visu gadu, kulmināciju sasniedzot jūnija sākumā t.s. "Jubilejas dienās". Neiztika bez īpašām pastmarkām, karalienei radītām dziesmām un parādēm. Kopumā karaliene kopā ar princi Filipu apmeklēja 36 sev pakļautās teritorijas (viena gada laikā) visā pasaulē, kas bija nepieredzēts gadījums britu karaļnama vēsturē. 7. jūnijā karaliene viesojās Sv. Pāvila katedrālē kopā ar vairāku valstu vadītājiem, tostarp ASV prezidentu Džimiju Kārteru, kā arī ar vairākiem bijušajiem Lielbritānijas ministru prezidentiem, un vēlāk aizvadīja svētku mielastu.

Pēc mielasta Elizabete II devās uz Bakingemas pili, kur bija sapulcējies vairāk kā 1 miljons interesentu. Karaliene iznāca un pamāja pūlim. Šo ainu pasaulē noraudzījās vairāk nekā 500 miljoni televīzijas skatītāju.

Viltus atentāts

labot šo sadaļu

Karalienes drosme, kā arī spēja saglabāt mieru sarežģītā situācijā tika vēlreiz pārbaudīta 1981. gadā ikgadējās Trooping the Colour jeb "Krāsas marša" ceremonijas laikā.[10] Elizabetes II virzienā tika raidīti seši šāvieni, bet karaliene noturējās sava zirga mugurā, turpinot jāt tālāk tā, it kā nekas nebūtu noticis. Vēlāk atklājās, ka izšautās patronas bijušas tukšas.

Princeses Diānas nāve

labot šo sadaļu

Lai gan sašķobījusies, tomēr 1990. gadu sākumā prinča Čārlza un viņa sievas Diānas laulība oficiāli nebija šķirta. Sabiedrībā sākās baumas par abu nesaskaņu nopietnību. Pēc sarunas ar premjerministru Džonu Meidžoru, Kenterberijas arhibīskapu, karalienes privāto sekretāri un pašas vīru, Elizabete II aizrakstīja vēstuli Čārlzam un Diānai atsevišķi, norādot, ka būtu vēlama oficiāla šķiršanās, kas vēlāk arī notika.[11]

Gadu pēc šķiršanās princese Diāna gāja bojā autokatastrofā Parīzē, 1997. gada 31. augustā. Pati karaliene tajā laikā atradās brīvdienās Belmorālā ar dēlu un mazbērniem. Skumju pārņemti, Diānas bērni vēlējās apmeklēt baznīcu pēc iespējas ātrāk, un vecvecāki ar viņiem turp devās jau nākamajā rītā.[12] Turpmākās piecas dienas karaļnama pāris slēpa savus mazbērnus Belmorālā, pasārgājot tos no preses uzmācības, ļaujot Diānas bērniem skumt vienatnē.[13] Karaliskās ģimenes noslēgtība mulsināja sabiedrību.[14] Sabiedrības, ģimenes, kā arī premjera Tonija Blēra spiediena ietekmē Elizabete II uzstājās ar runu 5. septembrī, paužot patiesu apbrīnu Diānas personībai, kā arī jūtas pret saviem mazbērniem, prinčiem Viljamu un Hariju.[15]

Tonijs Blērs

labot šo sadaļu

Tika uzskatīts, ka starp Elizabeti II un Lielbritānijas premjeru Toniju Blēru viņa pirmajos piecos amata gados valdījušas ļoti draudzīgas attiecības. Tomēr atsevišķi notikumi liecināja, ka abu attiecības, gadiem ritot, kļuva aizvien saspīlētākas.[16] 2007. gadā karaliene atklāja, ka Tonija Blēra rīcība dažādos jautājumos ir izvedusi viņu no pacietības, norādot arī uz atsvešināšanos no lauku jautājumu risināšanas. Turklāt Elizabetei II aizvien nepieņemamāka kļuva Blēra familiārā izturēšanās, uzskatot, ka karalienei premjers būtu jāuzrunā vienkārši kā Tonijs. Tika baumots, ka Elizabete II Tonijam Blēram ieteikusi arī samazināt Britu Armijas spēku iesaistīšanos dažādos pasaules militārajos konfliktos, visvairāk Afganistānā un Irākā. Tajā pat laikā oficiāli karaliene tā arī nekad nepauda savu nostāju Irākas jautājumos.[17] Turpmāk abu attiecības kļuva attālinātas un samērā vēsas.

Zelta jubileja

labot šo sadaļu

2002. gadā karaliene svinēja 50. valdīšanas gadadienu. Līdz tam tik ilgi valdījuši tikai 5 angļu monarhi: Henrijs III (Henry III), Edvards III (Edward III), Džeimss I (James I), Džordžs III (George III) un karaliene Viktorija (Queen Victoria).

Šoreiz svinības bija jūtami klusākas kā pirms 25 gadiem, karalienes sudraba jubilejā. Tas galvenokārt skaidrojams ar karalienes mātes nāvi jubilejas gadā. Neraugoties uz to, neiztika bez krāšņām parādēm, pieminekļiem un dažādām dāvanām karalienei Lilibetai, kā viņu mēdza saukt.

