Plankumainā hiēna
Plankumainā hiēna (Crocuta crocuta) ir liela auguma hiēnu dzimtas (Hyaenidae) plēsējs, kas ir vienīgā suga plankumaino hiēnu ģintī (Crocuta). Tā mājo Subsahāras Āfrikā, un kopējā populācija ir apmēram 27 000 — 47 000 īpatņu.[1] Lai arī populācija ir samērā liela, tomēr ārpus aizsargājamām teritorijām to skaits samazinās.[1]
| Plankumainā hiēna Crocuta crocuta (Erxleben, 1777) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Kaķveidīgie (Feliformia) |
| Dzimta | Hiēnu dzimta (Hyaenidae) |
| Ģints | Plankumainās hiēnas (Crocuta) |
| Suga | Plankumainā hiēna (C. crocuta) |
| Izplatība | |
 | |
 Plankumainā hiēna Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Vēsturiskā izplatība
labot šo sadaļuLīdz pleistocēna beigām plankumainās hiēnas mājoja ne tikai Āfrikā, bet arī Eiropā, sākot ar Pireneju pussalu un beidzot ar Urāliem. Šo teritoriju tās apdzīvojušas vismaz miljons gadus.[2] Plankumaino hiēnu fosilijas ir atrastas arī Krievijā, Tālajos Austrumos. Sugas izmiršanai Eirāzijā zinātniekiem šobrīd nav izskaidrojuma.[2] Rietumeiropā plankumainā hiēna izmirusi apmēram pirms 14 000 — 11 000 gadiem.[3] Iespējams, to var izskaidrot ar Eiropas aizaugšanu ar mežiem šajā laikā un pelēko vilku populācijas pieaugumu, kā arī cilvēku izplatības pieaugumu.[3]
Mūsdienu izplatība
labot šo sadaļuMūsdienās plankumainā hiēna mājo Subsahāras Āfrikā un ir sastopama dažādos biotopos: pustuksnesī, savannā, gan skrajos, gan biezos sausajos mežos un kalnu mežos līdz 4000 metriem virs jūras līmeņa, bet tikpat kā nekad nav sastopama lietus mežos un okeāna piekrastes zonā. Tās izplatība pēdējos gados daudzviet kļuvusi sadrumstalota, īpaši Rietumāfrikā. Populācijas koncentrējas galvenokārt aizsargātās teritorijās un mazapdzīvotos reģionos. Lielākais nepārtrauktas izplatības reģions aptver Etiopiju, Keniju, Tanzāniju, Botsvānu, Namībiju un Dienvidāfrikas Transvālas provinci.[4] Rietumāfrikā plankumainā hiēna galvenokārt sastopama Gvinejas un Sudānas savannā. Namiba tuksnesī tā mājo sezonālo upju ielejās.[4]
Ideālos apstākļos plankumaino hiēnu populācija parasti ir vislielākā, salīdzinot ar citiem lielajiem plēsējiem, citas hiēnu sugas ieskaitot. Tomēr tuksnešos un pustuksnešos svītraino un brūno hiēnu populācijas ir lielākas.[4]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Plankumainā hiēna ir lielākā no visām hiēnām. Salīdzinoši tai ir masīva ķermeņa uzbūve, kas nedaudz atgādina lāci.[5] Tās ausis ir noapaļotas, un kaklu nerotā tik iespaidīgas krēpes, kādas ir citām hiēnām. Turklāt mātītēm ir viltus dzimumloceklis, un tie ir vienīgie zīdītāji pasaulē, kuriem nav ārējo sievišķo dzimumorgānu atveres.[6]
Mātītes ir ievērojami lielākas nekā tēviņi.[7] Ķermeņa garums ir 95—165,8 cm, augstums skaustā 70—91,5 cm. Mātītes svars ir apmēram 44,5—69,2 kg, īpaši liels īpatnis sver līdz 90 kg. Tēviņa svars 40,5—67,6 kg.[7][8] Aste ir salīdzinoši īsa un kupla, apmēram 30—35 cm gara, atgādinot pušķi.[9]
Abiem dzimumiem ir pāris anālo dziedzeru, kas atveras taisnajā zarnā, anālās atveres iekšpusē. Dziedzeri izdala baltu, krēmīgu sekrētu, kuru hiēnas atstāj uz zāles stiebriem, izvēršot taisno zarnu uz ārpusi. Sekrētam ir ļoti spēcīga smarža, kas atgādina lētas ziepes. Cilvēks to var saost vairākus metrus no tā atrašanās vietas.[7]
Plankumainajai hiēnai ir spēcīgi attīstīts kakls un priekškājas, toties pakaļkājas ir relatīvi maz attīstītas. Katrai pēdai ir 4 pirksti, kurus savstarpēji savieno peldplēve. Nagi ir strupi, masīvi un neasi. Pēdu spilventiņi plati un izteikti plakani, bez matojuma. Ķermenis ir noapaļots, galva plata ar samērā īsu, noapaļotu purnu, turklāt galvaskausa uzbūve ir spēcīgākā no visiem plēsējiem pasaulē.[9] Tās zobu uzbūve un spēcīgie žokļu muskuļi nodrošina plankumainajai hiēnai īpaši jaudīgu sakodienu — 80kgf/cm²,[10] kas ir par 40% spēcīgāks nekā leopardam.[11] Plankumainā hiēna bez pūlēm spēj pārkost žirafes kaulus, kuru diametrs ir 7 cm.[12]
