Gludenā čūska
Gludenā čūska (Coronella austriaca) ir zalkšu dzimtas (Colubridae) Latvijā dzīvojoša čūsku suga, kas pieder pie gludeno čūsku ģints (Coronella). Tā ir neliela čūska, dzīvo slēpti un ir cilvēkam nekaitīga, pārtiek pārsvarā no citiem rāpuļiem.[1]
| Gludenā čūska Coronella Austriaca (Laurenti, 1768) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Rāpuļi (Reptilia) |
| Kārta | Zvīņrāpuļi (Squamata) |
| Dzimta | Zalkšu dzimta (Colubridae) |
| Apakšdzimta | Zalkšu apakšdzimta (Colubrinae) |
| Ģints | Gludenās čūskas (Coronella) |
| Suga | Gludenā čūska (C. Austriaca) |
| Izplatība | |
 | |
 Gludenā čūska Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Gludenā čūska mājo plašā areālā Eirāzijā, rietumos sākot ar Pireneju pussalas ziemeļdaļu, Angliju un Franciju Rietumeiropā un austrumos beidzot ar Krievijas Eiropas daļu, Kaukāzu un Āzijas rietumiem — Turciju, Irānas ziemeļiem un Kazahstānas rietumdaļu. Ziemeļu robeža sasniedz Skandināvijas dienviddaļu un Baltiju, bet Eiropas dienvidrobeža Itāliju, Sicīliju un Grieķiju.[2]
Latvijā
labot šo sadaļuGludenā čūska Latvijā ir ļoti reti sastopams rāpulis, kas apdzīvo pārsvarā viršainas vietas.[1] Cilvēka saimnieciskās darbības attīstības rezultātā šī suga izzudusi vietās, kur tā bija sastopama vēl pirms piecdesmit gadiem. Ir zināms, ka Latvijas gludeno čūsku populācijas ir izolētas no kaimiņvalstīs dzīvojošām populācijām. Tādēļ ir ļoti būtiski saglabāt vietējo gludeno čūsku genofondu. To zaudējot, neatgriezeniski tiks zaudēta daļa no kopējā sugas genofonda. Latvijā sastopama nominālpasuga — Coronella austriaca austriaca.[1] Dzīvo augsto purvu sausākajās vietās, smilšainos pauguros, saulainās pļavās, uzbērumos, degradētās purva daļās. Veģetācijā dominē virši un zālaugi (ciesas (Calamagrostis), grīšļi (Carex), auzenes (Festuca)).[1]
Suga Latvijā ir labi aizsargāta no tiesiskā viedokļa, jo tās aizsardzību nosaka Latvijas un Eiropas Kopienas likumdošana, turklāt lielākā daļa no zināmajām vietējām populācijām atrodas īpaši aizsargājamās teritorijās. Tomēr ir bijis maz praktiskas rīcības sugas aizsardzībā, ko lielā mērā noteicis sugas aizsardzības koncepcijas trūkums.[1] Latvijas Dabas muzejs gludeno čūsku ir izraudzījies par 2012. gada dzīvnieku Latvijā.[3]
Izskats
labot šo sadaļuGludenā čūska samērā bieži tiek sajaukta ar odzi, bet ieskatoties abām sugām ir vairākas būtiskas atšķirības. Kopumā gludenajai čūskai ir proporcionāli mazāka un apaļāka galva, slaidāks ķermenis.[4][5] Tā ir samērā neliela čūska, garums abiem dzimumiem parasti nepārsniedz 70 cm, retos gadījumos sasniedz 80 cm.[1] Tēviņi ir nedaudz mazāki par mātītēm, toties mātītēm ir īsāka aste.[5] Garākās datētās gludenās čūskas bijušas Zviedrijā (83 cm) un Krievijā (92 cm).[6] Latvijā dzīvojošās gludenās čūskas parasti ir līdz 65 cm.[1] Ķermenim raksturīga cilindriska forma, kakla daļa vājāk izteikta nekā citām čūskām, acu zīlītes apaļas. Zvīņas gludas, bez ķīlīšiem. Čūska paņemta rokās, pēc taustes ir gludena. Pateicoties šai īpašībai, tā ieguvusi savu sugas nosaukumu. Ap ķermeņa vidusdaļu parasti 19 zvīņu rindas,[1] vēdera vairodziņu skaits tēviņiem ir 150—164, mātītēm 162—200, zem astes tēviņiem 54—70 zvīņu pāri, mātītei 40—76.