Karaspēks

Karaspēks jeb bruņotie spēki ir militārs veidojums, kura uzdevums kara laikā ir pasargāt valsti no agresora. Savukārt agresors ar karaspēku veic uzbrukumus citām valstīm. Karaspēku parasti veido sauszemes bruņotie spēki, kara flote un gaisa spēki. Karaspēka mazākā vienība ir karavīrs, kuri parasti ir apvienoti lielākās vienībās, piemēram, divīzijā, korpusā, bataljonā un tā tālāk.

Vairākās valstīs armiju oficiāli sauc par sauszemes armiju, lai atšķirtu to no gaisa spēkiem proti, Francijā. Pašreizējā lielākā armija pasaulē pēc aktīvo karavīru skaita ir Tautas atbrīvošanas armija Ķīnā ar 2 250 000 aktīviem karavīriem un 800 000 rezerves personālu, kam seko Indijas armija ar 1 325 000 aktīviem karavīriem un 2 142 821 rezerves personālu.^{[nepieciešama atsauce]}

Vēsture

Sparta

Spartas armija bija viena no senākajām zināmajām profesionālajām armijām. Zēni tika nosūtīti uz kazarmām pēc septiņu gadu vecuma apgūt karotprasmi. Trīsdesmit gadu vecumā viņi tika atbrīvoti no kazarmām un viņiem ļāva stāties laulībā un nodibināt ģimeni. Pēc tam vīrieši veltīja savu dzīvi karam līdz 60 gadu vecumam.

Senā Roma

Romiešu armijas pirmsākumi bija pilsoņu armija republikā, kur karavīri bija bagāti pilsoņi, kuri paši spēja sevi apgādāt. Reformas aptuveni 115. gadā pirms Kristus padarīja armiju par profesionālu organizāciju, kas joprojām lielā mērā sastāvēja no pilsoņiem, kuri kalpoja nepārtraukti 25 gadus.

Viduslaiku Eiropa

Agrajos viduslaikos katram aristokrātam bija pienākums atbildēt uz cīņas aicinājumu ar savu aprīkojumu un kareivjiem. Šī decentralizētā sistēma bija nepieciešama sakarā ar sabiedriskās kārtības laika daļu, bet var novest pie dažādiem spēkiem ar dažādu apmācību, aprīkojumu un spējām. Jo vairāk resursu aristokrātam bija, jo labāki bija viņa spēki.

Jaunie laiki

Pirmajām nacionālajām valstīm trūka nepieciešamo līdzekļu, lai uzturētu pastāvīgu militāru spēku, tāpēc viņi mēdza nolīgt algotņus kalpošanai savās armijās kara laikā. Šādas algotņu armijas parasti veidojās konflikta beigu periodos, kad karotāji vairs nebija nepieciešami attiecīgo valstu valdībām.

Jaunākie laiki

Iesaukšana ļāva Francijas Republikai veidot Lielo armiju, ko Napoleons Bonaparts nosauca par "tautu ar ieročiem", kas sekmīgi cīnījās pret Eiropas profesionālajām armijām.

Karaklausība, jo īpaši, ja dienesta karavīri tiek nosūtīti uz ārvalstu kariem, kas neietekmē nācijas drošību, demokrātijās ir vēsturiski bijusi ļoti politiski strīdīga.

Otrā pasaules kara laikā Kanādā bija politiski strīdi par iesaukšanu armijā. Tāpat 1960. gadu beigās vairākās valstīs parādījās masu protesti pret iesaukšanu cīņai Vjetnamas karā.