Nogaju orda

Nogaju orda (baškīru: Нуғай Урҙа, kazahu: Ноғай Ордасы; nosaukums no Zelta ordas karavadoņa Nogaja vārda) bija stepes klejotāju valsts (1440—1634). Galvaspilsēta Saraičika (tatāru: Sarayçıq — 'mazā Saraja') atradās 50 km no tagadējās Atirau Jaikas upes lejtecē, kas bija karavānu tranzīta punkts Melnās jūras un Vidusāzijas tirdzniecībā.

Maskavijas karte ar Nogajiešu tatāru zemi Volgas lejtecē (1549).

Ordu apdzīvoja tatāru klejotāju ciltis mangiti, kungrati (XV gs. otrajā pusē sevi sāka dēvēt par nogajiem), kipčaki, baškīri u.c. tjurku un mongoļu ciltis. Pamatnodarbošanās bija lopkopība, tirdzniecības karavānu apsardze, tranzīta tirdzniecība.

Izveide

Izveidojās 14. gadsimta beigās, emīra Edigeja (1395—1419) laikā, atšķeļoties no Zelta ordas. Savu maksimumu Nogaju orda sasniedza 15. gadsimta vidū Nuraddina laikā, aizņemot Piekaspiju un Volgas baseina teritoriju līdz pat Urālu kalniem. Valdnieku beju vasaras rezidence parasti atradās stepē, starp mūsdienu Ufu un Orenburgu. Sadalīta ulusos, kuru katru beja vārdā pārvaldīja murzas. 16. gadsimta otrajā pusē valsts sašķēlās trijās mazākās ordās (Lielā Nogaju Orda, Mazā Nogaju Orda, Altiulas Orda).

Lielā Nogaju Orda

Atradās starp Volgu un Urāliem. Ismails 1554. gadā bija spiests sevi atzīt par Krievijas caristes vasali, viņa dēls Bekbulats (miris ap 1566) kļuva par vienu no cara karavadoņiem, kas piedalījās 1563. gada karagājienā uz Smoļensku pret lietuviešiem, bet mazdēls Sainbulats vadīja karagājienu uz Livonijas Konfederācijas zemēm un 1575. gadā tika kronēts kā Visas Krievzemes kņazs Semjons Bekbulatovičs. 1577. gadā valsts galvaspilsētu Saraičiku nopostīja Krievijas cara Joana IV Briesmīgā karaspēks. 1634. gadā Lielo Nogaju ordu iekaroja rietummongoļi (kalmiki), un tās atliekas pārcēlās uz Volgas labo krastu, kur uz laiku pievienojās Mazajai Nogaju Ordai. Pēdējais valdnieks Kanajs aizbēga pie krieviem uz Astrahaņu, tomēr tur viņu apvainoja sadarbībā ar kalmikiem un ieslodzīja cietumā, kur viņš nomira 1638. gadā. Vēlāk nogaji izveidoja Kazahu hanistes Jaunāko (Mazo) žuzu (kazahu: Кіші жүз), kas 1731. gadā kļuva par Krievijas Impērijas vasaļvalsti. Nogaju pēcnācēji ieplūda kazahu nācijā.

Valdnieku saraksts

Par Nogaju ordas valdnieku dinastijas priekšteci uzskata ietekmīgo Zelta Ordas karavadoni Edigeju. Tā kā emīrs Edigejs nebija Čingishana pēcnācējs, viņam nebija tiesību saukties par hanu. Arī vēlākos Nogaju valdniekus sauca par bejiem, bet pēc sadalīšanās autonomos ulusos to valdniekus sauca par mirzām.

Edigejs (krievu: Эдигу-бий, 1392—1412)
Nuraddins Batirs (Нур ад-Дин Батыр-бий, 1412—1419), Edigeja dēls
Mansurs (Мансур-бий, 1419—1427), Edigeja dēls
Gazi (Гази-бий, 1427—1428), Edigeja dēls
Vakkass (Ваккас-бий, 1428—1447), Nuraddina Batira dēls
Horezmi (Хорезми-бий, 1447—1473), Vakkasa dēls
Abbass (Аббас-бий, 1473—1491), Nuraddina Batira dēls
Musa (Муса-бий, 1491—1502), Vakkasa dēls
Jagmurči (Йагмурчи-бий, 1502—1504), Vakkasa dēls
Hasans (Хасан-бий, 1504—1508), Vakkasa dēls
Šeihs Muhamads (Шейх Мухаммад-бий, 1508—1510, 1516—1519), Musas dēls
Alčagirs (Алчагир-бий, 1508—1516), Musas dēls
Agišs (Агиш-бий, 1521—1524), Jagmurči dēls
Saids Ahmads (Сайид Ахмад-бий, 1524—1541), Musas dēls
Hadži Muhamads (Хаджи Мухаммад-мирза, 1537—1541), Musas dēls
Šeihs Mamajs (Шейх-Мамай-бий, 1537—1541, 1541—1549), Musas dēls, 1523. gadā nogalināja Krimas hanu
Jusufs (Юсуф-бий, 1549—1554), Musas dēls, 1549. gadā palīdzēja Maskavijas uzbrukumā Kazaņai. Jusupovu dzimtas priekštecis.

Krievijas caru vasaļi

Ismails (Исмаил-бий, 1557—1563), Musas dēls, 1554. gadā palīdzēja Maskavijas uzbrukumā Astrahaņai, esot dāvājis Krievijas caram Joanam IV, kas gatavojās Livonijas karam, 20 tūkstošus zirgu
Tinehmats (Тинехмат-бий, 1563—1578), Ismaila dēls
Uruss (Урус-бий, 1578—1590), Ismaila dēls, ap 1587. gadu zvērēja uzticību Krievijas caram. Urusovu dzimtas priekštecis
Dinbajs (Динбай-мирза, 1578—1584), Ismaila dēls
Saids Ahmads (Саид Ахмад-мирза, 1584—1587), Muhamada dēls
Urazs Muhamads (Ураз Мухаммад-бий, 1584—1590, 1590—1598), Tinehmata dēls, kopa ar Krimas tatāriem uzkruka Maskavijai
Dinmuhamads (Дин Мухаммад-бий, 1590—1598, 1598—1600), Tinehmata dēls
Ištereks (Иштерек, 1600—1619), Tinehmata dēls, Krievijas ieliktenis, sākās sadurmes ar kalmikiem
Kučuks (Кучук-мирза, 1600—1604), Tinehmata dēls
Jaštaraks (Йаш Тарак-мирза, 1600—1619), Kučuka dēls
Šaitaraks (Шай Тарак-мирза, 1604—1619), Kučuka dēls
Karakels Muhamads (Каракель Мухаммад-мирза, 1604—1622, 1622—1631), Uraza Muhamada dēls
Kanajs (Канай-бий, 1622—1634), Dinbaja dēls, miris krievu gūstā Astrahaņā

Mazā Nogaju Orda

Atradās starp Volgu un Azovas jūru. Ordas dibinātājs Kazimurza (miris 1577.) Līdz XVIII gs. vidum bija Krimas hanistes un Osmaņu impērijas vasalis.

Skatīt arī

Turahana mauzolejs

Literatūra

Сафаргалиев М. Г., Распад Золотой Орды. — Саранск, 1960

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nogaju orda.

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.