Korejas karš

Korejas karš
	Daļa no Aukstā kara un Korejas konflikta
	; Pulksteņa kustības virzienā no augšas: ASV 1. jūras kājnieku divīzijas kājnieku un bruņutehnikas kolonna pārvietojas pa ķīniešu līnijām to izlaušanās laikā no Čosinas rezervuāra UN nosēšanās Inčonas ostā, kas sākas Inčonas korejiešu bēgļu kaujas priekšā ASV M46 Patton tankam ASV Jūras kājnieki virsleitnanta Baldomero Lopesa vadībā nolaižas uz iznīcinātāja IncheonF-86 Sabre
Datums	1950. gada 25. jūnijs – 1953. gada 27. jūlijs (de facto) (3 gadi, 1 mēnesis un 2 dienas) 1950. gada 25. jūnijs – tagad (de jure) (72 gadi, 4 mēneši un 1 nedēļa)
Vieta	Koreja, Dzeltenā jūra, Japāņu jūra, Ķīnas-Ziemeļkorejas robeža
Iznākums	Nepārliecinošs, militārs strupceļš Ziemeļkorejas iebrukums Dienvidkorejā atvairīts; ASV vadītais Apvienoto Nāciju Organizācijas iebrukums Ziemeļkorejā atvairīts; Ķīnas un Ziemeļkorejas iebrukums Dienvidkorejā atvairīts; Korejas pamiera līgums tika parakstīts 1953; Korejas konflikts turpinās;
Karotāji
DienvidkorejaANO; ASV	Ziemeļkoreja Ķīna; PSRS
Komandieri un līderi
I Sinmans; Čungs Il-kvons; Paiks Sun-jups; Šins Sung-moHarijs Trumens; Roberts Lovets; Daglass Makarturs; Metjū Ridžvejs; Marks Veins Klarks; Klements Atlijs; Vinstons Čērčils	Kims Irsens; Paks Hon-jongs; Čojs Jongs-huns; Kims ČaeksMao Dzeduns; Pengs Dehuai; Dengs Hua; Josifs Staļins; Georgijs Maļenkovs
Spēks
	Augstākajā punktā: Dienvidkoreja 602 902
Zaudējumi
	Kopējais civiliedzīvotāju nāves gadījumu skaits: 2–3 miljoni (aptuveni) Dienvidkorejieši: 990 968 upuri Ziemeļkorejieši: 1 550 000 upuru kopskaits (aptuveni)

Korejas karš bija pilsoņu karš Korejas pussalā (1950—1953), kurš izvērtās par starptautisku konfliktu, kurā bruņotā konfliktā sadūrās ANO deleģēto valstu koalīcija (ar ASV vadībā) un tā saukto komunistu bloka Āzijas valstis (Ziemeļkoreja, Ķīna un PSRS). Pirmais lielākais starptautiskais konflikts pēc Otrā pasaules kara, kurš ievadīja "auksto karu".

Karadarbība Korejas pussalā no 1950. līdz 1953. gadam

Dienvidkorejā šo karu līdz 1990. gadiem dēvēja par "25. jūnija dumpi" (Jugio ran - 6·25 란), bet pēc tam par "25. jūnija incidentu" (Jugio sabjon — 6·25 사변). Ziemeļkorejā to dēvē par "Tēvijas atbrīvošanas" karu (Čoguk Heban Čondžen — 조국해방전쟁).

Karā krita arī četri latvieši – pamatā ASV armijas rindās – kareivis Aivars Kārlis Salenieks un dižkareivji Jānis Krūmiņš, Bruno Glāzers un Rūdolfs Liepa. Salenieks 1953. gadā pēc nāves tika apbalvots ar ASV Armijas Izcilā dienesta krustu un citiem apbalvojumiem. Precīzs dienējušo kopskaits nav zināms.^[4]^[5]^[6]

Vēsture un cēloņi

Dienvidkorejas kareivji

1945. gadā, Japānai ciešot sakāvi Otrajā pasaules karā, Korejas pussalu vienlaicīgi okupēja Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās pa 38. paralēli abas lielvalstis uztvēra kā pagaidu pasākumu.

