Pludmales volejbols

Pludmales volejbols ir komandu sporta veids, kas izveidots no tradicionālā volejbola spēles likumiem. Abu komandu spēlētāji sit bumbu pāri laukuma vidū izvietotam tīklam, cenšoties to piezemēt pretinieka laukuma pusē; atšķirībā no klasiskā volejbola, komandā ir tikai divi spēlētāji un laukuma pamatne ir smilšaina.

Vēsture

Sporta veids kā pludmalē spēlējams volejbols, iespējams, ir cēlies Havaju salās 20. gadsimta sākumā, bet kā divu pāru sacensība izveidots 1930. gadā ASV Kalifornijā. Ap to pašu laiku pludmales volejbols parādījās Latvijā.^[1] Vienotus noteikumus izstrādāja turpat Kalifornijā 1965. gadā, 1986. gadā šo sportu atzina Starptautiskā volejbola federācija (FIVB) un kopš 1998. gada gandrīz visas galvenās sacensības tajā, ieskaitot Pasaules tūri, ietilpst viņas kompetencē.^[2] Pirmais FIVB organizētais turnīrs notika 1987. gadā Riodežaneiro Brazīlijā. Kopš 1996. gada tas ir iekļauts Olimpisko spēļu programmā. Vairākkārt tajās piedalījušies arī Latvijas pāri. Augstākais sasniegums bija 2012. gada spēlēs Londonā, kur pāris Pļaviņš-Šmēdiņš ieguva bronzas medaļas. 2020. gada spēlēs Tokijā Latvijas pāri gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē izcīnīja ceturtās vietas. Vairākkārt iegūtas medaļas Eiropas čempionātos.

Noteikumi


Spēlētājus tiesnesis brīdina ar dzelteno kartīti, un komandai punkts tiek atņemts ar sarkano kartīti. Sarkanā un dzeltenā vienlaikus vienā rokā nozīmē noraidījumu un ar to pašu automātisku zaudējumu setā, bet dažādās rokās - pāra diskvalifikāciju un automātisku spēles zaudējumu.

Pludmales volejbola spēle notiek pludmalē vai smilšainā laukumā ar vismaz 40 cm dziļu smilšu slāni, iežogotā 8x16 metru laukumā, kas vidū pārdalīts ar tīklu (tā augšējā līnija ir 2,43 m vīriešu un 2,24 m sieviešu sacensībās). Ap laukumu ir vismaz 3 metru plata rezerves josla un vismaz 7 m augsta brīva telpa virs tā.^[3] Katrā laukuma pusē atrodas divi vienas komandas spēlētāji, kuri, sitot pa bumbu, cenšas to piezemēt pretinieka laukuma pusē. To nepieciešams izdarīt ar ne vairāk kā trīs sitieniem pa bumbu vai diviem, ja bumba atgriezusies pēc veiksmīga pretinieka bloka. Pirmajā gadījumā viens spēlētājs nedrīkst skart bumbu divreiz pēc kārtas. Bumba jāpārvieto tikai ar jebkuras ķermeņa daļas (parasti roku) sitieniem, spēles laikā to nedrīkst grūst vai satvert. Bumba ir mazliet lielāka kā parastajā volejbolā (66-68 cm apkārtmērā) un nav tik stingri piepūsta.

Spēle un katra punkta izspēle sākas ar servi — spēlētājs nostājas pie aizmugures līnijas un pametis bumbu gaisā, sit to pāri tīklam, mērķējot tās piezemēšanos pretinieka laukuma pusē. Ja pretinieki uzņem servi (citi varianti ir to neuzņemt, kas var būt neveiksmīgas darbības rezultāts, vai novērtējums, ka bumba piezemēsies ārpus laukuma, kas nozīmē punktu par labu aizsargājošai pusei un tādēļ tai izdevīgāk to neskart), viņiem trīs vai mazāk sitienos tā jānogādā atpakaļ servētāju laukuma pusē. Cīņa turpinās, līdz bumba skar zemi vai nu laukumā (kas nozīmē zaudētu punktu komandai, kuras pusē tas noticis), vai ārpus tā (tad punktu zaudē komanda, kas pēdējā skārusi bumbu). Komanda, kas gūst punktu, servē nākamajā izspēlē. Komandu servētāji pēc kārtas mainās pie katras serves puses nomaiņas.^[3]

Gadījumā, ja pretinieki skar bumbu virs tīkla vienlaikus, komanda pēc tam var izpildīt trīs bumbas skārienus; ja bumba pēc šīs sadursmes aizlido, skarot tīkla sānu antenas, tad izspēle tiek atsākta bez punkta piešķiršanas. Paša tīkla skaršana spēlētājiem ir aizliegta, tomēr atļauts šķērsot tīkla līniju zem tā, ja tas netraucē pretinieku spēlei.

Spēle ilgst līdz 21 punktam divos setos; ja tajos rezultāts ir 1:1, tad izspēlē trešo setu līdz 15 punktiem. Ja pie punktu robežas starpība ir mazāka par 2 punktiem, sets tiek turpināts līdz šīs starpības sasniegšanai. Lai mazinātu laika apstākļu ietekmi, puses mainās vietām biežāk kā parastajā volejbolā, pēc katriem 7 punktiem 21 punkta setos un katriem 5 — 15 punktu setā.^[3]

Nomaiņas nav atļautas; ja kāds pāris nespēj turpināt spēli, tas saņem zaudējumu. Katram spēlētājam vienu reizi spēlē ir tiesības uz medicīnisku pārtraukumu līdz 5 minūtēm. Parasti tiek spēlēts basām kājām, taču nepiemērotos temperatūras apstākļos var tikt lietotas zeķes.

Nav telpu volejbolam raksturīgo spēlētāju specializācijas ierobežojumu, katrs spēlētājs var veikt jebkuru funkciju.

Citas organizācijas

Lai gan pēdējās lielās neatkarīgās ASV pludmales volejbola organizācijas, ieskaitot AVP (angļu: Association of Volleyball Professionals), bankrotēja 1998. gadā, 2001. gadā atsākās AVP organizētu sacensību sērijas. AVP sacensības saglabā popularitāti vērtīgo balvu dēļ, un amerikāņu pāri reizēm izvēlas to FIVB sacensību vietā..