Lielais mēris Latvijā

Lielais mēris (angļu: Great Northern War plague outbreak, vācu: Große Pest von 1708 bis 1714, igauņu: Katk Põhjasõja ajal) ir apzīmējums mēra epidēmijai, kas Lielā Ziemeļu kara laikā 1700. - 1711. gadā uzliesmoja teritorijās ap Baltijas jūru un Centrāleiropā, smagi skarot arī Latviju. Tā bija pēdējā lielā mēra epidēmija Eiropā. Kopējo mirušo skaitu lēš uz 230 000.

Žanis Karlsons. Lielais mēris Kurzemē (1936).

Norise

Uzskata, ka sākotnēji mēris 1707. gadā sākās Osmaņu impērijas Eiropas daļā, 1709. gadā mēra epidēmija uzliesmoja kara pārņemtajā Polijā un Prūsijā.

Tomēr jau 1699. gada draudžu vizitācijas protokolā par Lizuma un Gulbenes baznīcām teikts, ka dziedinot sērgā saslimušos, šajās draudzēs tika lietoti vārdi: "Lai Ceļa māte aizved Guļas māti uz Krievzemi"...

1710. gada sākumā pirmie saslimšanas gadījumi tika konstatēti arī Liepājā, Jelgavā un Kuldīgā. Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs Vilhelms Ketlers izdeva aizliegumu apbedīt mirušos baznīcu iekšienē. Tika apturēta satiksme uz lielākajiem ceļiem, tomēr mēris sasniedza Rīgu un pārņēma krievu karaspēka ieņemto Vidzemi. Pēc Rīgas virsmācītāja Bartolomeja Depkina apraksta tas esot bijis buboņu mēris.

Rīgā nomira apmēram puse namnieku, no sešiem Rīgas rātes sekretāriem izdzīvoja tikai viens, nomira gandrīz visi muitas ierēdņi un Lielās un Mazās ģildes eltermaņi. Īpaši smagi cieta Vidzemes rietumu daļa - Rīgas, Salaspils, Ikšķiles, Ādažu u.c. draudzes novados iedzīvotāju skaits saruka par 85 - 94 %, bet daudzos Kurzemes draudzes novados – Ēdolē, Alsungā, Embūtē, Dignājā, Skrundā un Saldū vairs nebija neviena iedzīvotāja.

Lai apturētu mēra izplatību, aizliedza cilvēku pulcēšanos un dievkalpojumi tika noturēti nevis baznīcā, bet gan klajā laukā. Slimniekus izolēja un viņu mājas apzīmēja ar baltu krustu, karavīriem izsniedza degvīnu un kamparu. Mirušie tika apbedīti kopējos kapos (t.s. mēra kapos) ārpus pilsētas mūriem.

Sekas

Lai novērstu bada sākšanos, 1710. gada vasarā Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms izdeva pavēli, ka izdzīvojušajiem visu amatu un darbu darītājiem ir jāpieliek visas pūles, lai raža tiktu novākta un ziemāji iesēti. Muižniekiem nekas cits neatlika, kā meklēt ļaudis tuvākās un tālākās zemēs. Ir ziņas, ka 1738. gadā Mežotnes baznīcā kristīti 106, bet gadu vēlāk vēl 40 tatāri.

Pēc Lielā mēra Vidzemē izzuda līvu valoda, bet Kurzemē neliels skaits līvu saglabājās vienīgi piejūras ciemos. No mēra epidēmijas pie Mazirbes baznīcas saglabājušies trīs t.s. mērakmeņi, kas ir kulta akmeņi ar latīņu valodā iekaltiem vēstījumiem.

Tautas ticējumi par mēri

Profesors Pēteris Šmits apkopojis pavisam 36 790 latviešu tautas ticējumus, kuri izdoti 4 sējumu grāmatā "Latviešu tautas ticējumi". Tajā ietilpināti arī latviešu tautas ticējumi, kas saglabājušies no mēra laikiem.

"Stāsta, ka mēra laikos tādi mānekļi esot staigājuši, citi kā lopi, citi kā putni. Citi esot redzējuši, ka mazs smuks sunītis ar zvārguli pie kakla pa mājām lēcis riedams; un kad kādā mājā gājuši gulēt, tad tur putns ieskrējis pakaļā; citā mājā kaķis trīs dienas griezies uz kukņas čores, bet neviens viņu neaizskāris nedz uz viņu savas acis metis." (Nr.20377-20378: K. Šilings Tirzā, 1832.)

"Kad mēris plosījies, tad viņš visa - visādi izmeties; gan par dzīparu kamoltiņu, gan par valdziņu, gan par citu kādu lietiņu. Kurš šādu lietu paņēmis, tam bijis mēris klāt, bet kurš izsargājies un neņēmis, tas palicis vesels." (Nr.20382: J. Rubenis Ērgļos)

"Kad mēris tuvumā, tad stipri jākvēpē istabā uz pannas vecas ādas, saku silksnis utt. un tad jāskaita: "Mēra Indriķi! Nanāc manā mājā, man ir divi melni suņi, divi melni kaķi, tie tevi ēdīs, tie tevi plēsīs, tie tavus kauliņus skrubinās." (Nr.20386: J. Vītoliņš Rīgā)

"Vecos laikos, kad vēl mēris plosījies, tad to varējuši vienīgi izārstēt ar žurku kauliem. Žurkas kauli bīši jāizkaltē un jāsaberž gluži smalki un jādzer iekšā, tad cilvēks palicis no mēra vesels." (Nr.20388: H.Skujiņš Rauzā)

Skatīt arī

• Mēra akmeņi
• Melnā nāve

Ārējās saites

• Ziņas par 1710. gada mērī nomirušiem Siguldas draudzē