1948. gada maijā dienvidos no 38. paralēles, ASV okupācijas zonā notika vēlēšanas un tika proklamēta Korejas Republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas Universitātes pasniedzējs I Sinmans. Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko nevarēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja PSRS okupācijas zonu, vēlēšanās nepiedalījās) un PSRS. Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo, 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī proklamēja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR) ar Kima Irsena vadībā.

Koreja tika sadalīta divās valstīs, pie tam katra no tām savā konstitūcijā postulēja, ka ir vienīgā leģitīmā Korejas valdība. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neslēpa, ka labprāt apvienotu pussalu ar spēku, militāri apspiežot otras puses "separātismu".

Tūlīt pēc KTDR proklamēšanas tika izvests PSRS karaspēks. Pēc pusgada, 1949. gada vasarā no Korejas pussalas tika izvests arī ASV karaspēks. 1949. gada beigās attiecības starp abām Korejas pussalas valstīm saasinājās vēl vairāk — abas puses neslēpa, ka uzskata sevi par vienīgo legālo Korejas valdību, un pussala jāapvieno ar spēku, jo sarunas nav perspektīvas. Abas puses koncentrēja savus bruņotos spēkus pie demarkācijas līnijas, biežāki kļuva robežincidenti.

Oktobrī Dienvidkorejas prezidents Li Sinmans, uzstājoties amerikāņu jūrnieku auditorijas priekšā Inčhonā neslēpa, ka "ja mums šo problēmu nāksies risināt kara laukā, mēs darīsim visu, kas iespējams". 30. decembra preses konferencē viņš jau konkrētāk izteicās, ka "mums pašiem ar saviem spēkiem jāapvieno Korejas ziemeļus un dienvidus". 1950. gada 9. februārī Dienvidkorejas aizsardzības ministrs paziņoja, ka "mēs esam kaujas gatavībā atgūt zaudētās teritorijas un gaidām tikai pavēli". 1. martā, uzstājoties mītiņā Seulā, I Sinmans brīdināja: "Korejas apvienošanas stunda tuvojas". Šos Dienvidkorejas centienus atbalstīja arī ASV vidējā ešelona politiķi. ASV sūtnis Dž. Mučo atzina, ka "tuvojas brīdis, kad sāksies vispārējs uzbrukums uz ziemeļiem no 38. paralēles". Bet galvenais ASV kara padomnieks Dienvidkorejā ģenerālis V. Robertss 1950. gada janvārī, tiekoties ar Seulas ministru kabineta locekļiem, neslēpa, ka "karu sāksim mēs", taču izteicās, ka "nepieciešams atrast iemeslu uzbrukumam, lai tam būtu pamatots attaisnojums".

Arī ziemeļos no 38. paralēles tika kalti pussalas apvienšanas plāni, taču, atšķirībā no Dienvidkorejas, Ziemeļkoreja nenāca klajā ar kareivīgiem paziņojumiem, bet gan aktīvi kopš 1949. gada iepirka bruņojumu (Ziemeļkorejas bruņoto spēku kodolu veidoja 14 000 korejiešu komunistu, kuri bija guvuši reālu kaujas pieredzi Ķīnas pilsoņu karā no 1946. līdz 1949. gadam).

Karadarbības pirmā fāze

kaujas Seulā

1950. gada 25. jūnija rītā Ziemeļkorejas karaspēks pārgāja demarkācijas līniju, pāris triecienos salauza Dienvidkorejas bruņoto spēku pretestību un sāka strauji virzīties uz pussalas dienvidiem.

