Otokārs II Pšemisls
Otokārs II (čehu: Přemysl Otakar II., saukts arī Dzelzs un Zelta karalis (čehu: král železný a zlatý); dzimis ap 1233. gadu, miris 1278. gada 26. augustā) bija Bohēmijas karalis no 1253. gada līdz savai nāvei 1278. gada 26. augustā Dirnkrutas kaujā pret apvienoto Hābsburgu un ungāru karaspēku. Viņš bija arī Austrijas (1251–1276), Štīrijas (1260–1276), Karintijas (1269–1276) un Krainas (1269–1276) hercogs.
| Otokārs II Přemysl Otakar II. | |
|---|---|
 | |
| Bohēmijas karalis | |
|
Amatā 1253. gads — 1278. gads (kronēts 1261. gadā, Prāgā) | |
| Priekštecis | Vāclavs I |
| Pēctecis | Vāclavs II |
|
| |
| Dzimšanas dati |
ap 1233. gadu Mesteckrālove, Bohēmijas karaliste (mūsdienās  Čehija) |
| Miršanas dati |
1278. gada 26. augustā Dirnkruta (mūsdienās  Austrija) |
| Apglabāts |
Svētā Vīta katedrāle, Prāga, Čehija |
| Dinastija | Pšemislu dinastija |
| Tēvs | Vāclavs I |
| Māte | Hohenštaufenu Kunigunde |
| Dzīvesbiedrs(-e) |
Bābenbergu Margarēta Slavonijas Kunigunda |
| Bērni |
Bohēmijas Kunigunde Bohēmijas Agnese Vāclavs II Pšemisls |
| Reliģija | katolisms |
Tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Bohēmijas karaļiem. Atbalstīja tirdzniecību. Dibināja pilsētas. Pilsētas nosaukums Kēnigsberga tika izvēlēts par godu krusta kara pret prūšiem vadītājam Otokāram II.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis kā otrais dēls Bohēmijas karaļa Vāclava I ģimenē. Tika gatavots baznīcas amatam, tomēr pēc vecākā brāļa nāves 1247. gadā kļuva par troņmantnieku. 1248. gadā neveiksmīgi sacēlās pret tēvu, tomēr abi salaba. 1251. gadā Otokārs II kļuva par Austrijas hercogu, apprecoties ar 26 gadus vecāko Austrijas troņmantnieci Bābenbergu Margarētu. 1253. gadā pēc Vāclava I nāves kļuva par Bohēmijas karali.
1254.-1255. gada ziemā karalis Otokārs liela krustnešu karaspēka priekšgalā devās uz Prūsiju, pie Breslavas viņam pievienojās Brandenburgas markgrāfa Oto pulki. Piedaloties vairākiem bīskapiem (Olmicas Brūno, Kulmas Indriķim, Vārmas Anselmam), apvienotais krustnešu karaspēks ielauzās Sembā, nopostīja Medanavu, ieņēma Rudavas pili un piespieda vietējos prūšus kristīties. Pēc tam zem krustnešu lielā pārspēka labprātīgi padevās Kvēdenavas, Valdavas, Kaimes un Tapjavas prūši. Pēc prūšu uzvarēšanas karalis ar saviem pavadoņiem atgriezās Vācu ordeņa galvenā miteklī Marienburgā.[1]
Pamazām pārņemot valdījumā Štīriju, Karintiju un Krainu, Otokārs sastapās ar Ungārijas pretdarbību, kurus 1260. gadā sakāva Kresenbrunnas kaujā. 1273. gadā par Svētās Romas impērijas imperatoru ievēlēja Rūdolfu I, kuru Otokārs II neatzina. 1276. gadā Rūdolfs I aplenca Vīni un piespieda Otokāru II atteikties no austriešu zemēm, atstājot viņam Bohēmiju un Morāviju. 1278. gadā Otokārs II, savācot lielu armiju, centās atgūt savus Austrijas īpašumus ar varu, tomēr 1278. gada 26. augustā krita Dirnkrutas kaujā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments nr. 414.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 29. jūlijā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Otokārs II Pšemisls.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Vāclavs I |
Bohēmijas karalis 1253. - 1278. |
Pēctecis: Vāclavs II |