Plankumainajai hiēnai ir proporcionāli liela sirds, sastādot apmēram 1% no visas ķermeņa masas. Pateicoties lielajai sirdij, hiēnas ir ļoti izturīgas un nenogurdināmas garās distancēs. Salīdzinājumam lauvas sirds ir 0,45—0,57% no kopējās masas.[13]
Kažoks
labot šo sadaļu
Plankumainās hiēnas kažoka matojums ir samērā īss un, salīdzinot ar svītraino un brūno hiēnu, tai tikpat kā nav kakla krēpju. Kažoka pamatkrāsa kopumā ir gaiši pelēkbrūna vai pelēkdzeltena, izceļoties tumšākiem, neregulāras formas, noapaļotiem plankumiņiem. Tie var būt sarkanbrūni, tumši šokolādes brūni vai gandrīz melni. To lielums ir dažāds, bet vidēji plankumiņi diametrā ir apmēram 20 mm. Viskošākie raibumiņi ir uz muguras, pleciem un pakaļkāju ciskām, kļūstot gaišākiem un nemanāmākiem uz vēdera un kājām, toties uz pakakles un krūtīm plankumiņu nav vispār. Galvas virsa un seja ir brūnas, purns tumši brūns vai melns, bet virs acīm ir gaišas joslas, atgādinot uzacis.
Matojums sastāv no diva veida matiņiem: ļoti smalkas pavilnas, kas ir 15—20 mm gara, un garāka, asspalvaina akotmatojuma, kas ir 30—40 mm garš.[9]
Sievišķie dzimumorgāni
labot šo sadaļuPlankumainās hiēnas mātītes dzimumorgāni ārēji atgādina tēviņa dzimumorgānus. Klitors ir veidots un arī novietots līdzīgi kā dzimumloceklis, kā arī tas spēj sacelties un palielināties apjomā. Plankumainajai hiēnai nav arī ārējās maksts daļas (maksts atveres), tā kā maksts kaunuma lūpas ir savienotas un veido viltus sēklinieka maisiņu. Cauri viltus dzimumloceklim iet urīnvads, caur kuru mātīte urinē, sapārojas un dzemdē mazuļus.[7][14] Mātītes viltus dzimumloceklis ir biezāks un ar noapaļotāku galu nekā tēviņa dzimumloceklim.[15][16]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Bara uzbūve un attiecības
labot šo sadaļuPlankumainās hiēnas ir sabiedriski plēsēji un veido lielus barus, kurus pieņemts saukt par klaniem. Tajā var būt līdz 80 īpatņiem, tomēr bara lielums ir atšķirīgs dažādās ģeogrāfiskās vietās. Piemēram, Serengeti, kur medījamie dzīvnieki ir migrējoši, klani ir mazāki nekā Ngorongoro krāterī, kura zālēdāji ir nometnieki.[7] Salīdzinot ar pelēko vilku baru, plankumaino hiēnu klani ir kompaktāki, toties ne tik blīvi kā hiēnsuņu bari.[7]
Klanā dominē mātītes: pat viszemākajā hierarhijas pakāpē esoša mātīte ir augstāk hierarhijā nekā dominējošs tēviņš. Mātītes visu mūžu dzīvo dzimtajā klanā, un lielā barā ir vairākas, atšķirīgas mātišķās līnijas. Toties tēviņi pieaugot, apmēram 2,5 gadu vecumā, pamet dzimto klanu. Klans dienas laikā ne vienmēr cieši turas kopā. Indivīdi var doties medības pa vienam vai nelielās grupās.[4] Dominējošais stāvoklis hierarhijā tiek iegūts, izmantojot agresiju pret zemāka ranga īpatņiem. Turklāt plankumainajām hiēnām dominējošas mātītes mazuļi automātiski iegūst augstāku pozīciju hierarhijā.[10] Tomēr jaunās hiēnas dominējošā pozīcija ir atkarīga no mātes tuvuma. Ja māte nav tuvumā, zemāka ranga pieaugusi mātīte var kļūt agresīva arī pret augstāka ranga jauno hiēnu. Lai arī par mazuļiem rūpējas tikai to māte, kā arī tēviņi nepiedalās mazuļu audzināšanā, tomēr tie spēj klanā atpazīt savus radiniekus, vecmāmiņas un tantes. Arī tēviņi veido ciešākas attiecības ar savām meitām nekā ar svešiem mazuļiem, turklāt meitas ir mazāk agresīvas pret saviem tēviem nekā pret citiem tēviņiem.[17]
