Heincs Guderians

Heincs Vilhelms Guderians (vācu: Heinz Wilhelm Guderian; dzimis 1888. gada 17. jūnijā, miris 1954. gada 14. maijā), dēvēts arī par "Ašo Heincu" (Schneller Heinz), bija Vācijas Impērijas, reihsvēra, Vērmahta virsnieks, ģenerālpulkvedis, stratēģis, kara teorētiķis, viens no motorizēto armijas vienību kaujas taktikas izveidotājiem.

Heincs Guderians Heinz Guderian Heincs Guderians (pa labi) 1941. gadā PSRS teritorijā Personīgā informācija Dzimis 1888. gada 17. jūnijā Kulma, Vācijas Impērija (tagad Helmno, Polija) Miris 1954. gada 14. maijā (65 gadi) Švangava, Bavārija, Vācija Tautība vācietis Bērni Heincs Ginters Guderians Paraksts

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālpulkvedis (Generaloberst) Dienesta laiks 1907—1945 Valsts Vācijas Impērija (1907—1918), Veimāras Republika (1918-1933), Trešais reihs (1933—1945) Struktūra Sauszemes armija Komandēja Vērmahta 2. tanku divīziju (2. Panzer-Division), XVI armijas korpusu, XIX armijas korpusu, tanku grupu "Guderians" (Panzergruppe Guderian), 2. tanku grupa (Panzergruppe 2). Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts ar ozollapām (Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes mit Eichenlaub) Izglītība Mecas karaskola, Berlīnes kara akadēmija

Apbalvots ar 1. un 2. šķiras Dzelzs krustiem, Bruņinieka krustu ar ozollapām.

Biogrāfija

Dzimis 1888. gada 17. jūnijā, Kulmā, tolaik Vācijas Impērijas virsnieka ģimenē. 1913. gadā aprecējies ar Margarētu Hornu. Viņiem bija divi dēli (jaunākais, Heincs Ginters, vēlāk kļuva par bundesvēra ģenerālmajoru). 1937. gadā sarakstījis divas stratēģijai veltītas grāmatas: "Uzmanību, tanki!" (Achtung— Panzer!) un "Bruņutanku karaspēka daļas un to sadarbība ar citām ieroču šķirām". Miris 1954. gada 14. maijā Švangavā, Bavārijā.

Militārā karjera

1908. gadā absolvēja Mecas (Metz) karaskolu, saņēma leitnanta dienesta pakāpi un tika ieskaitīts kā apakšvirsnieks 10. jēgeru bataljonā (Jägerbatallion) Hanoverē, kura komandieris bija Heinca tēvs. 1911. gadā pabeidza papildus apmācību 3. sakaru bataljonā. 1914. gadā absolvēja Berlīnes Kara akadēmiju kā virsleitnants. 1915. gadā paaugstināts par kapteini. Pirmā pasaules kara laikā dienēja štābos frontēs pie Marnas un Verdenas, ieņemot dažādus amatus, pats kaujās nepiedalījās.

1918. gadā mācījās ģenerālštāba virsnieku sagatavošanas kursos Sedan (Generalstabslehrgang Sedan), kur esot parādījis spilgtu talantu atrisināt taktiskas problēmas nestandarta situācijās. Pēc kursu pabeigšanas un spīdoši nokārtotiem gala eksāmeniem saņēma virspavēlniecības štāba virsnieka statusu un kļuva par jaunāko štāba virsnieku Vācijas armijas vēsturē. 1919. gadā tika pieņemts reihsvērā, kurā saskaņā ar Versaļas miera līgumu varēja būt tikai 100 000 militārpersonu. Komandēja dažādas autotransporta vienības, kuru pamatfunkcijas bija loģistika. 1919. gadā darbojies Dzelzsdivīzijas štābā Latvijā. 1927. gadā paaugstināts par majoru.

1929. gadā bija pieredzes apmaiņā Zviedrijā, apgūstot tanku STRV m/21 un m/21-29 (vācu tanka LK II zviedru versijas) bataljonu kaujas taktiku. Pēc tam, Rapallo līguma ietvaros, jau būdams visu reihsvēra motorizēto daļu komandieris-inspektors, kā arī taktikas pasniedzējs Kara akadēmijā, mācījās tanku karaspēka komandēšanu slepenajā vērmahta skolā "Kama" pie Kazaņas PSRS. 1931. gada februārī paaugstināts par apakšpulkvedi. 1933. gadā paaugstināts par pulkvedi. 1934. gadā Ādolfs Hitlers pēc vieglo tanku Panzer I manevru apmeklējuma iecēla Guderianu par jaunveidojamās 2. tanku divizijas (ko vēlāk pārveidoja par 2. tanku armiju) komandieri un drīz paaugstināja par ģenerālmajoru. 1936. gadā paaugstināts par ģenerālleitnantu un kļuva par 16. armijas korpusa komandieri. 1941. gada ziemā paaugstināts par ģenerālpulkvedi, kļūstot par 2. tanku armijas komandieri. 1943. gada februārī kļuva par bruņutanku karaspēka virsinspektoru. 1944. gada jūlijā iecelts par sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandieri.