[6] Galvas virsa tumša, bieži atgādinot kroni. Šīs zīmes dēļ čūska ieguvusi savu zinātnisko nosaukumu — Coronella, kas latviski nozīmē "kronētā". Kakla daļai mugurpusē raksturīgas tumšu raibumu rindas, kas priekšgalā bieži vien saplūst ar galvas krāsojumu. No nāss līdz mutes kaktiņam stiepjas tumša svītra, kas turpinās kakla sānos. Ķermeņa sānos tā kļūst pārtraukta un pāriet vēl vienā plankumu virknē katrā ķermeņa pusē.[1] Lūpas parasti ir gaišas, gandrīz baltas vai gaiši pelēkas, vai gaiši brūnas, reizēm ar sīkiem, tumšiem punktiņiem. Mēle sarkanbrūna vai tumši sarkana.[6]
Pieaugušas gludenās čūskas ir pelēkbrūnas, brūnas vai sarkanbrūnas.[7] Latvijā tās ir pelēkbrūnas.[1] Uzreiz pēc ādas maiņas čūskas ir pelēkas, bet ar laiku tās nobrūnē. Raksti uz kakla kontrastaini, bet virzienā uz ķermeņa aizmuguri raibumu rindas pakāpeniski saplūst tumšās, neskaidrās joslās. Vēderpuse var būt melna, pelēka vai dažādu nokrāsu brūna, līdz pat sarkanmelnai, kas ķermeņa priekšdaļā var būt ķieģeļsarkana.[1] Salīdzinot abus dzimumus, mātītes ir pelēkākas, bet tēviņi brūnāki, bieži ar oranžīgu vēderu. Raibumi mātītēm parasti ir kontrastaināki, tēviņiem izplūdušāki.[5] Jaundzimušie īpatņi ir tumši pelēki, galvas virspuse melna, kakla virspusē divas īsas platas, melnas svītras, kurām mugurpusē seko divas platu plankumu rindas. Pēc pirmās ādas maiņas, apmēram 1—2 nedēļu vecumā, ķermeņa virspuse un galvas priekšdaļa kļūst gaiši pelēka, bet plankumi tumši kastaņbrūni. Vēderpuse jaundzimušajiem īpatņiem ķieģeļsarkana līdz sarkanpelēkai.[1]
Dzīves vieta
labot šo sadaļu
Izplatības areāla ziemeļu daļā gludenā čūska apdzīvo dažādus purva biotopus, purvainus virsājus ar skraju koku vai krūmu stāvu, paugurainas vietas gaišās priežu jaunaudzēs, kas saistītas ar purviem, kā arī mozaīkveida sausos priežu mežus. Tās sastopamas ceļmalās, mežmalās, izcirtumos, stigās un citās līdzīgās vietās. Būtiska loma gludenās čūskas dzīves vietās ir zālainas veģetācijas iestarpinājumiem. Citos reģionos sugai raksturīgs plašāks biotopu spektrs, tā apdzīvo arī lauksaimniecības tīrumu nomales, sausas pļavas, akmeņainas un klinšainas vietas ar nabadzīgu zemsedzi un skraju veģetāciju, gravu un pakalnu nogāzes, kas īpaši raksturīgi stepē.[1]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Gludenajai čūskai ir raksturīgs ļoti slēpts dzīves veids, daudz laika tā pavada kādā slēptuvē: zemes iedobē, paslēptā zem lielākiem augiem, zem akmeņiem vai ierakusies sausās smiltīs un pērnajās lapās, biezā, saules apsildītā zemsedzē.[1][4] Šī iemesla dēļ suga ir grūti novērojama savvaļā. Gludenā čūska ir aktīva dienas gaišajā laikā. Aktivitātes cikls variē: no rītiem raksturīga sauļošanās, tad seko barības meklēšana, bet pēcpusdienas stundām raksturīga uzturēšanās slēptuvēs. Aktivitāte atkarīga arī no laika apstākļiem un gadalaika. Pavasarī čūska biežāk novērojama sauļojoties ārpus slēptuvēm nekā vēlākajās sezonās, savukārt vasaras periodā ārpus slēptuvēm biežāk novērojama siltā, saulainā laikā pēc lietus.