Plankumaino hiēnu klana savstarpējās attiecības ir samērā sarežģītas un attīstītas, atgādinot mērkaķu bara attiecības un inteliģenci. Plankumainās hiēnas atpazīst visus klana īpatņus, tiem veidojas savstarpējas draudzības un nepatikas, tie spēj novērtēt attiecības, kas izveidojušās starp pārējiem īpatņiem (attiecības, kas tiešā veidā neskar pašu indivīdu), un iegūto informāciju izmantot, lai pieņemtu lēmumu, veidojot savas attiecības ar šiem īpatņiem.[17][18] Tādējādi, līdzīgi kā mērkaķiem, pozīcija hierarhijā veidojas ne tikai, balstoties uz fizisko spēku un agresiju, bet arī balstoties uz savstarpējo sadarbību un draudzību. Tomēr pozīcijas nomaiņa hierarhijā notiek ļoti reti.[18] Klana īpatņu savstarpējo sadarbību nosaka vairāki faktori. Viens no tiem ir gada klimatiskā sezona un pieejamā medījuma daudzums, otrs — savstarpējās attiecības un draudzības saites. Turklāt mātītes ir atvērtākas attiecībām un to izmaiņām nekā tēviņi.[19] Plankumainās hiēnas, izdodot klepum līdzīgas skaņas, apvieno grupu vai norāda atrašanās vietu mazuļiem, bet hiēnu "smiekli" apliecina padevību klana dominējošiem īpatņiem.
Jo augstāk hierarhijā atrodas kāds īpatnis, jo tā telomēri (hromosomu beigu daļas, kas tās pasargā) ir garāki, kā arī tie ir veselīgāki, to mūžs garāks un darbība ilgāka.[20]
Klana teritorija
labot šo sadaļu
Klana teritorijas lielums var būt ļoti dažāds. Mazākās teritorijas ir Ngorongoro krāterī, apmēram 40 km² lielas, bet lielākās Kalahari tuksnesī, apmēram 1000 km². Par aizņemtu teritoriju plankumainās hiēnas paziņo ar skaļiem saucieniem, robežas iezīmējot ar sekrētu, kā arī robežas regulāri apsekojot.[7] Klanu teritoriju robežas parasti tiek respektētas: ir novērots, ka, ja medību laikā vajātais dzīvnieks šķērso robežu un ieskrien sveša klana teritorijā, hiēnas apstājas un pārtrauc vajāšanu. Tomēr sliktos barošanās gados hiēnas medības turpina. Turklāt tēviņi biežāk šķērso klana robežas nekā mātītes. Ja hiēnas ieiet svešā teritorijā, to ķermeņa poza liecina par izbailēm, īpaši, ja tiek satiktas teritorijas saimnieces. Ienācējus (piemēram, jaunos tēviņus, kas pametuši dzimto klanu) pieņem lēnām, tikai pēc vairākkārtīgas robežas šķērsošanas vai arī tie tiek nogalināti.[7]
Inteliģence
labot šo sadaļuSalīdzinot ar citām hiēnu sugām, plankumainajai hiēnai ir attīstītāka, relatīvi lielāka apjoma pieres daļas smadzeņu garoza (angļu: frontal cortex), kas saistīta ar savstarpējo attiecību veidošanu. Zinātniskie pētījumi liecina par līdzīgu smadzeņu evolūciju plankumainajām hiēnām un primātiem.[17] Turklāt plankumainās hiēnas problēmu risināšanas testos, sadarbojoties vienam īpatnim ar otru, apķērībā apsteidz šimpanzes. Piemēram, novērojamais hiēnu pāris nebrīvē ļoti ātri, bez cilvēku iejaukšanās un priekšā parādīšanas, aptvēra, ka, sinhroni velkot katrai aiz savas auklas, par to var saņemt apbalvojumu ar barību. Plankumainajām hiēnām ir arī raksturīgi, ka pieredzējuši īpatņi palīdz mazāk pieredzējušiem, ierādot paņēmienus, kā atrisināt kādu problēmu. Salīdzinoši šimpanzēm nepieciešama daudz ilgāka apmācība, jo primātiem savstarpējā sadarbība nav izteikta īpašība.[21]
Ir novērots, ka atšķirīgiem zālēdājiem plankumainās hiēnas izmanto dažādus medīšanas paņēmienus, medības pat ieplānojot un veicot sagatavošanas priekšdarbus laicīgi. Piemēram, ja hiēnas dodas zebru medībās, tad tās ar sekrētu iemarķē medību vietu. Šādu marķēšanu tās neveic, ja tiek medīti citi zālēdāji.[7]
Migu ierīkošana
