Miega magone

Miega magone, arī opija magone (Papaver somniferum), ir viena no magoņu sugām, no kuras tiek iegūts opijs un vairāki citi attīrīti opiāti, ieskaitot heroīnu, morfiju, kodeīnu un papaverīnu. Miega magone ir izturīgs viengadīgs augs, tas var augt gandrīz jebkur Amerikas ziemeļos, Eiropā, Āzijā un Austrālijā.

Miega magone Papaver somniferum
Klasifikācija
Valsts	Augi (Plantae)
Nodalījums	Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase	Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Apakšklase	Gundegu apakšklase (Ranunculidae)
Rinda	Magoņu rinda (Papaverales)
Dzimta	Magoņu dzimta (Papaveraceae)
Ģints	Magones (Papaver)
Suga	Miega magone (Papaver somniferum)
Miega magone Vikikrātuvē

Miega magones zieds

Miega magones auglis

Miega magone gadsimtiem ir izmantota arī ārstniecībā: kā sāpes remdinošs līdzeklis, muskuļu relaksētājs, caurejas līdzeklis, reibinošs dzēriens. Miega magones ģints un sugas nosaukums nozīmē „miegu nesoša magone”, tas liecina par tās narkotiskajām īpašībām. Tomēr tās tiek plaši audzētas kā košumaugi, īpaši pie vecām lauku mājām. Miega magones tiek izmantotas arī pārtikā, to sēklas tiek plaši izmantotas kā piedeva smalkmaizītēs, kēksos un citur. No sēklām var izspiest magoņu sēklu eļļu, kuru var izmantot cepšanā. Sēklas ir visai barojošas un tās satur veselīgu eļļu, kuru izmanto salātos visā pasaulē. Indijā un Turcijā miega magones tiek uzskatītas par sevišķi barojošām, tāpēc, cepot maizi, tās tiek pievienotas maizei un rekomendētas sievietēm stāvoklī un jaunām mātēm. Savukārt Lietuvā tradicionālais ēdiens pusdienās ir pagatavots no magones sēklām.^{[nepieciešama atsauce]}

Vēsture

Miega magone kultivēta jau 3500 g. pmē. Mezopotāmijā. Šumeri to dēvēja par prieka zāli. Drīz vien tā izplatījās arī Asīrijā, tālāk Babilonijā un pēc tam — Ēģiptē. Ap 1300. g. pmē. Ēģiptē jau tika kultivēti plaši magoņu lauki, opija tirdzniecības ceļi aizveda uz Grieķiju, Kartāgu, Eiropu.

Magones attēls pat bija attēlots Ēģiptes piktogrāfijā un romiešu skulptūrās. Viscaur Ēģiptes civilizācijā priesteri — ārsti rosināja ģimenēm izmantot opija preparātus. Opiju varēja arī bez piepūles iepirkt Romas tirgū. Imperators Marks Aurēlijs regulāri lietoja opiju; tas varēja būt veicinātājs viņa slavenajam stoicismam. Arābi gan izmantoja opiju, gan organizēja tā tirdzniecību. Praviešiem bija aizliegts lietot alkoholu, bet ne hašišu un opiju. Jau 2. gs. grieķi izmantoja magoņu sēklas maizes cepšanā, bet kā stabila maizes garšviela tā ieviesta viduslaiku Eiropā. Tātad var secināt, ka no opija magonēm iegūtais opijs senatnē bija izplatīts. Kad 18. gadsimtā koloniālā valsts Anglija iekaroja Bengāliju, tā ieguva kontroli pār opija tirdzniecību. Lai saglabātu savu tirdzniecības balansu, tā piespieda Ķīnu ņemt opiju kā sudrabu, samaksas vietā par iepirktajām precēm. Jau 1835. gadā divi miljoni vergu Ķīnā pīpēja opiju. Tā izvērtās par lielu sociālu problēmu, kuru veicināja tirgotājvalsts Anglija. Tas noveda pie tā saucamajiem "opiju kariem". Angļu tirgotāji veda uz Ķīnu opiju, un tā rezultātā 19. gs. vidū vairāki miljoni ķīniešu bija pieraduši pie tā. Ķīnas valdība pieņēma dažādus likumus, lai kontrolētu narkotiku tirdzniecību, taču neviens no tiem vēlamos rezultātus nedeva. Angļi nevēlējās izbeigt tirdzniecību tādēļ, ka opija tirdzniecība nesa lielu peļņu, kā arī pašā kolonizētāju valstī tāda masveida atkarība nebija izveidojusies, kaut gan opijs tika izmantots medicīnā. 1839. gadā izveidojās konflikts. Ķīnas valdība iznīcināja lielu opija kravu, kas piederēja angļu un amerikāņu tirgotājiem. Tā rezultātā sākās pirmais opija karš, kurā uzvarēja Anglija. Opiju turpināja tirgot, un jau 1858. gadā tas noveda pie otra kara, pēc kura Ķīna tomēr varēja pieprasīt lielu muitas nodokli, tādā veidā opija tirdzniecība samazinājās. 1949. gadā Mao Dzeduna laikā opija problēma uz laiku tika atrisināta.