[1] Izlienot sildīties saulītē, tā bieži aptinas ap kādu auga ceru, piemēram, viršiem, lai būtu nemanāmāka.[4] Gludenajai čūskai raksturīgs mazkustīgs dzīvesveids. Vidēji dienā tā pārvietojās 13 metrus, lai gan atsevišķos gadījumos dienā var pārvietoties vairāk par 150 m.[1] Mātītēm ir raksturīga piesaiste konkrētām vietām, bet tēviņi bieži pārvietojas uz jaunām dzīvesvietām.[1]
Latvijā labvēlīgos klimata apstākļos gludenās čūskas aktivitāte ilgst no aprīļa beigām līdz septembra beigām. Pēc ziemošanas tā parādās nedaudz vēlāk par citām rāpuļu sugām. Atsevišķi īpatņi, kas parādās pēc ziemošanas pārāk agri, dažreiz iet bojā zemu nakts temperatūru rezultātā. Gludenajām čūskām kopumā nav raksturīga kolektīvā ziemošana, izņemot gadījumus, kad to vasaras dzīvesvietā trūkst piemērotas ziemošanas vietu (sausas, neapplūstošas ejas augsnē zem ciņiem, sīkkrūmiem vai citur), tad lielāks īpatņu skaits var ziemot vienuviet.[1]
Barošanās
labot šo sadaļuGludenā čūska galvenokārt barojas ar rāpuļiem. Īpaši iecienītas ir pļavas ķirzakas (Zootoca vivipara), kas sastāda vairāk par pusi no apēstās barības. Nozīmīgs medījums var būt arī glodene, kas ir lielāka un mazkustīgāka par pļavas ķirzaku, tādēļ enerģētiski izdevīgāks barības avots. Lai arī gludenās čūskas izplatības areāls pārklājas ar sila ķirzakas (Lacerta agilis) areālu, tomēr areāla ziemeļu daļā barošanās ar šo sugu nav raksturīga, jo sila ķizakas pieaugušie īpatņi ir pārāk spēcīgi un agresīvi. Toties stepes zonā, kur pļavas ķirzakas nav sastopamas, sila ķirzakas ir galvenais gludenās čūskas barības avots. Šai sugai ir raksturīgs arī kanibālisms, un liela izmēra īpatņiem līdz 10 % barības var sastādīt jaunākie īpatņi. Reizēm gludenās čūskas medī arī nelielas odzes.[1]
Valda uzskats, ka gludenā čūska spēj piemēroties reģiona biežāk sastopamajiem barības objektiem un ka daudzām populācijām galvenais barības avots ir peļveidīgie grauzēji. Novērojumi nebrīvē liecina, ka barībai tiek izmantoti tikai vēl kaili peļveidīgie grauzēji, turklāt tos lietoja tikai liela auguma mātītes. Pieaugušiem dzīvniekiem ir novērota barības selektivitāte atkarībā no dzimuma. Pieaugušas mātītes labprātāk medī lielāku, enerģētiski izdevīgu, lai arī retāk sastopamu upuri (čūskas, sīki grauzēji), bet kura meklēšanai un izsekošanai nav jāpatērē daudz enerģijas. Savukārt tēviņi, kuriem ir aktīvāks dzīvesveids, īpaši pavasara pārošanās laikā, kā arī jaunie īpatņi medī mazākus, kustīgākus, toties biežāk sastopamus barības objektus (ķirzakas).[1] Medījums tiek apēsts, kamēr tas ir dzīvs, veselā veidā.[4]
Vairošanās
labot šo sadaļu