Abu korejiešu valstu konfliktā iesaistijās ASV flote un gaisa spēki (sākumā nodarbojoties ar ASV pilsoņu un Dienvidkorejas iedzīvotāju evakuāciju no piefrontes rajoniem). ASV prezidents Harijs Trumens personīgi 27. jūnijā deva pavēli flotei un aviācijai iejaukties konfliktā, uzbrūkot Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem, bet 30. jūnijā pavēlēja pārcelt uz pussalu Japānā dislocētās ASV sauszemes spēku daļas. Vienlaicīgi ASV nosūtīja savu VII floti patrulēt Ķīnas teritoriālajos ūdeņos Formozas (Taivanas) šaurumā. Ķīna to uztvēra kā draudus un 30. jūnijā nosūtīja uz Korejas konflikta zonu savus militāros novērotājus, bet pierobežā koncentrēja 250 000 vīru lielu rezerves armiju.

1950. gada 7. jūlijā sanāca ANO Drošības padomes sēde, lai apspriestu Korejas jautājumu un izstrādātu rezolūciju par to. ANO rezolūciju par Ziemeļkorejas karaspēka evakuēšanu no pussalas dienviddaļas Phenjana ignorēja, un Drošības padome oficiāli aicināja ANO dalībvalstis iejaukties. 1950. gada septembrī 16 valstis (Lielbritānija, Turcija un citas) nosūtīja savas karaspēka daļas uz Koreju, kur tās iekļāvās ASV militārajās operācijās.

Kaut arī ASV karaspēkam izdevās mazliet palēnināt Ziemeļkorejas bruņoto spēku virzīšanos uz priekšu, tā turpināja diezgan strauji uzbrukt. Dienvidkorejas daļas bija sakautas un demoralizētas, zaudējušas savas kaujasspējas, daļēji piepildījās Phenjanas paredzējumi, ka vietējie iedzīvotāji neatbalstīs Seulas valdību un vietām pat sacelsies. Valdība bēga uz dienvidiem, kur paglābās ASV karaspēka izveidotajā nostiprinātajā placdarmā ap Pusanu dienvidaustrumu piekrastē. 1950. gada septembrī pie Pusanas-Taguskas placdarma, kur pretī 70 000 vīru lielajam Ziemeļkorejas karaspēkam bija nostiprinājušies 140 000 vīru lielie un militārā bruņojumā daudz pārākie ASV/Dienvidkorejas bruņotie spēki, frontes līnija apstājās. Ziemeļkorejieši, pamatā bruņoti ar strēlnieku ieročiem un lauka artilēriju, nespēja pārraut ar smago bruņutehniku nostiprināto amerikāņu aizsardzības līniju.

Jau no konflikta pirmajām dienām karadarbībā piedalījās ASV 44 V gaisa armijas eskadras (657 kaujas lidmašīnas: taktiskie bumbvedēji B-26, stratēģiskie bumbvedēji B-29, iznīcinātāji, taktiskie iznīcinātāji P-47 un P-51, reaktīvie taktiskie iznīcinātāji F-80 un F-84, kā arī izlūklidmašīnas). Pirmajās nedēļās tika sabombardēti Phenjanas apkaimē izvietotie bāzes aerodromi, un praktiski iznīcināta visa Ziemeļkorejas aviācija (kas sastāvēja no diviem desmitiem jau novecojušu padomju iznīcinātāju Jak-7, La-9 un triecienlidmašīnām Il-10). Līdz ar to Ziemeļkorejas Gaisa spēki vairs sastāvēja no dažiem desmitiem zenītiekārtu un nespēja traucēt amerikāņu kundzībai gaisā. Palikuši bez pieseguma gaisā, Ziemeļkorejas sauszemes spēki bija pilnīgi neaizsargāti pret pretinieku iznīcinātāju un bumbvedēju uzlidojumiem, kas pārvērta to fortifikācjas būves un komunikācijas lūžņu kaudzē. Savukārt ASV sauszemes spēki, iesprostoti šaurajā placdarmā, bija palikuši bez manevra iespējām.

