Lielā sīga
Lielā sīga (Otis tarda) ir liela auguma sīgu dzimtas (Otididae) putns, kas ir vienīgā suga lielo sīgu ģintī (Otis). Tai ir divas pasugas.[1] Lielā sīga mājo Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā.[2] Daudzviet Eiropā lielā sīga ir izmirusi un vairs nav sastopama vai arī esošās populācijas ir ļoti mazas.[2]
| Lielā sīga Otis tarda (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Sīgveidīgie (Otidiformes) |
| Dzimta | Sīgu dzimta (Otididae) |
| Ģints | Lielās sīgas (Otis) |
| Suga | Lielā sīga (Otis tarda) |
| Izplatība | |
 Galvenokārt nometnieku areāls
Galvenokārt ligzdošanas areāls
Galvenokārt ziemošanas areāls
| |
 Lielā sīga Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Lielās sīgas izplatība ir ļoti fragmentēta. Tā sastopama Eiropas dienviddaļā (Spānijā un Portugālē, sastādot 60% no kopējās sīgu populācijas[3][4]), centrālajā (Ungārijā, Slovākijā un Austrijā) un austrumu daļā (Bulgārijā, Ukrainā un Krievijas dienvidos). Ārpus Eiropas lielās sīgas sastopamas arī Turcijā, Irānas rietumos, Kazahstānā un Kirgizstānā, kā arī atsevišķa populācija mājo Mongolijas austrumos, areālam paplašinoties tuvākajos Krievijas un Ķīnas apgabalos. Sastopama arī Marokas ziemeļu daļā.[4][5][6]
Eiropas, Turcijas un Ziemeļāfrikas populācijas ir nometnieki un ziemo ligzdošanas areālā. Lielākā daļa Āzijas populācijas ir gājputni un migrē uz dienvidiem, ziemo Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un Ķīnā.[5]
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijā lielajai sīgai līdz šim bijuši divi novērojumi. Pirmais 1876. gadā, otrais 1908. gadā.[5]
Izskats
labot šo sadaļuLielā sīga ir liela auguma putns ar garu kaklu un kājām. Tā ir vislielākā no visām sīgām un līdz ar gulbjiem lielās sīgas ir vienas no smagākajiem lidojošiem putniem pasaulē.[7] Raksturīgs dzimumu dimorfisms, un tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 90—105 cm, spārnu plētums 210—260 cm, svars 5,8—24 kg. Mātītes ķermeņa garums ir 75—85 cm, spārnu plētums 170—190 cm, svars 3,3—5,3 kg.[4][7][8]
Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa apspalvojums augšpusē, asti ieskaitot, ir zeltaini brūni un melni svītrots. Spārni galvenokārt balti, pleci zeltaini melni svītroti. Uz sakļautiem spārniem gar spārnu ārējo malu redzama plata, balta josla. Astes spalvu gali balti. Ķermeņa apakšpuse balta, spārnu apakšu ieskaitot. Galva un kakla augšējās daļas priekšpuse gaiši pelēkzila, virzienā uz leju apspalvojumam pamazām kļūstot baltam. Krūtis un kakla lejas daļa koši ruda vai kastaņbrūna ar zeltainu toni. Tēviņam kļūstot vecākam, zeltainais tonis kļūst košāks. Pie knābja pamatnes abās pusēs aug garas, baltas spalvas, kas atgādina skaras, tās ir apmēram 120—150 mm garas. Šādas skaras tēviņam izaug apmēram 3 gadu vecumā un turpina nepārtraukti augt apmēram līdz 6 gadu vecumam.[3][4] Knābis ir pelēks, acis tumši brūnas. Spēcīgās kājas pelēcīgi zaļganbrūnas vai pelēkas. Ārpus vairošanās sezonas tēviņam pēc 6 gadu vecuma nav knābja skaru, tā kakls un krūtis kļūst gaiši pelēkas.[4]
Mātītes apspalvojums ir pelēcīgāks, zeltainā apspalvojuma vietā ir gaiši brūns apspalvojums. Jaunie putni līdzīgi mātītei, vienīgi to galva un kakls ir gaiši brūni, kā arī to mugurpuses melnās svītras pelēkākas, mazāk kontrastainas.[4]
Uzvedība
labot šo sadaļuLielā sīga mājo atklātos, plašos līdzenumos (stepē, ganībās, plašos zālājos). Spānijā putni sastopami arī korķozolu un olīvkoku birzīs. Lielā sīga ir ļoti uzmanīga un nervoza, tā necieš cilvēka tuvumu ne ligzdošanas, ne ārpus ligzdošanas laikā.[4]
Gandrīz visa gada garumā tēviņi un mātītes veido barus pēc dzimuma piederības. Izņēmums ir ligzdošanas sezona. Ziemas laikā tēviņu barā tiek izveidota stingra hierarhija, dominanci nostiprinot un pierādot agresīvās savstarpējās cīņās. Reizēm tēviņi ļoti spēcīgi viens otru savaino (vai nu kaklā vai galvā).[4]