labot šo sadaļuKlana sabiedriskā dzīve norit ap kopīgo migu. Klanā daži īpatņi izmanto tikai sabiedrisko migu, bet citiem ir arī citas migas.[4] Plankumainās hiēnas alā ir vairākas ieejas, turklāt tā gandrīz vienmēr atrodas līdzenumā. Tuneļiem ir ovāla forma, tie ir platāki nekā ir to augstums. Dziļumā ala kļūst arvien šaurāka. Pie ieejas tā ir 0,5—1 metru plata, dziļumā tā ir vairs tikai 25 cm, bet galā eja noslēdzas ar platu kambari, apmēram 2 metru platumā. Klinšainos apvidos hiēnas izmanto arī dabīgās alas, piemēram, Austrumāfrikā. Ap alas ieeju ir lieli, noplicināti zemes laukumu, kuros hiēnas guļ un atpūšas. Tā kā pieaugusi plankumainā hiēna ir liels dzīvnieks, tā nespēj izmantot alu visā tās garumā. Dziļos tuneļus izrok mazuļi vai citi nelieli dzīvnieki. Migai ir labirinta struktūra, tādējādi mazuļi paslēpjas šaurajās ejās, kamēr māte aizgājusi medībās. Hiēnas ļoti reti pašas rok alas, parasti tiek ieņemtas pamestas kārpcūku, slaidkāju un šakāļu alas. Mātīte dzemdē vai nu kopējā sabiedriskā alā vai privātā, īpaši dzemdībām ierīkotā migā. Privātās alas raksturīgas zemāka ranga mātītēm, tādējādi tās nodrošina mazuļu drošību līdz brīdim, kad mazuļi tiek atvesti uz kopīgo klana alu.[4]
Plankumainās hiēnas fekālijas atstāj apmēram 20 metrus no ieejas alā, bet urinē vienalga kurā vietā. Vienu alu izmanto vairākas mātītes vienlaicīgi, tādējādi vienā migā var būt apmēram 20 mazuļi.[7]
Medību paņēmieni
labot šo sadaļuPlankumainās hiēnas medī gandrīz jebkuru zālēdāju. Iecienītākais medījums ir 56—182 kg smags.[22] Uzbrūkot vidēji lielam vai lielam dzīvniekam, hiēnas izvēlas visjaunākos vai visvecākos īpatņus. Tomēr, medījot zebras, par upuriem tiek noskatīti tikai jaunākie dzīvnieki, tā kā pieredzējušas zebras spēj būt efektīvi agresīvas, sevi aizstāvot.[7]
Medībās plankumainās hiēnas izmanto visas maņas — redzi, dzirdi un ožu. Maita tiek atrasta, izmantojot ožu un dzirdi, atpazīstot citu maitēdāju ēšanas skaņu, kā arī vērojot un sekojot maitas putniem, kas maitu atrod, lidojot augstu debesīs. Plankumainā hiēna spēj sadzirdēt cita plēsēja medības līdz pat 10 km.[4] Medījot, atšķirībā no pelēkajiem vilkiem, tā paļaujas uz savu redzi nevis uz ožu, tādēļ nekad nesāk izsekot uzostas pēdas.[7] Mazāku upuri hiēna nogalina, to satverot mutē un purinot, lielāku, to apēdot dzīvu.[9]
Viens no iecienītākajiem medījumiem ir antilopes gnu. Tās tiek medītas pa vienam vai nelielās grupās, kurās ir 2—3 hiēnas. Gnu tiek dzīta ar ātrumu 60 km/h apmēram 5 km, tad tā tiek noķerta. Izņemot mātes ar mazuļiem, gnu bars parasti nepretojas plēsējiem. Gnu bieži atrod glābiņu no vajātājiem, ieskrienot ūdenī.[7] Medījot zebras, hiēnas izmanto atšķirīgu taktiku, tā kā zebras bēg, cieši saspiedušās kopā, un bara ērzeļi agresīvi aizstāv savējos. Zebru medībām tiek veidota grupa, kurā ir 10—25 hiēnas.[7] Hiēnas dzen zebru baru relatīvi lēnā ātrumā, apmēram 15—30 km/h, turklāt skrienot aiz bara drošā attālumā. Bara dominantais ērzelis parasti skrien starp baru un hiēnām. Līdzko kāda no zebrām aizkavējas un nokļūst neaizsargātajā zonā, hiēnas uzbrūk. Tas parasti notiek pēc apmēram 3 km. Reizēm hiēnas veic māņu uzbrukumu ērzelim, lai novērstu tā uzmanību un bars kļūtu neaizsargāts. Atšķirībā no ērzeļa ķēves kļūst agresīvas tikai tad, ja uzbrūk tās kumeļam.[7] Tomsona gazeles parasti medī viena plankumainā hiēna, un par upuriem tiek izvēlēti jaunākie īpatņi. Pakaļdzīšanās ātrums Tomsona gazelēm ir apmēram 60 km/h, uzbrukums notiek pēc apmēram 5 km. Mātes mazuļus parasti neaizstāv, tādējādi tie ir viegls medījums, kad nogurums tos ir uzveicis.[7]
Barība
labot šo sadaļu
Plankumainās hiēnas ir visplēsīgākās no visām hiēnām,[5] atšķirībā no svītrainajām un brūnajām hiēnām tās ir īsti plēsēji, nevis maitēdāji.[7] Plankumainā hiēna medī tikpat bieži kā lauva, un barošanās ar maitu nav tās raksturīgākā īpašība.[23] Tomēr atsevišķos reģionos šis plēsējs barojas galvenokārt ar maitu (piemēram, Zambijā).[4] Plankumainā hiēnas Gremošanas orgānu sistēma ir ļoti efektīva, spējot pārstrādāt visas dzīvnieka daļas. Tā apēd upuri ar visiem kauliem, turklāt sagremotas tiek arī kaulu drumslas, ne tikai kaulu smadzenes.