Karadarbības otrā fāze

Vonsanas bombardēšana

1950. gada 15. septembrī izsēdinot Ziemeļkorejas armijas aizmugurē, Inčhonas (Seulas osta) apkaimē, 10. bruņutanku korpusu (50 000 vīru), ģenerālis Daglass Makarturs panāca lūzumu karadarbības gaitā (reizē sākās izlaušanās no Pusanas placdarma). Rezultātā frontes līnija tika pārrauta, ievērojami ziemeļkorejiešu spēki daudzviet ielenkti un, ciešot smagus zaudējumus, ar kaujām lauzās atpakaļ uz ziemeļiem. 1. oktobrī amerikāņu daļas sasniedza 38. paralēli un turpināja uzbrukumu nu jau Ziemeļkorejas teritorijā ar nolūku to okupēt. Ziemeļkorejas karaspēks praktiski bija sakauts un haotiski atkāpās vai pārorientējās uz partizānu kara taktiku.

Karadarbības trešā fāze

ASV karavīrs pozē pie nogalināta ķīnieša līķa

1950. gada oktobrī, kad amerikāņu daļas vietām jau pietuvojās Korejas/Ķīnas robežai lielgabala šāviena attālumā, karā iesaistījās Ķīna, lai nepieļautu Ziemeļkorejas okupāciju un likvidāciju (juridiski to attaisnoja arī ASV nostāšanās Ķīnas pilsoņu karā gimiņdaniešu pusē un Ķīnas piekrastes pilsētu bombardēšana).

19. oktobrī pirmās ķīniešu "brīvprātīgo" daļas pārgāja robežupi Jalu (Jaluczjan'u) un izvietojās Ziemeļkorejā. 23. oktobrī amerikāņi ieņēma Phenjanu, bet jau 25. oktobrī pāri Jalai devās viss "brīvprātīgo" korpuss un uzreiz iesaistījās karadarbībā. Acīmredzot nostrādāja gan pārsteiguma efekts (jo ASV līdz pēdējam brīdim neticēja, ka pilsoņu kara un japāņu okupācijas novājinātā Ķīna ko tādu uzdrošināsies), gan ķīniešu kareivju entuziasms un perfekti izvēlētā taktika (ar strēlnieku ieročiem bruņotie ķīniešu kājnieki lieliski mācēja karot bez artilērijas un aviācijas atbalsta): pāris dienās tika salauzta amerikāņu pretestība un to vienības panikā atstājot bruņutehniku un noliktavas, atkāpās uz dienvidiem.

Visai drīz gan panika tika likvidēta un frontes virzīšanās uz dienvidiem palēninājās. Ziemeļkorejiešu un ķīniešu virzīšanās uz dienvidiem tagad bija lēna un ļoti asiņaina - amerikāņi tos krietni pārspēja uguns jaudas un tehniskā nodrošinājuma ziņā, pilnībā dominēja gaisā, bombardējot un apšaudot komunikācijas un praktiski padarot neiespējamu nekādu karaspēka pārvietošanos dienas laikā. Savukārt ziemeļkorejieši/ķīnieši frontē realizēja tranšeju un tuneļu pozīciju karu (kur rotas, bataljoni un pat pulki tā ierakās zemē, ka ne aviobumbas, ne napalms tiem nekā nevarēja padarīt). 1951. gada ziemas kaujās ziemeļkorejieši kopā ar "brīvprātīgajiem" atbrīvoja Phenjanu, atkal ieņēma Seulu, Inčhonu, Vokdžu un citas Dienvidkorejas pilsētas.

