Apputeksnēšana

Apputeksnēšana ir putekšņu novadīšana no putekšņlapām uz drīksnas vai sēklaizmetņa, kur notiek apaugļošanās.^[1] Pastāv divi apputeksnēšanās veidi: pašappute (putekšņi no putekšņlapām nonāk uz tā paša zieda drīksnas) un svešappute (putekšņi nonāk uz cita zieda drīksnas). Apputeksnēšanās var notikt vēja ietekmē, kā arī ar kukaiņu un putnu palīdzību. Putekšņi pieķeras pie kukaiņa vai putna ķermeņa, un brīdī, kad tas nonācis pie cita zieda, putekšņiem ir iespēja nokļūt uz tā drīksnas vai sēklaizmetņa. Cilvēka veiktās darbības sauc par mākslīgo apputeksnēšanu. Tas parasti tiek darīts selekcijas procesā, lai iegūtu vēlamo rezultātu.

Pašappute

Pašappute jeb autogāmija notiek, kad uz zieda nonāk paša zieda putekšņi. Ilgstoša pašappute veicina augu īpašību nostiprināšanos, taču tā arī veicina šķirņu izviršanu, jo, nostiprinoties iedzimtībai, augi zaudē spēju piemēroties ārējai videi. Pašapputes augiem apputeksnēšanās parasti notiek pirms zieda atvēršanās, kas novērojama savvaļas augos un kultūraugos, piemēram, miežiem (Hordeum), virzām (Stellaria), panātrēm (Lamium). Ir augi, kam ziedi neizplaukst, to sauc par kleistogāmiju, kas ir novērota, piemēram, kaviļām (Stipa). Dažiem augiem, piemēram, vijolītēm (Viola) ir sastopami gan kleistogāmie ziedi, gan hasmogāmie ziedi. Vispirms attīstās hasmogāmie ziedi, kurus apputeksnē kukaiņi, un auga ziedēšanas beigās attīstās kleistogāmie ziedi.^[2]

Svešappute

Medusbišu apakšdzimtas bite (Melissodes) pārklāta ar putekšņiem

Svešappute jeb alogāmija ir putekšņu nokļūšana uz sveša zieda drīksnas. Svešappute bagātina augu iedzimtību, mainību un dzīvotspēju. Svešappute var notikt starp viena auga dažādiem ziediem vai starp dažādiem augiem. Svešapputi viena auga robežās sauc par geitonogāmiju jeb tuvapputi un tā ir sastopama sarkanajās jāņogās (Ribes rubrum), ērkšķogās (Grossularia reclinata). Apputeksnēšanu starp vairākiem augu indivīdiem sauc par ksenogāmiju jeb tālapputi. Ja pēc divu indivīdu apputeksnēšanās rodas hibrīds, tad procesu sauc par hibridizāciju jeb krustošanos. Svešapputi iedala vairākos veidos, atkarībā no pārnešanas veida - anemofilijā, entomofilijā, ornitofilijā un hidrofilijā.^[2]

Anemofilija

Putekšņu pārnešanu ar vēju sauc par anemofiliju. Anemofīliem augiem, piemēram, graudzālēm (Poaceae), grīšļiem (Cyperaceae), vītoliem (Salicaceae), bērziem (Betulaceae) ir sīki ziedi, lielai daļai bez apziedņa. Lazdām (Corylus), bērziem (Betulaceae), apsēm (Populus) vīrišķīgie ziedi ir spurdzēs, tām vējā šūpojoties izbirst putekšņi. Graudzālēm putekšnīcas ir kustīgi piestiprinātas pie kātiņa, kas arī sekmē putekšņu izplatīšanos. Drīksnas anemofiliem augiem parasti ir garas ar lielu virsmu. Augiem, kurus apputeksnē vējš, ir ļoti daudz putekšņu. Rudziem (Secale cereale) vienā ziedkopā ir pāri 4 miljoniem putekšņu, bet kļavai (Acer platanoides) līdz 25 miljoniem. Šo augu putekšņi ir sīki un sausi un tos vējš spēj pārnest vairāku simtu kilometru tālumā. Anemofilie koki un krūmi parasti zied pirms lapu plaukšanas, jo putekšņi tad labāk izplatās un apputeksnē drīksnas.

Anemofilijas augi, piemēram, priedes rada daudz putekšņu, kurus pārnēsā vējš

Entomofilija

Putekšņu pārnešanu ar kukaiņiem sauc par entomofiliju. Tas ir izplatītākais augu apputeksnēšanās veids — apmēram 90% visu augu sugu putekšņu pārnēsā bites, kamenes, skudras, tauriņi, u.c. kukaiņi. Entomofilija atspoguļo kukaiņu barošanās un augu vairošanās procesu sakarību. Augi rada nektāru un putekšņus, no kā pārtiek apputeksnējošie kukaiņi, kā arī krāšņie ziedi tos pievilina ar smaržu. Ziedu smaržu galvenokārt nosaka ēterisko eļļu sastāvs. Zieda uzbūve arī sekmē putekšņu pārnešanu ar kukaiņiem, piemēram, zilajām kurpītēm (Aconitum napellus) zieda izmēri un forma atbilst kameņu ķermeņa izmēriem un formai. Putekšņi entomofilajiem augiem parasti ir lielāki nekā anemofilajiem. Uz putekšņu eksīnas sastopami dažādi izaugumi, kas sekmē putekšņu pieķeršanos pie kukaiņiem.

Hidrofilija

Putekšņu pārnešanu pa ūdeni sauc par hidrofiliju. Tā ir raksturīga ūdens augiem, piemēram, glīvenēm (Potamogeton).

Ornitofilija

Putekšņu pārnešanu ar putniem sauc par ornitofiliju. To veic putni: kolibriji, papagaiļi, u.c. un šādi augi galvenokārt sastopami subtropos un tropos.

Mākslīgā apputeksnēšana

Augus mākslīgi apputeksnē selekcijā un sēklkopībā. Selekcijā augus mākslīgi apputeksnē, ja augus vēlas krustot jeb hibridizēt, lai iegūtu jaunas šķirnes vai uzlabotu esošo šķirņu īpašības. Sēklkopībā mākslīgā apputeksnēšana ir nepieciešama daudziem kultūraugiem, jo putekšņlapas un auglenīca atrodas laiviņā, kas ir stingri saaugusi, un sīkie kukainīši nevar to atvērt. Šādi jāapputeksnē saulgriezes, rudzi, griķi u.c. kultūraugi, ja vēlas iegūt labu ražu.^[2]

Atsauces

↑ «apputeksnēšana». tezaurs.lv. Skatīts: 2016. gada 10. augustā.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 «Augu morfoloģija un anatomija 151-155 lpp.». dom.lndb.lv. Skatīts: 2022-08-09.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: apputeksnēšana.

Šis ar botāniku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[tezaurs-1] «apputeksnēšana». tezaurs.lv. Skatīts: 2016. gada 10. augustā.

[:0-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 «Augu morfoloģija un anatomija 151-155 lpp.». dom.lndb.lv. Skatīts: 2022-08-09.

[1]

[2]