Iecienītākais medījums ir vidēji lielas antilopes gnu, nākamā izvēle ir zebras, Tomsona gazeles un Āfrikas bifelis.[7] Medīti tiek arī lielie kudu, impalas, Dienvidāfrikas gazeles, oriksi, Centrālāfrikas krūmāži, suni, Granta gazeles, gerenuki, žirafes, kazas, aitas un liellopi, kā arī citu sugu vidēja auguma antilopes, putnus, bruņurupučus un rāpuļus. Retos gadījumos tiek uzbrukts jauniem ziloņiem, degunradžiem, nīlzirga mazuļiem un pitoniem.[7]
Pieaugusi hiēna vienā reizē apēd vismaz 14,5 kg gaļas.[9] Lai arī ēdot, plankumainās hiēnas ir agresīvas viena pret otru, tomēr tās parasti sacenšas ēšanas ātrumā, nevis izrādot tiešu agresiju vienai pret otru.[7] Viena hiēna gazeles mazuli apēd mazāk kā 2 minūtēs, bet 35 hiēnas pieaugušu zebru apēd apmēram 35 minūtēs.[7] Šis plēsējs dzer ļoti maz ūdeni, tam parasti pietiek 30 sekundes, lai padzertos.[7]
Ienaidnieki un konkurenti
labot šo sadaļu
Reģionos, kuros mājo gan plankumainās hiēnas, gan lauvas, abi plēsēji ieņem vienu un to pašu ekoloģisko nišu, tādēļ abas sugas ir spēcīgi konkurenti. Parasti lauvas plankumainās hiēnas ignorē, ja vien lauvas nedodas medībās vai arī tām uznāk nepamatota vēlme nogalināt hiēnas. Ir plaši pieņemts stereotips, ka plankumainās hiēnas no lauvām zog medījumu, tomēr visbiežāk tas ir tieši otrādi.[24] Ja medījumu lauvas atņem, hiēnas parasti atkāpjas un gaida 30—100 metru attālumā, līdz lauvas ir paēdušas.[13] Reizēm plankumainās hiēnas ir pietiekami drosmīgas, barojoties ar lauvām vienlaicīgi, pavisam retos gadījumos lauvas padzenot.[7] Tas parasti notiek naktī, jo tumsā hiēnas ir drosmīgākas.[13]
Lai arī gepards un leopards medī mazāku medījumu, nekā plankumainā hiēna, tomēr hiēnas mēdz atņemt šiem plēsējiem to guvumu. Gepardiem atņemt medījumu ir ļoti viegli, tie parasti neizrāda nekāda pretestību.[7] Toties leopards, īpaši tēviņš, var arī nepadoties plankumaino hiēnu spiedienam.
Plankumainās hiēnas mēdz sekot hiēnsuņu baram, lai pēc tam atņemtu to medījumu, kā arī tās parasti pārbauda hiēnsuņu atpūtas un barošanās vietas, uzlasot visus pārpalikumus. Ja plankumainā hiēna ir viena, tā zādzību cenšas izdarīt nemanāmi un ļoti ātri, jo hiēnsuņi var arī sekot hiēnai, lai atņemtu savu medījumu. Ja hiēnas ir vairākas, tās ir drošākas un nekaunīgākas. Hiēnsuņu bars ļoti reti atņem plankumainajai hiēnai medījumu, tomēr, ja hiēna ir viena, bars samērā viegli spēj to padzīt.[7]
Plankumainās hiēnas parasti dominē pār citām hiēnu sugām, tomēr Kalahari tuksnesī dominē brūnā hiēna, kurām šajā reģionā ir lielāka populācija nekā plankumainajām hiēnām. Ļoti bieži līdz ar plankumainajām hiēnām sānu pie sāna pie maitas barojas melnmuguras šakālis, svītrainais šakālis un Āfrikas zeltainais vilks, tomēr hiēnas tos padzen, ja tie pietuvojas pārāk cieši klāt. Plankumainās hiēnas gazeļu mazuļu dzimšanas laikā mēdz sekot šakāļiem un zeltainajiem vilkiem, jo šie plēsēji ir lieliski pēdu dzinēji.[7]
Plankumainās hiēnas parasti izvairās no Nīlas krokodila, un, lai arī hiēnas maz dzer ūdeni, tās izvairās no ūdenstilpēm, kurās dzīvo krokodili.
