PSRS Bruņotie spēki

PSRS Bruņotie spēki (BS) bija visu Padomju Savienības bruņoto spēku veidu kopums.

Sastāvs

PSRS Bruņotie spēki ietvēra BS vadības centrālās iestādes un šādus bruņoto spēku veidus:

Padomju armija (līdz 1946. gadam — Strādnieku un zemnieku Sarkanā armija):
- Sauszemes spēki (kā patstāvīgs BS veids pastāvēja 1946.—1950., 1955.—1964. un 1967.—1991. gados),
- Gaisa spēki (līdz 1924. gadam — Sarkanās armijas Strādnieku un zemnieku Sarkanā gaisa flote, no 1924. līdz 1946. gadam — Sarkanās armijas Gaisa spēki, kā patstāvīgs BS veids no 1946. gada),
- Pretgaisa aizsardzības spēki (kā patstāvīgs BS veids no 1954. gada),
- Stratēģiskās nozīmes raķešu spēki (kā patstāvīgs BS veids no 1959. gada),
- Jūras kara flote (līdz 1937. gadam — Sarkanās armijas Jūras kara spēki);
Aizmugures spēki;
Speciālie spēki;
Robežsardzes karaspēks;
Iekšējais karaspēks.

Pastāvēšanas gaita

Faktiski PSRS BS vēsture sākās līdz ar PSRS nodibināšanu 1922. gada 30. decembrī. PSRS BS priekšteči bija Krievijas SFPR BS (1918—1922), praktiski — Strādnieku un Zemnieku Sarkanā armija, kura ietvēra vēlākos atsevišķos bruņoto spēku veidus. Pirmo reizi PSRS BS jēdziens juridiski izmantots pirmajā, 1924. gada, PSRS Konstitūcijā. Pēc Pilsoņu kara Sarkanajā armijā veikta demobilizācija, un 1923. gada beigās tajā palika aptuveni pusmiljons cilvēku. 1924. gadā armija padarīta par teritoriāli milicionāru — pēc 10 gadiem lielākā daļa (3/4) divīziju sastāvēja no iesaucamajiem, kuri tika apmācīti 3 mēnešus gadā 5 gadu garumā. 1934.—1935. gadā tika mainīta valsts militārā politika un 3/4 divīziju pērveidotas par kadru divīzijām (tajās dienēja pastāvīgs personāls). Tika skaitliski un kvalitatīvi attīstīti tādi karaspēka veidi kā artilērija, tanku spēki, aviācija, jūras spēki.

Sākumā Sarkanajā armijā nebija dienesta pakāpju, bija tikai amati. 1924. gadā ieviestas dienesta kategorijas (K1...K14), kuras tika grupētas jaunākajā, vidējā, vecākajā, augstākajā priekšniecības sastāvā. 1935. gadā ieviestas dienesta pakāpes, 1940. gadā — ģenerāļu un admirāļu dienesta pakāpes.

1937. gadā no Sarkanās armijas izdalīta Jūras kara flote.

1939. gadā pieņemts PSRS likums "Par vispārējo karaklausību", kurā noteikts, ka PSRS BS sastāv no Sarkanās armijas, Jūras kara flotes, robežsardzes un iekšējā karaspēka. Tāpat ar šo likumu visiem pēc veselības derīgajiem pilntiesīgajiem padomju vīriešiem tika noteikts pienākums nodienēt 3 gadus armijā vai 5 gadus flotē. Līdz šim laikam PSRS BS bija kļuvuši par kadru BS un tajos dienošo skaits sasniedza 2 miljonus.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS 1941. gada 22. jūnijā PSRS BS 9 diennakšu laikā tika papildināti ar 5,3 miljoniem cilvēku, Lielā Tēvijas kara beigās dienošo skaits pārsniedza 11 miljonus. 1945. gada 5. jūlijā sākās demobilizācija, kura turpinājās līdz 1948. gadam, dienošo skaits samazināts līdz 3 miljoniem. Beidzoties Otrajam pasaules karam, pēc karadarbības pret Ass valstu un to sabiedroto karaspēkiem Ass valstu un to sabiedroto teritorijā vai Ass valstu un to sabiedroto okupētajās teritorijās PSRS BS vienības bija izvietotas ārpus PSRS: Vācijā, Austrijā, Ungārijā, Čehoslovākijā, Polijā, Bulgārijā, Norvēģijā, Somijā, Dānijā, Rumānijā, Ķīnā. Tāpat vienības bija izvietotas Irānā un Mongolijā. No dažām valstīm (Norvēģija, Somija, Dānija, Austrija, Ķīna) PSRS BS pakāpeniski tika izvesti, pārējās valstīs, kuras vēlāk iekļāvās Varšavas līguma organizācijā, līdz PSRS sabrukumam atradās dažādas karaspēka grupas.

Aukstā kara laikā 1959. gadā PSRS BS izveidoti Stratēģiskās nozīmes raķešu spēki.

Pēc Otrā pasaules kara PSRS BS tieši piedalījās vienā karā — Afganistānas, bet netieši arī citos bruņotajos konfliktos, sūtot savus militāros speciālistus un tehniku uz tādām valstīm kā Korejas TDR, Ķīnas TR, Vjetnamas DR, Kubu, Lībiju, Apvienoto Arābu Republiku, Ēģipti, Sīriju, Angolu.

1991. gadā sākta PSRS BS sadalīšana starp Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstīm. Tā turpināta vēl pēc PSRS sabrukuma. 1991. gada 15. novembrī bijušo Igaunijas PSR, Latvijas PSR, Lietuvas PSR teritoriju aptverošais Baltijas kara apgabals tika pārveidots par PSRS (no 1991. gada 26. decembra — Krievijas Federācijas) BS Ziemeļrietumu karaspēka grupu, kura pakāpeniski izvesta no Baltijas valstīm (no Lietuvas Republikas līdz 1993. gada augustam, no Igaunijas Republikas un Latvijas Republikas līdz 1994. gada augustam).

Vadība

PSRS BS (sauszemes, jūras, gaisa, pretgaisa aizsardzības, raķešu, aizmugures) centrālo vadību veica:

KSFPR Kara lietu Tautas komisariāts no 1922. līdz 1923. gadam,
PSRS Kara un jūras lietu Tautas komisariāts no 1923. līdz 1934. gadam,
PSRS Aizsardzības Tautas komisariāts no 1934. līdz 1946. gadam (no tā 1937. gadā izdalīts PSRS Jūras kara flotes Tautas komisariāts, kurš vadīja Jūras kara floti),
PSRS Bruņoto spēku Tautas komisariāts no 1946. līdz 1950. gadam (izveidots 1946. gada februārī, apvienojot Aizsardzības TK un Jūras kara flotes TK, 1946. gada martā pārveidots par PSRS Bruņoto spēku ministriju),
PSRS Kara ministrija un PSRS Jūras kara ministrija no 1950. līdz 1953. gadam (izveidotas, sadalot PSRS Bruņoto spēku ministriju),
PSRS Aizsardzības ministrija no 1953. līdz 1991. gadam (izveidota, apvienojot PSRS Kara ministriju un PSRS Jūras kara ministriju).

Iekšējo, robežsardzes, ceļu apsardzības bruņotos spēkus vadīja atbilstošie Tautas komisariāti (ministrijas kopš 1946. gada).

PSRS BS operatīvo vadību nodrošināja PSRS BS Ģenerālais štābs.

Lielā Tēvijas kara laikā PSRS BS vadīja ārkārtas iestādes: Valsts aizsardzības komiteja un Augstākās virspavēlniecības mītne.