Dalība Otrajā pasaules karā

1938. gadā Austrijas anšlusa laikā Guderiana vadītais korpuss īstenoja strauju reidu uz Vīni (manevra laikā 1/3 daļa tanku apstājās nesasniedzot galamērķi, kas kalpoja par iemeslu nopietnai bruņutanku un motorizēto vienību revīzijai un tehniskai modernizācijai). 1939. gadā kā 19. motorizētā korpusa komandieris piedalījās Sudetu aneksijā un Polijas kampaņā.

1940. gadā kā 19. motorizētā korpusa (1., 2. un 10. tanku divīzijas, motorizēto kājnieku pulks "Lielvācija") komandieris piedalījās Francijas kampaņā. Te Guderians plaši pielietoja t.s. zibenskara (Blitzkrieg) taktiku, taču ne vienmēr savu darbību saskaņoja ar štābu un armijas grupas virspavēlnieku Evaldu fon Kleistu, iedzīvojoties neprognozējama un nedisciplinēta virsnieka slavā. 16. maijā, pašā kampaņas karstumā, Guderianu pat uz brīdi atcēla no korpusa komandiera posteņa par nepakļaušanos pavēlei.

Karadarbībā pret PSRS piedalījās no pirmās dienas, būdams 2. tanku armijas komandieris armijas grupas "Centrs" sastāvā Brestā. Piedalījies Minskas un Smoļenskas ieņemšanā, Kijivas katla izveidošanas manevrā. Par patvaļīgu savu tanku evakuāciju no bīstamām pozīcijām armijas grupas virspavēlnieks Ginters fon Klūge atstādināja Guderianu no tanku armijas komandiera posteņa un atvaļināja no armijas.

1943. gada februārī Guderianu atkal iesauca armijā, ieceļot par bruņutanku karaspēka virsinspektoru. Te viņam bija liela loma tanku tehniskās konstrukcijas mezglu uzlabošanā. 1944. gada jūlijā pēc 20. jūlija atentāta pret Hitleru viņu iecēla par sauszemes karaspēka ģenerālštāba komandieri, taču 1945. gada martā pēc strīda ar Hitleru Guderianu atvaļināja no armijas pavisam.

1945. gada maijā viņu arestēja ASV karavīri un aizveda uz Nirnbergu, kur viņš bija liecinieks Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā. PSRS viņam izvirzīja apsūdzības kara noziegumos, taču pierādījumu trūkuma dēļ tiesvedība netika uzsākta. 1946. gadā Guderianu ieslodzīja cietumā Allendorfā, pēc tam Noištatē, bet 1948. gadā atbrīvoja.

Literatūra

• Pier Battistelli. Heinz Guderian: Leadership, Strategy, Conflict. United Kingdom : Osprey Publishing Ltd, 2011. ISBN 978-1-84908-366-9.
• Max Boot. War Made New: Technology, Warfare, and the Course of History, 1500 to Today. New York : Gotham Books, 2006. ISBN 978-1-59240-222-9. LCCN 2006015518.
• Robert M. Citino. The Wehrmacht Retreats: Fighting a Lost War, 1943. Lawrence, KS : University Press of Kansas, 2012. ISBN 978-0-7006-1826-2.
• James Corum. The Roots of Blitzkrieg: Hans von Seeckt and German Military Reform. University Press of Kansas, 1992. ISBN 0-7006-0541-X.
• Catherine Epstein. Nazi Germany Confronting the Myths. UK : John Wiley & Sons, Ltd., 2015. ISBN 978-1-118-29479-6.
• Walther-Peer Fellgiebel. Die Träger des Ritterkreuzes des Eisernen Kreuzes 1939–1945 [The Bearers of the Knight's Cross of the Iron Cross 1939–1945] (vācu). Friedberg, Germany : Podzun-Pallas, 2000. ISBN 978-3-7909-0284-6.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Heincs Guderians.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Энциклопедия Третьего рейха. Москва, 1996. ISBN 5-320-00069-3 ISBN 5-87214-023-3