Kolaboracionisms

Kolaboracionisms (no franču: collaboration — ‘sadarbība’) šaurākā nozīmē ir jebkura sadarbība ar okupācijas varu, savukārt starptautiskajās tiesībās ar šo terminu saprot apzinātu, brīvprātīgu un tīšu sadarbību ar pretinieku, darbojoties tā interesēs pret savu valsti. Terminam ir izteikti negatīva nokrāsa, saistot to ar pakalpību, līdzskrējējiem un oportūnismu. Daudzās pasaules valstīs kolaboracionisms tiek atzīts par noziedzīgo nodarījumu, kuru kvalificē kā valsts nodevību.

Termina tā mūsdienu izpratnē autors ir Filips Petēns, kurš 1940. gadā pēc Francijas sakāves piekrita vāciešu piedāvājumam vadīt Višī Francijas marionešu valdību, aicinot tautiešus sadarboties ar vāciešiem. Pakāpeniski šo terminu sāka attiecināt arī uz citām pronacistiskām marionešu valdībām un pašpārvaldēm okupētajās teritorijās, kurās darbojās vāciešiem lojāli vietējie iedzīvotāji, kā arī vietējiem iedzīvotājiem, kas darbojās okupācijas varas pārvaldes un represīvajās iestādēs, kā arī dienēja policejiskos un militāros formējumos.

Pēc Otrā pasaules kara bijušie kolaboracionisti daudzās valstīs tika pakļauti kriminālvajāšanai un sabiedrības nosodījumam. Jau vēlāk šis termins tika attiecināts arī uz sadarbību ar fašistu, padomju un citiem okupācijas režīmiem Otrā pasaules kara laikā vai jebkuru citu okupācijas režīmu pēc Otrā pasaules kara.

Kolaboracionisms Latvijā

Vācu okupācijas laikā (1941—1945)

Latviešu pašaizsardzības vienības dalībnieki 1941. gada 15. decembrī pludmalē netālu no Liepājas nošaušanai sapulcē ebreju sievietes

1941. gada jūlijā tika izveidota Arāja komanda — vācu drošības dienestam (SD) pakļauta pusmilitāra vienība, kas piedalījās holokausta īstenošanā Latvijas teritorijā, kā arī kaujās pret padomju partizāniem. 1941. gada beigās tika izveidota latviešu zemes pašpārvalde (Landesselbstverwaltung), ģenerāldirekcija, par kuras vadītāju iecēla 1. Kurzemes kājnieku divīzijas bijušo komandieri ģenerāli Oskaru Dankeru.

Otrā pasaules kara sākumposmā Latvijas nevācu iedzīvotāji lielā mērā tika iesaistīti "noklusētā darba dalīšanā" pretebreju vardarbības aktos: no piedalīšanās ebreju identificēšanā, vajāšanas, getoizācijā līdz aktīvai dalībai pogromos, "tīrīšanas pasākumos" un citos noziegumos.^[1]

1941. gada oktobrī tika izveidota pirmā latviešu kārtības sargu vienība.^[2] Bet reāli jaunos policijas bataljonus nosūtīja uz Viļņu, kur tiem jāpiedalās iedzīvotāju ķeršanā un lopu rekvizēšanā.^[3]^[4]

Sociologs Didzis Bērziņš uzskata, ka būtiskākā intelektuālā problēma Latvijas sabiedrībā ir bijusi apjēgsme, ka holokausts uzskatāms par "mūsu", nevis "viņu" traģēdiju, jo publiski tā tiek uztverta kā ārēja problēma, kas vai aizēnot "pašu latviešu" ciešanas.^[5] Neinformētība par ebreju kopienas dzīvi un tās traģisko likteņi Otrā pasaules karā ilgstoši bija raksturīga Latvijai. Nacisma noziegumi oficiālajā atmiņas līmenī ir palikuši padomju represiju ēnā.^[6]

Padomju okupācijas laikā (1940—1941; 1945—1991)

"Latvijas Darba Tautas Saeimas" deputāti pie tobrīd vēl ar Latvijas karogiem rotātā Latvijas Nacionālā teātra 1940. gada 21. jūlijā. Okupācijas leģitimēšanai bija izraudzīta Latvijas valsts pasludināšanas vieta

Plašu diskusija par kolaboracionismu padomju okupācijas laikā izraisīja čekas ziņotāju kartotēkas publicēšana un lustrācijas jautājums pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.^[7]