Vairošanās
labot šo sadaļu
Plankumainās hiēnas vairojas jebkurā gada sezonā, lai gan maksimums dzimušo mazuļu ir lietus sezonā. Līdzīgi kā citi kaķveidīgie plēsēji, arī hiēnu mātītes neveido ilgstošas attiecības ar tēviņiem. Jaunās mātītes dod priekšroku tēviņiem, kas ir jaunāki par viņām un kas klanam pievienojušies pēc mātītes piedzimšanas. Arī vecākās mātītes partneri izvēlas līdzīgi, vislabprātāk atzīstot jau sen pazīstamus tēviņus, ar kuriem ir ilgstošas draudzīgas attiecības.[25] Pasīviem un mierīgiem tēviņiem ir lielākas izredzes sapāroties nekā agresīvajiem īpatņiem. Pārošanās ilgst 4—12 minūtes, turklāt tā notiek tikai naktī.[7][26] Sapārošanās ir samērā sarežģīts process, tā kā plankumainajai hiēnai ir viltus dzimumloceklis un nav maksts atvēruma. Sapāroties var tikai tad, kad mātīte ir izslējusi savu klitoru. Pēc tam tēviņš paslīd zem mātītes un ar pretējā virzienā vērstu dzimumlocekli, kā tas ir citiem zīdītājiem, sapārojas ar mātīti.[5][14]
Grūsnības periods var būt ļoti dažāds, bet vidēji tas ir 110 dienas.[7] Dominantās mātītes embrijus to pēdējās attīstības dienās apgādā ar lielāku daudzumu androgēnu nekā zemāka ranga mātītes. Paaugstinātais androgēnu līmenis ir cieši saistīts ar vēlāko mātītes vīrišķo morfoloģiju un uzvedību.[27] Tieši tādēļ dominanto mātīšu mazuļi ir agresīvāki, lielāki un seksuāli aktīvāki. Piemēram, jaunais tēviņš, kas piedzimis dominantai mātītei, daudz agrāk uzsāk pārošanos nekā zemāka ranga mātītes pēcnācējs.[28]
Mātītei parasti piedzimst divi mazuļi, ļoti retos gadījumos piedzimst trīs mazuļi.[7] Tos audzina tikai mātīte. Dzemdības ir samērā smagas, jo mazuļiem jāpiedzimst caur šauro kanālu klitorā. Lai mazuļi varētu piedzimt, kanālā veidojas plīsumi, kuru sadzīšanai paiet vairākas nedēļas.[4]
Mazuļi piedzimst ar mīkstiem kažociņiem, tumši brūnā, gandrīz melnā krāsā. Tie sver apmēram 1,5 kg.[7] Plankumainās hiēnas mazuļi ir labi attīstījušies, to acis ir atvērtas, to ilkņi ir 6—7 mm gari, bet priekšzobi 4 mm gari. Drīz pēc piedzimšanas mazuļi viens otram uzbrūk, īpaši tas raksturīgi, ja abi mazuļi ir viena dzimuma. Vājākais pēc cīņas var arī aiziet bojā.[10] Novērojumi liecina, ka pirmajā mēnesī apmēram 25% mazuļu mirst pēc šādām savstarpējām māsu un brāļu cīņām. Jaunie tēviņi aug ātrāk nekā mātītes.[5]
Mātītei, kas zīda mazuļus, zīdekļos var būt 3—4 kg piena. Tas ir ļoti barojošs, un tam ir visaugstākais olbaltumvielu procents no visiem sauszemes plēsējiem, bet tauku procents ir trešais augstākais, atpaliekot tikai no polārlāča un kalāna piena.[4] Māte mazuļus zīda 12—16 mēnešus, bet gaļu tie sāk ēst jau 3 mēnešu vecumā. Mazuļi tiek rūpīgi aizsargāti, un mātīte nepacietīs nevienas citas pieaugušas hiēnas tuvošanos, īpaši ja traucētāji ir tēviņi. Mazuļi jau ļoti agrā vecumā, apmēram no mēneša vecuma, izpilda dažādus pieaugušo īpatņu rituālus, piemēram, aposta viens otru, iezīmē savu dzīves telpu ar sekrētu. Jau 10 dienu vecumā tie spēj sekot mātei pieklājīgā ātrumā. Sasniedzot 2—3 mēnešu vecumu, mazuļu melnais kažoks kļūst gaišāks un iegūst raibumus. Sasniedzot 8 mēnešu vecumu, mazuļi sāk medīt, bet gada vecumā sāk piedalīties klana grupu medībās. Dzimumbriedumu jaunās hiēnas sasniedz 3 gadu vecumā. Zoodārzos vidējais mūža garums ir 12 gadi, maksimālais 25 gadi.[7]
Attiecības ar cilvēkiem
labot šo sadaļuUzbrukumi mājlopiem
labot šo sadaļuPlankumainās hiēnas visbiežāk mēdz uzbrukt liellopiem, aitām un kazām, bet Etiopijā iecienītākie mājdzīvnieki ir ēzeļi.[29] Ziņojumi par uzbrukumiem mājdzīvniekiem nav uzticami, tā kā hiēnas apgrauž arī kritušo lopu karkasus, kas nebūt nenozīmē, ka hiēnas mājlopu ir nogalinājušas. Uzbrukumi mājlopiem ir retāki reģionos, kuros tie tiek iežogoti. Apmēram 90% uzbrukumu ir teritorijās ārpus iežogojuma.[4]