 
Karaliene Elizabete II un ASV prezidents Ronalds Reigans 1982. gadā izjādes laikā

Aizraušanās

labot šo sadaļu

Karalienes Elizabetes aizraušanās bija zirgi un suņi, īpaši būtu jāizceļ Velsas korgijs pembroks. Dzīves laikā viņai bija piederējuši vairāk kā 30 Velsas korgiji pembroki. Pirmais, kuru sauca Susana, Elizabetei tika uzdāvināts 18 gadu dzimšanas dienā 1944. gadā. Lielākā daļa vēlāko Elizabetes suņu bija Susanas pēcnācēji. Mūža nogalē karalienei ir bija Velsas korgiji pembroki.[18] Karaliene bija izveidojusi jaunu suņu hibrīdu — dorgiju, sakrustojot Velsas korgiju pembroku ar taksi, kas piederēja princesei Margaretai. Bez Velsas korgijiem pembrokiem un dorgijiem pilī mājoja arī labradori un kokerspanieli. Karaliene bija arī aizrāvusies ar zirgiem, zirgu audzēšanu un zirgu sacīkstēm. Karalienei piederēja apmēram 25 zirgi. Pirmo poniju viņai uzdāvināja Elizabetes vectēvs karalis Džordžs V. Karalienei piederēja arī sporta baloži, kas piedalijās baložu sacīkstēs. Karaļnams sporta baložus sāka audzēt 1886. gadā, kad pirmos sporta baložus uzdāvināja Beļģijas karalis Leopolds II.[18]

Finanses

labot šo sadaļu
 
Elizabete II 2015. gadā

Karalienes finanšu situācija jau ilgi bijis sabiedrības diskusiju objekts. Populārais interneta portāls Forbes noteicis karalienes īpašumus 600 miljonu ASV dolāru apmērā.[19] Tajā pat laikā Bakingemas pils oficiālie paziņojumi nosaukuši pat 100 miljonu sterliņu mārciņu iespējamo bagātību kā "stipri pārspīlētu".[20] Lai gan Karaliskās ģimenes kustamo un nekustamo īpašumu vērtība pārsniedz 10 miljardus angļu mārciņu, tā oficiāli pieder nākamajām ģimenes paaudzēm un visai Lielbritānijas sabiedrībai, tādējādi padarot neiespējamu tās tērēšanu vai pārdošanu. Līdzīgi Karaliskās ģimenes īpašumā ir arī Bakingemas un Vindzoras pilis. Līdz ar vairākiem saviem priekštečiem, karaliene nav izrādījusi īpašu patiku pret Bakingemas pili kā mājvietu, par savām īstajām mājām uzskatot Vindzoras pili.[21] Sandringemas un Balmorālas pils savukārt ir tiešā karalienes Elizabetes II pārraudzībā un īpašumā, mantojumā paliekot no viņas tēva.

Funkcijas

labot šo sadaļu

Elizabete II bija pirmā karaliene britu karaļnama vēsturē, kas 1992. gadā brīvprātīgi nolēma maksāt ienākuma nodokli, tādējādi simbolizējot tuvināšanos tautai.[22]

Karalienes politiskā vara ir visai simboliska. Lai gan viņai ir dotas pilnvaras premjerministra un ministru nominēšanai, par premjeru kļūst vēlēšanās uzvarējušais partijas vadītājs, savukārt ministrus ieceļ premjers. Karaliene vairāk pilda reprezentatīvās funkcijas, pārstāvot Apvienoto Karalisti un tās aizjūras domīnijas ārzemēs dažādās pieņemšanās.

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Queen Elizabeth II has died, Buckingham Palace announces». BBC News (en-GB). 2022-09-08. Skatīts: 2022-09-08.
  2. ↑ "Left Out of D-Day Events, Queen Elizabeth Is Fuming", The New York Times, May 27, 2009
  3. ↑ Gyles Brandreth (2004). Philip and Elizabeth: Portrait of a Marriage. London: Century. Brandreth, p.349
  4. ↑ Brandreth, pp.245—247; Lacey, pp.150—151; Shawcross, p.16
  5. ↑ Roberts, Andrew (2000). The House of Windsor
  6. ↑ France and UK considered 1950s 'merger'. The Guardian, 2007-01-15
  7. ↑ Roberts, p.84
  8. ↑ Lord Altrincham in National Review quoted by Brandreth, p.374 and Roberts, p.83
  9. ↑ Roberts, Andrew (2000). The House of Windsor, p.374; Shawcross, p.76
  10. ↑ Shawcross, William (2002). Queen and Country. Toronto: McClelland & Stewart, p.192
  11. ↑ Brandreth, p.357
  12. ↑ Brandreth, p.358
  13. ↑ Bond, p.134
  14. ↑ Brandreth, p.358; Bond, p.134; Roberts, p.98; Shawcross, p.8
  15. ↑ Bond, p.134 and Brandreth, p.359
  16. ↑ «Queen Elizabeth feels snubbed by Blair». Sify. 2004-06-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-17. Skatīts: 2009-07-11.
  17. ↑ Alderson, Andrew. «Revealed: Queen's dismay at Blair legacy». The Daily Telegraph, 2007-05-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-11. Skatīts: 2007-05-31.
  18. ↑ 18,0 18,1 80 facts about The Queen
  19. ↑ «The World's Richest Royals - Forbes.com». Forbes.com. Skatīts: 2008-10-12.[novecojusi saite]
  20. ↑ The Queen's Personal Wealth, Official web site of the British monarchy. Atjaunināts: 2008-10-09
  21. ↑ English, Rebecca. «'The Queen will NEVER consider abdicating'». Daily Mail, 2006-04-20. Skatīts: 2006-10-15.
  22. ↑ Žurnāls "Mājas Viesis", Nr. 109, Aija Cālīte

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vindzoras dinastijas valdnieks  
Priekštecis:
Džordžs VI 		Apvienotās Karalistes karaliene
1953—2022 		Pēctecis:
Čārlzs III
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Elizabete_II_Vindzora&oldid=4152365"
  NODES
ELIZA 48
Intern 1
Note 2
OOP 1
os 31
web 1