Parks
- Šis raksts ir par dabas teritoriju. Par citām jēdziena Parks nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Parks ir estētiska apzaļumota dabas teritorija tās dabiskajā vai cilvēka pārveidotajā formā. Parka nozīme parasti tiek saistīta ar atpūtu vai rekreāciju. Kā parka tipi tradicionāli tiek izšķirti dabas parki, nacionālie parki un tematiskie parki. Līdztekus tam par parkiem tiek saukta arī īpaši nodrošināta teritorija, kas tiek izmantota plaša spektra transportlīdzekļu novietnei, apkopei un remontam. Par parku mēdz saukt arī iekārtu kopumu.
Parku vēsture
labot šo sadaļuParku mākslas aizsākumi meklējumi Ķīnas pilsētā Sudžou (Suzhou). Eiropā par parka aizsākumu uzskatāma aristokrātijas medībām paredzētu ar sienām vai žogiem norobežotu meža platību izveide viduslaikos. Pati parka māksla Eiropā aizsākās baroka laikmetā ar Ķīnas parku ideju iemiesošanu regulārajā parkā. 18. gadsimtā romantisma pacēluma iespaidā radās ainavu parks. 19. gadsimta straujā urbanizācija un industrializācija lika rasties pilsētu publiskajiem parkiem.
Parki Rīgā
labot šo sadaļuLielākās zaļās teritorijas jeb parki Rīgā ir:[1]
- Centra rajonā: Kanālmalas apstādījumi (10,41 ha), Esplanāde (6,79 ha), 11. novembra krastmala (2,31 ha), Vērmanes dārzs;
- Ziemeļu rajonā: Kronvalda parks (11,92 ha), Jūras pasažieru osta (8,65 ha), Viesturdārzs (7,60 ha), Ziemeļblāzmas parks (5,40, ha);
- Vidzemes priekšpilsētā: Lielie kapi 2 (22 ha), Lielie kapi 1 (12 ha);
- Latgales priekšpilsētā: Grīziņkalns (10,45 ha), Ziedoņdārzs (6,37 ha), Maskavas dārzs (6,13 ha), Klusais dārzs (4,73 ha), Miera dārzs (3,60 ha), Ebreju kapi (2,80 ha);
- Zemgales priekšpilsētā: Uzvaras parks (30,04 ha), Māras dīķa apstādījumi (11,40 ha), Ēbelmuižas parks (9,30 ha), Arkādijas parks (6,92 ha), Daugavmalas apstādījumi (3,06 ha), Meteora dārzs (2,08 ha);
- Kurzemes rajonā: Dzegužkalns (10,03 ha), Nordeķu parks (5,65 ha) Spilves skvērs (5,26 ha), Ķīpsalas skvērs (4,40 ha) Apstādījumi A-B dambī (2,94 ha).
Rīgas parku vēsture
labot šo sadaļuVecākais dārzs Rīgas robežās bija Livonijas laika klostera dārzi klostera pagalmā pie Dombaznīcas. Pēc 16. gadsimta vidus vaļņu izbūves starp tiem un pilsētas sienām, kā arī ārpus vaļņiem izveidojās daļēji apbūvētas joslas, kurās bija arī privātpersonu un sabiedrisko organizāciju dārzi.[2]
Rīgā pirmos publiskos apstādījumus sāka ierīkot 18. gadsimtā (valsts īpašumā esošie Pirmais Ķeizardārzs Pētersalā un Otrais Ķeizardārzs Aleksandra Augstumos) un līdz 19. gadsimta vidum sauca tos visus par dārziem. Rīgai paplašinoties, tajā iekļāvās mazo muižiņu dārzi. Vēlāk notika dažādas nosaukumu maiņas starp parkiem un dārziem, tā Vērmanes dārzs vairākkārt mainīja nosaukumu uz Vērmanes parku un atpakaļ.[2]
Militāru apsvērumu dēļ 18. gadsimta beigās ap Rīgu sāka veidot nolīdzinātu klaju joslu, tai skaitā norokot Kubes kalnu tagadējās Esplanādes vietā. Pēc Napoleona kariem, kas parādīja esošo fortifikācijas metožu novecošanos, šeit sāka veidot nelielus apstādījumus un sakņu dārzus. Tai pašā laikā sāka veidot jaunus dārzus pašā Rīgā, ieskaitot Vērmanes dārzu. Pēc Krimas kara vaļņus nojauca un ap kanālu izveidoja parku joslu.[2]
1880. gadā par pilsētas dārznieku iecēla Georgu Kūfaltu, kurš ierīkoja īpašu dārzniecību stādu audzēšanai, paplašināja vairākus esošos parkus un izveidoja jaunus, jo īpaši pilsētas apkaimēs (Dzegužkalnā, Grīziņkalnā, Torņakalnā u.c.) Bērzu alejas nomainīja ar liepu alejām. Kūfalts ieviesa Rīgas parkos ideju par aktīvās atpūtas zonām parkos.[2]
Ar 1914. gadu Kūfalta vietu ieņēma Andrejs Zeidaks, kurš pēc Pirmā pasaules kara vienkāršoja celiņu tīklu parkos, samazināja tajos koku un krūmu skaitu, ieviesa ziemciešu puķes, izveidoja bērnu rotaļlaukumus.
Padomju laikā parkus mēģināja sistematizēt pēc izmēra: pilsētas nozīmes parks — vismaz 15 ha, rajona parks — vismaz 10 ha, dzīvojamā rajona dārzs — vismaz 3 ha, skvērs — virs 0,5 ha.[2] Daļa skvēru tika izveidoti Otrajā pasaules karā sagrauto ēku vietā.
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parks.