PSRS lielā slepenībā 1950. gada novembrī pārvietoja uz Ķīnu vairākas aviācijas daļas, no kurām tika izveidots atsevišķais 64. iznīcinātāju aviokorpuss, bruņots jau arī ar tā laika jaunākajiem padomju iznīcinātājiem Mig-15 un Mig-15b. Tā uzdevumos ietilpa nepieļaut amerikāņu aviācijas uzlidojumus stratēģiski svarīgajiem tiltiem pār Jalu, Suphunas HES, irigācijas dambju sistēmai, komunikācijām un aerodromiem Ziemeļkorejas teritorijā 75 km attālumā no Ķīnas robežas, Ķīnas pierobežas objektiem, kā arī ķīniešu un korejiešu pilotu apmācība. Tā kā PSRS kategoriski noliedza savu militāro vienību klātbūtni, tad lidmašīnām bija Ķīnas pazīšanās zīmes, bet pilotiem bija kategoriski aizliegts darboties virs Dzeltenās jūras un uz dienvidiem no 38. paralēles (lai, notriekšanas gadījumā, piloti nekristu gūstā un nekalpotu kā pierādījums padomju militārajai klātbūtnei).

Ziemeļkorejas spēki turpināja lauzties uz dienvidiem, līdz martā tika apturēti, bet aprīlī sākās amerikāņu pretuzbrukums. 1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles.

Karadarbības ceturtā fāze

pozīciju karš kalnos

1951. gada jūnijā frontes līnija praktiski sastinga uz 38. paralēles un sākās 2 gadus ilgs pozīciju karš.

Savienoto Valstu pozīcijas definīcija šajā karā bija ļoti neskaidra un mainījās atkarībā no panākumiem frontē. Atkarībā no tiem Trumens vai nu apgalvoja, ka mērķis ir "agresijas apturēšana", "Korejas apvienošana", "ANO spēku drošības nodrošināšana", "karadarbības zonas lokalizācija", "pamiera nodrošināšana uz 38. paralēles" utt. Ja 1950. gada jūlijā ASV "deva pretsparu agresijai", tad pēc veiksmīgā Inčhonas desanta un Ziemeļkorejas karaspēka sakāves jau "apvienoja Koreju". 1951. gada aprīlī Trumens izteicās daudz piesardzīgāk: "Reālu mieru var panākt tikai situācijas noregulēšanas ceļā, pamatojoties uz sekojošiem faktoriem. Pirmkārt, ir jāpārtrauc karadarbību. Otrkārt, ir jādara visu, lai nepieļautu karadarbības atsākšanos." Mērķu nekonkrētība un dzīvā spēka zaudējumi karam ieilgstot, mazināja arī ASV sabiedroto entuziasmu. Visai konkrēti par to izteicās oficiālais Lielbritānijas pārstāvis, brigādes komandieris A. Fergusons: "Daudzi britu un amerikāņu virsnieki un dažāda ranga militārpersonas uzdod jautājumus: Kad beigsies karš Korejā?, Kad ANO spēkus izvedīs no Korejas?, Kādēļ mēs vispār esam Korejā? Šādi jautājumi liek man domāt, ka kamēr britu un amerikāņu spēkiem Korejā nebūs izvirzīts kāds konkrēts mērķis, ko sasniegt, uz ko koncentrēties, frontes pavēlniekam būs ļoti grūti uzturēt kareivjos cīņassparu..."

Arī pretējā puse neredzēja īstu jēgu šim karam, kā vien ideoloģisku pretstāvi, par kuru pārāk dārgi jāmaksā. Ķīnā jau 1951. gada 31. maijā Mao Dzeduns politbiroja sēdē ierosināja pārvērtēt situāciju un apdomāt par iespējamo pamieru. PSRS līderis Staļins neatbalstīja pamiera ideju un bija par karadarbības turpināšanu (viņš neslēpa savu prieku, ka ASV ir iestigušas ilgstošā pozīciju karā, kurā PSRS tieši nav iesaistīta un zaudējumus necieš). Tikai pēc Staļina nāves Maskava mainīja savu attieksmi pret Korejas konfliktu un 1953. gada 19. martā PSRS Ministru padome bez ierunām atbalstīja ideju par pamieru.