Uzbrukumi cilvēkiem
labot šo sadaļuLīdzīgi kā citi plēsēji, arī plankumainās hiēnas parasti izvairās no cilvēkiem, neļaujot tiem pietuvoties tuvāk par 300 metriem. Tomēr šī distance samazinās naktī, tad hiēnas cilvēkam var pienākt ļoti tuvu.[7] Lai arī reizēm hiēnas uzbrūk cilvēkam, tomēr mūsdienās tas notiek ļoti reti. Plankumainās hiēnas cilvēkēdājas parasti ir ļoti lieli īpatņi. Piemēram, Malāvijā 1962. gadā cilvēkēdājhiēna nogalināja 27 cilvēkus. Plēsējs svēra 77 kg.[30] Upuri parasti ir sievietes, bērni un slimi, vāji vīrieši. Uzbrukumi visbiežāk notiek septembrī, nakts laikā, kad cilvēki guļ laukā un kad savannā plosās ugunsgrēki un medības ir apgrūtinātas.[30]
Ar mirušu cilvēku ķermeņiem plankumainās hiēnas nelabprāt barojas. Masajiem ir tradīcija mirušos cilvēkus atstāt klajā laukā hiēnu saplosīšanai. Ja līķi hiēnas neēd, tā tiek uzskatīta par sliktu zīmi, un ģimenei draud pārējās sabiedrības novēršanās. Tādēļ tuvinieki mirušo apsmērē ar taukiem un vērša asinīm, lai piesaistītu plēsoņas.[4] Hiēnu apetīte mainās, ja cilvēks ir miris nevis dabīgā, bet vardarbīgā nāvē. Piemēram, tās labprāt mielojas ar kritušajiem karavīriem kaujas laukā. Turklāt pilsoņkaru ietekmē, pierodot baroties ar kritušajiem karavīriem, plankumaino hiēnu uzbrukumi dzīvajiem cilvēkiem pieaug.[31]
Hiēnas pilsētā
labot šo sadaļuDažās Āfrikas daļās, plankumainās hiēnas sākušas pamazām iedzīvoties lielpilsētu teritorijās. Piemēram, Etiopijas galvaspilsētā Adisabebā mājo apmēram 1000 plankumainās hiēnas, kuras barojas pilsētas izgāztuvē, medī klaiņojošos suņus un kaķus. Reizēm tās uzbrūk arī cilvēkiem (bezpajumtniekiem). 2013. gadā bijis gadījums, kad hiēnas nolaupījušas mazuli, ar kuru māte bija izgājusi pastaigā. Pēc šī gadījuma pilsētā tika sarīkotas hiēnu medības, izšaujot dzīvniekus, kas bija apmetušies pilsētas centrā.[32]
Plankumainās hiēnas nebrīvē
labot šo sadaļu19. gadsimta laikā plankumainā hiēna bija populārs ceļojošo zoodārzu un cirku plēsējs. Vācu zoologs Alfrēds Brēms rakstīja, ka plankumainās hiēnas ir grūtāk pieradināmas nekā svītrainās hiēnas, tādēļ to uzstāšanās nebija pietiekami interesanta.[33] 19. gadsimtā tās ir arī apmācītas medīt, un apraksti liecina, ka to palīdzība nav bijusi mazāk efektīva kā jebkuram medību sunim.[34]
2004. gadā mediju ziņās aprakstīts gadījums par kādu Etiopijas aitu ganu, kurš apmācījis plankumainās hiēnas tēviņu sargāt aitas kā ganu sunim. Lai hiēna nedotos partnera meklējumos, gans to piebaroja ar īpašiem augiem.[35] Ja mazulis tiek nošķirts no vecākiem ļoti agri, tas iezīmēt teritoriju sāk krietni vēlāk nekā tā savvaļas radinieki.[7] Lai arī plankumaino hiēnu var samērā viegli pieradināt, to turēt mājas apstākļos ir ļoti grūti, jo plankumainā hiēna vienā brīdī izlauzīsies un dosies savās gaitās.[36]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Crocuta crocuta
- ↑ 2,0 2,1 Varela, S., Lobo, J., Rodríguez, J., & Batra, P. (2010). Were the Late Pleistocene climatic changes responsible for the disappearance of the European spotted hyena populations? Hindcasting a species geographic distribution across time Quaternary Science Reviews, 29 (17–18), 2027–2035 doi:10.1016/j.quascirev.2010.04.017
- ↑ 3,0 3,1 «Comparative ecology and taphonomy of spotted hyenas, humans, and wolves in Pleistocene Italy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 8. maijā. Skatīts: 2016. gada 20. jūlijā.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 Mills, Gus; Hofer, Heribert (1998)."Hyaenas: status survey and conservation action plan"
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Estes, Richard (1998). "The safari companion: a guide to watching African mammals, including hoofed mammals, carnivores, and primates". Chelsea Green Publishing. ISBN 1-890132-44-6.