Gludenajām čūskām vietējs populāciju izmērs ir neliels, līdz dažiem desmitiem pieaugušo īpatņu. Tās sāk vairoties 4 gadu vecumā, kad to garums pārsniedz 40—45 cm. Atsevišķām populācijām pirmās vairošanās vecums novērot daudz vēlāks: 6—8 gadu vecumā. Populācijas atražošanai nozīmīgākie ir lielākie un vecākie īpatņi, vecāki par 7 gadiem, jo tiem ir lielāks pēcnācēju skaits.[1] Pārošanās sezona gludenajām čūskām ir no aprīļa līdz maijam (Latvijā maijā), iespējams, ir reģioni, kuros gludenās čūskas pārojas arī rudenī.[1][5] Gludenā čūska ir oldzīvdzemdētāja, tas nozīmē, ka mātītēm olas attīstās ķermeņa iekšpusē, līdz ar to mazuļi no olām izšķiļas mātes ķermenī un piedzimst dzīvi.[4] Piedzimstot čūskulēnam ir plāns membrānveida apvalks, kas pārplīst īsi pēc tā dzimšanas.[5] Lai pēcnācēji labi attīstītos, mātītes patērē lielu enerģijas daudzumu, kas sastāda vidēji ap 40% no mātītes kopējās masas. Mātītēm, kas vairojās, ir raksturīga paaugstināta mirstība, jo, lai paaugstinātu ķermeņa temperatūru un paātrinātu olu attīstību, tās vairāk laika pavada atklātās vietās sauļojoties un to organismiem raksturīga novārgšana pēc grūtniecības. Tādēļ gludenās čūskas parasti vairojas reizi divos, trijos gados. Ja mātīte sapārojas biežāk, mazuļi bieži dzimst nedzīvi. Pēcnācēju skaits ir zems, piedzimst 2—10 mazuļi.[1] Dzimšana Eiropā parasti notiek no septembra līdz oktobrim, ziemeļu areālā, Latviju ieskaitot, augusta beigās.[1][4] Latvijas populācijai vidējais mazuļu garums ir 17,8 cm, svars 2.2 g.[1]
Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi dodas ziemas miegā un tikai nākamajā pavasarī mostoties kanibālisma dēļ pēc iespējas ātrāk cenšas pamest populāciju.[1][4] Izplatības areāla ziemeļu daļā raksturīga ļoti augsta jaundzimušo īpatņu mirstība pirmās ziemas laikā, kas var pārsniegt 80%.[1]
Sistemātika
labot šo sadaļuGludenajai čūskai ir 2 vai 3 pasugas:[1]
- Coronella austriaca austriaca — nominālpasuga, sastopama izplatības areāla lielākajā daļā;
- Coronella austriaca acutirostris — sastopama Spānijas ziemeļrietumos un Portugāles ziemeļos;
- Coronella austriaca fitzingeri — sastopama Itālijas dienvidos un Sicīlijā (šīs pasugas pamatotība tiek apšaubīta).
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 1,17 1,18 1,19 1,20 1,21 1,22 1,23 1,24 1,25 1,26 1,27 «Gludenā čūska». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 15. februārī.
- ↑ Reptile Database: Coronella austriaca LAURENTI, 1768
- ↑ Gada dzīvnieks - gludenā čūska (Coronella austriaca)[novecojusi saite]
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «ARKive: Smooth snake (Coronella austriaca)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 18. martā. Skatīts: 2015. gada 15. februārī. Arhivēts 2015. gada 18. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Smooth Snake - Coronella austriaca
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Street D. 1979. The Reptiles of Northern and Central Europe. London: B.T. Batsford Ltd. 268 pp. ISBN 0-7134-1374-3.
- ↑ Steward JW. 1971. The Snakes of Europe. Cranbury, New Jersey: Associated University Press (Fairleigh Dickinson University Press). 238 pp. LCCCN 77-163307. ISBN 0-8386-1023-4.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Gludenā čūska |