1953. gada jūlijā tika noslēgts pamiers starp trim karojošajām pusēm (miera līguma nav vēl šodien).

Rezultāti

Tika atjaunots status quo, kāds tas bija 1950. gadā. Ne Ziemeļkoreja, ne Dienvidkoreja neko nebija ieguvušas. Korejas pussala bija izpostīta, 700 000 korejiešu gājuši bojā, 5 000 000 palikuši bez pajumtes.

Konflikts kļuva par vienu no "aukstā kara" padziļinošiem faktoriem. PSRS nonāca zināmā starptautiskā izolācijā, no kuras tā bija izkļuvusi pēc uzvaras pār Vāciju. Savukārt PSRS atteikšanās tieši piedalīties konfliktā, atstājot reālo karadarbību Ķīnas un Ziemeļkorejas ziņā (un pieprasot naudu par stratēģisko materiālu piegādi), krietni atvēsināja tās attiecības ar Ķīnu - Pekina saprata, ka nevar paļauties uz savu ziemeļu kaimiņu, un pārorientējās uz neatkarīgu politiku.

Ķīnai Korejas kara mācība bija sāpīgāka. Tā reāli izbaudīja, ko nozīmē praktiska konfrontācija ar ASV militāro spēku - pēc tam visu aukstā kara laiku nenotika nevienas Ķīnas/ASV sadursmes (kaut arī iemeslu netrūka). Tā zaudēja savu gadsimtiem ilgo ietekmi Korejas pussalā; zaudēja iespēju pabeigt pilsoņu karu, atgūstot pēdējo savu provinci — Taivānu. ĶTR nokļuva starptautiskā izolācijā, desmitiem valstu atteicās to atzīt de iure un uzņemt ANO. Gar visu Ķīnas robežu tika izvietotas ASV kara bāzes. Ķīnai nekas cits neatlika kā, par spīti nepatikai, kļūt uz laiku par PSRS satelītu, samierināties ar "jaunākā brāļa" lomu. No otras puses, Ķīnai izdevās, pateicoties militāru un diplomātisku manevru kombinācijām, panākt karadarbībā pauzi, nostiprināties un noturēties nesakautai. Tas nenoliedzami cēla Ķīnas kā reģionālas lielvalsts prestižu un ļāva tikt galā ar iekšējo opozīciju.

ASV nostiprinājās kā vispāratzīts Rietumu puslodes līderis, kolektīvās drošības vārdā apvienojot savā aizbildniecībā tās valstis, kuras nebija tiešā PSRS ietekmes sfērā. Savienotajām Valstīm izdevās apvienot ap sevi visas vērā ņemamās valstis, kuras atradās otrā pusē pēc Otrā pasaules kara izveidotajai demarkācijas līnijai. Eiropā izzuda PSRS armijas priekšā esošais militārais vakuums: tika izveidots NATO bloks. Tālajos Austrumos pie tās robežām parādījās pilnībā militarizētas zonas: Dienvidkoreja, kas būtībā kļuva par vienu lielu ASV kara bāzi, Taivāna un Japāna, ko Pentagonā vēlāk dēvēja par "mūsu nenogremdējamiem aviobāzes kuģiem".^{[nepieciešama atsauce]}

Bibliogrāfija

Kornvels R.D., Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā. - Rīga, 1996.
Kisindžers H., Diplomātija. - Rīga, Jumava, 2001.
Brzezinski Z., The Grand Chessboard. American Primacy and Its Geostrategic Imperatives. - New York, Ballantine Books, 1978
Воронцов А.В., Как принималось решение о вводе "китайских добровольцев" в Корею в 1950 г.// Новая и новейшая история. Nr2, 1998
Орлрв А.С., Сопетская авиация в Корейской войне 1950-1953.// Новая и новейшая история. Nr4, 1998
Торкунов А.В., Загадочная война: Корейский конфликт 1950-1953. - Москва, 2000.