1940. gadā ievēlētajā Tautas Saeimā, kura nobalsoja par iestāšanos PSRS, bez kirhenšteiniem, lāčiem un upīšiem bija arī politiķi ar pat vairāku brīvvalsts Saeimu darba pieredzi, bija militārpersonas, kas cīnījušās par valsts neatkarību, Triju Zvaigžņu ordeņa un Lāčplēša ordeņa kavalieri. Arī kandidēšana un pat piedalīšanās okupācijas varas rīkotās vēlēšanās ir nodevība pret valsti.
— politologs Dans Titavs^[7]

Pretrunīgi ir vērtēta arī vēsturnieku komisijas izveide, ko daži^{[jāprecizē]} uzskata par angažētu, iebilstot, ka kolaboracionisma izpēte būtu jāfinansē caur universitātēm, Zinātņu akadēmiju, muzejiem, lai publicētu ne tikai padomju kolaboracionistu, bet arī disidentu uzvārdus.

Pēc čekas ziņotāju kartotēkas publicēšanas 2018. gada decembrī vēsturnieks Jānis Taurēns teica, ka diezgan daudz ir pētīts kolaboracionisms Latvijā Otrā pasaules kara kontekstā, bet padomju periods — tikai pēdējo gadu laikā. Viņaprāt, lielākiem panākumiem tieši padomju posma izpētē, noderētu kāda speciāla grantu programma vai kaut kas līdzīgs.^[8]

Skatīt arī

Atsauces

↑ Kaspars Zellis. Holokausts Rēzeknē: izpētes problēmas, jautājumi, perspektīvas (Ebreju Rēzekne izd.). Rīga : Creative Museum, 2017. 89.–103. lpp. ISBN 978-9934-19-140-4.
↑ «Pirmā latvju kārtības sargu vienība iestājas cīņā par jauno Eiropu». avīze Tēvija (reihskomisariāts Ostlande). 21.10.1941.
↑ Arvids Memenis. Karavīri bēdājās. Rīga : VU Pol, 1993. 55. lpp.
↑ Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis. Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Latvija Otrajā pasaules karā. Rīga : Jumava, 2008. 350. lpp. ISBN 9789-9843-84-368.
↑ Bērziņš, Didzis (2015). Sociālāš atmiņas komunikācija un ētika.. 440. lpp.
↑ Kattago, Siobhan (2009). "Agreeing to Disagree on the legacies to Recent History: Memory, Pluralism and Europe after 1989" (en). European Journal of Social Theory 12 (3): 382. ISSN 1368-4310.
↑ ^7,0 ^7,1 Dans Titavs. «'Čekas maisos' ir mazākā daļa Latvijas nodevēju» (latviešu). Delfi, 2017-12-21. Skatīts: 2019-02-20.
↑ Māris Zanders. «'Maisi vaļā': Ātru panākumu padomju perioda izpētē nebūs». delfi.lv (latviešu), 2019-03-11. Skatīts: 2019-07-16.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kolaboracionisms.

Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)

Šis ar politiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Kaspars Zellis. Holokausts Rēzeknē: izpētes problēmas, jautājumi, perspektīvas (Ebreju Rēzekne izd.). Rīga : Creative Museum, 2017. 89.–103. lpp. ISBN 978-9934-19-140-4.

[2] «Pirmā latvju kārtības sargu vienība iestājas cīņā par jauno Eiropu». avīze Tēvija (reihskomisariāts Ostlande). 21.10.1941.

[3] Arvids Memenis. Karavīri bēdājās. Rīga : VU Pol, 1993. 55. lpp.

[4] Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis. Aivars Stranga, Antonijs Zunda. Latvija Otrajā pasaules karā. Rīga : Jumava, 2008. 350. lpp. ISBN 9789-9843-84-368.

[5] Bērziņš, Didzis (2015). Sociālāš atmiņas komunikācija un ētika.. 440. lpp.

[6] Kattago, Siobhan (2009). "Agreeing to Disagree on the legacies to Recent History: Memory, Pluralism and Europe after 1989" (en). European Journal of Social Theory 12 (3): 382. ISSN 1368-4310.

[:0-7] 7,0 ^7,1 Dans Titavs. «'Čekas maisos' ir mazākā daļa Latvijas nodevēju» (latviešu). Delfi, 2017-12-21. Skatīts: 2019-02-20.

[8] Māris Zanders. «'Maisi vaļā': Ātru panākumu padomju perioda izpētē nebūs». delfi.lv (latviešu), 2019-03-11. Skatīts: 2019-07-16.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]