Lielās sīgas lidojums ir spēcīgs un majestātisks, ar regulārām, lēnām spārnu vēdām. Šo putnu angliski mēdz saukt arī par lidojošo cietoksni (angļu: Flying fortress). Galva un kakls ir izstiepti taisni uz priekšu, bet kājas tiek turētas zem astes. Lidojuma ātrums var sasniegt 80 km/h.[4]
Barība
labot šo sadaļuLielā sīga galvenokārt barojas ar dažādām augu daļām (graudiem, sēklām un augļiem rudenī un ziemā, asniem un ziediem pavasarī) un lieliem kukaiņiem (vasarā), piemēram, tauriņiem un sienāžiem. Reizēm nomedī kādu nelielu grauzēju, putnu mazuli, ķirzaku vai abinieku. Uzlasa arī sliekas un kukaiņu kāpurus.[4]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Ligzdošanas sezona sākas pavasarī, atkarībā no reģiona mātīte olas dēj maijā vai jūnijā. Ligzdošanas sezonas iesākumā tēviņi un mātītes pulcējas riestos. Tēviņi cenšas pievērst sev mātītes uzmanību, veidojot figūru "ritenis": tēviņš atliec galvu uz atpakaļu pāri mugurai un uzpūš rīkles maisu; knābis ir pacelts stāvus gaisā, kā arī garās sejas bārkstis tiek izvērstas vēdeklī ap knābi; spārnu sekundārās spalvas tiek savērptas un izvērstā veidā izceltas stāvus gaisā. Šajā brīdī tēviņš atgādina baltu mākoni, kas saskatāms vairāku kilometru attālumā.[4] Šādā pozā tēviņš atrodas ilgāku laiku, gaidot kādas mātītes uzmanību. Riesta rituāla laikā tēviņš ir kluss. Riestos šādā pozā vienlaicīgi atrodas vairāki tēviņi. Mātītes ierodas riestos vairākas dienas pirms sapārošanās un vēro tēviņus.[4]
Ligzda atrodas uz zemes, ieslēpta starp augstiem augiem. Tā var būt sekla ieskrāpēta iedobe vai arī dabīga iedobe, retumis izklāta ar sausas zāles gabaliņiem vai labības tiebriem. Dējumā ir 2—3 brūnas olas ar raibumiem. Inkubācijas periods ilgst 25 dienas. Perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte.[4]
Cālēni ir ligzdbēgļi un pamet ligzdu uzreiz pēc izšķilšanās. Tos sedz kriptiskas dūnas (gaiši brūni un tumši brūni svītrotas), nodrošinot cālēnus ar vizuāli maskējošu apspalvojumu. Briesmu gadījumā cālēni pieplok pie zemes un nekustas. Jaunie putni lidot sāk 30—35 dienu vecumā, bet pilnu augumu tie sasniedz 80—120 dienu vecumā, tomēr tie joprojām visur seko mātei. Jaunie putni atstāj māti apmēram 10 mēnešu vecumā. Dzimumbriedumu tēviņi sasniedz 5—6 gadu vecumā, mātītes 2—3 gados. Dzīves ilgums lielajai sīgai var sasniegt 28 gadus.[4]
Sistemātika
labot šo sadaļuLielajai sīgai ir 2 pasugas:[1]
- Otis tarda tarda — nominālpasuga, sastopama no Eiropas dienvidrietumiem un centrālās daļas līdz Sibīrijas dienvidrietumiem un Mongolijas centrālajai daļai, arī Ziemeļāfrikas rietumos;
- Otis tarda dybowskii — sastopama Mongolijā, Sibīrijas austrumos un Ķīnas ziemeļaustrumos.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 World Bird List: Bustards, mesites, Kagu, seriemas, flufftails & finfoots
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Otis tarda
- ↑ 3,0 3,1 del Hoyo, J.; Elliot, A.; Sargatal, J. (1996). Handbook of the Birds of the World. 3. Barcelona: Lynx Edicions. ISBN 84-87334-20-2
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 «Oiseaux-birds: Great Bustard». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. martā. Skatīts: 2018. gada 21. janvārī.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Ornitofaunistika: Lielā sīga Otis tarda». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 21. janvārī.
- ↑ «Great bustard: Distribution and population numbers». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 18. janvārī. Skatīts: 2018. gada 21. janvārī.
- ↑ 7,0 7,1 «Oiseaux-birds: Bustards, Floricans and Korhaans». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 27. martā. Skatīts: 2018. gada 21. janvārī.
- ↑ Alive: Great Bustard (Otis tarda)