Atsauces

↑ https://books.google.lv/books?id=9JFvmnDiH-gC&pg=PA692&redir_esc=y#v=onepage&q&f=false
↑ Cumings, Bruce (2011). The Korean War: A History. Modern Library. p. 35. ISBN 9780812978964. Various encyclopedias state that the countries involved in the three-year conflict suffered a total of more than 4 million casualties, of which at least 2 million were civilians—a higher percentage than in World War II or Vietnam. A total of 36,940 Americans lost their lives in the Korean theater; of these, 33,665 were killed in action, while 3,275 died there of non-hostile causes. Some 92,134 Americans were wounded in action, and decades later, 8,176 were still reported as missing. South Korea sustained 1,312,836 casualties, including 415,004 dead. Casualties among other UN allies totaled 16,532, including 3,094 dead. Estimated North Korean casualties numbered 2 million, including about one million civilians and 520,000 soldiers. An estimated 900,000 Chinese soldiers lost their lives in combat.
↑ ^3,0 ^3,1 "Casualties of Korean War" (in Korean). Ministry of National Defense of Republic of Korea. Archived from the original on 20 January 2013. Retrieved 14 February 2007.
↑ Sintija Ambote. «Karavīru stāsti: Jānis Krūmiņš. Iesaukts ASV armijā un gājis bojā Korejas karā». lsm.lv (latviešu), 2019-06-30. Skatīts: 2024-01-02.
↑ Kristaps Pildiņš. «Aivars Kārlis Salenieks – Korejas kara varonis | Latvijas Kara muzejs». www.karamuzejs.lv. Skatīts: 2024-01-02.
↑ «Aktualitātes - Jūlija priekšmets». okupacijasmuzejs.lv (latviešu). 2017-07-21. Skatīts: 2024-01-02.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Korejas karš.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Buks A. Korejas krīze - aukstā kara sākums Austrumāzijā

[1] ttps://books.google.lv/books?id=9JFvmnDiH-gC&pg=PA692&redir_esc=y#v=onepage&q&f=false

[2] Cumings, Bruce (2011). The Korean War: A History. Modern Library. p. 35. ISBN 9780812978964. Various encyclopedias state that the countries involved in the three-year conflict suffered a total of more than 4 million casualties, of which at least 2 million were civilians—a higher percentage than in World War II or Vietnam. A total of 36,940 Americans lost their lives in the Korean theater; of these, 33,665 were killed in action, while 3,275 died there of non-hostile causes. Some 92,134 Americans were wounded in action, and decades later, 8,176 were still reported as missing. South Korea sustained 1,312,836 casualties, including 415,004 dead. Casualties among other UN allies totaled 16,532, including 3,094 dead. Estimated North Korean casualties numbered 2 million, including about one million civilians and 520,000 soldiers. An estimated 900,000 Chinese soldiers lost their lives in combat.

[casualties-of-korean-war-in-korean-ministry-of-national-defense-of-republic-of-korea-archived-from-the-original-on-20-january-2013-retrieved-14-februa-3] 3,0 ^3,1 "Casualties of Korean War" (in Korean). Ministry of National Defense of Republic of Korea. Archived from the original on 20 January 2013. Retrieved 14 February 2007.

[4] Sintija Ambote. «Karavīru stāsti: Jānis Krūmiņš. Iesaukts ASV armijā un gājis bojā Korejas karā». lsm.lv (latviešu), 2019-06-30. Skatīts: 2024-01-02.

[5] Kristaps Pildiņš. «Aivars Kārlis Salenieks – Korejas kara varonis | Latvijas Kara muzejs». www.karamuzejs.lv. Skatīts: 2024-01-02.

[6] «Aktualitātes - Jūlija priekšmets». okupacijasmuzejs.lv (latviešu). 2017-07-21. Skatīts: 2024-01-02.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]