- ↑ Glickman SE, Cunha GR, Drea CM, Conley AJ and Place NJ. (2006). Mammalian sexual differentiation: lessons from the spotted hyena, Trends Endocrinol Metab 17:349–356.
- ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 7,15 7,16 7,17 7,18 7,19 7,20 7,21 7,22 7,23 7,24 7,25 7,26 7,27 7,28 7,29 7,30 7,31 7,32 Kruuk, Hans (1972). "The Spotted Hyena: A Study of Predation and Social Behaviour". University of California Press. ISBN 0226455084.
- ↑ Kingdon, Jonathan (1988). "East African mammals: an atlas of evolution in Africa, Volume 3, Part 1". University of Chicago Press. ISBN 0-226-43721-3.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 Rosevear, Donovan Reginald (1974). "The carnivores of West Africa". London : Trustees of the British Museum (Natural History). ISBN 0-565-00723-8.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 Macdonald, David (1992). "The Velvet Claw: A Natural History of the Carnivores". New York: Parkwest. ISBN 0-563-20844-9.
- ↑ Hunter, Luke & Hinde, Gerald (2005) Cats of Africa, Struik, ISBN 1-77007-063-X
- ↑ Of arcs and vaults: the biomechanics of bone-cracking in spotted hyenas (Crocuta crocuta)
- ↑ 13,0 13,1 13,2 Schaller, George B. (1976). "The Serengeti Lion: A Study of Predator-Prey Relations". University of Chicago Press. ISBN 0-226-73640-7.
- ↑ 14,0 14,1 «Courtship and mating in free-living spotted hyenas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 25. jūlijā.
- ↑ Urogenital system of the spotted hyena (Crocuta crocuta Erxleben): A functional histological study
- ↑ The Ontogeny of the Urogenital System of the Spotted Hyena (Crocuta crocuta Erxleben)
- ↑ 17,0 17,1 17,2 Social intelligence in the spotted hyena (Crocuta crocuta)
- ↑ 18,0 18,1 Drea CM, Frank LG (2003) The social complexity of spotted hyenas. In: Animal Social Complexity: Intelligence, Culture, and Individualized Societies (eds de Waal FBM, Tyack PL). pp. 121–148, Harvard University Press, Cambridge, Massachusetts.
- ↑ Ilany A, Booms AS, Holekamp KE (2015) [1] Topological effects of network structure on long-term social network dynamics in a wild mammal. Ecology Letters doi: 10.1111/ele.12447
- ↑ «Socioecological variables predict telomere length in wild spotted hyenas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. augustā. Skatīts: 2016. gada 28. jūlijā.
- ↑ Hyenas Surprisingly Good at Cooperative Tasks
- ↑ Prey preferences of the spotted hyaena (Crocuta crocuta) and degree of dietary overlap with the lion (Panthera leo)
- ↑ Tyrants of the Cenozoic: Evolution of Bone-Crushing Hyenas and Dogs
- ↑ Behind the snarl lies a cagey opportunist, proficient hunter, and dutiful parent
- ↑ How Hyenas Avoid Incest
- ↑ The behavior guide to African mammals: including hoofed mammals, carnivores, primates
- ↑ Nelson RJ. 2005. Introduction to Behavioral Endocrinology. Sinauer Associates: Massachusetts. p. 115.
- ↑ The Painful Realities of Hyena Sex
- ↑ Livestock Depredation of the Spotted Hyena (Crocuta crocuta) in Southern Tigray, Northern Ethiopia
- ↑ 30,0 30,1 Kruuk, Hans (2002) Hunter and hunted: relationships between carnivores and people Cambridge University Press, pp. 64–65, ISBN 0-521-89109-4
- ↑ Copson, Raymond W. (1994) Africa's wars and prospects for peace, M.E. Sharpe, p. 6, ISBN 1-56324-300-8
- ↑ The urban hyenas that attack rough sleepers
- ↑ Brehm, Alfred Edmund (1895). "Brehm's Life of Animals". Chicago: A. N. Marquis & Company.
- ↑ Barrow, Sir John (1801) An Account of Travels Into the Interior of Southern Africa, T. Cadell, jun and W. Davies
- ↑ Taming Ethiopia's hyenas
- ↑ Kruuk, Hans (1975) Hyaena. Oxford University Press, London