Kumāni
Kumāni (turku: kumanlar, ungāru: kunok) jeb polovcieši (krievu: по́ловцы, половчане), saukti arī par kipčakiem (turku: kıpçak), bija tjurkvalodīga stepju klejotāju cilšu apvienība 11.—13. gadsimtā, kas no Sibīrijas iebruka Eiropas stepju joslā un izspieda no turienes pečeņegu ciltis. Viņi pakļāva zemes tagadējās Kazahstānas, Krievijas Federācijas un Ukrainas teritorijā, ko slāvi dēvēja par Polovciešu stepi.
 Kumānu-kipčaku apdzīvotā teritorija 13. gadsimta sākumā. | |
| Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem | |
|---|---|
| Polovciešu stepe | |
| Valodas | |
| kumānu | |
| Reliģijas | |
| Tengrisms (vēsturiski), Kristietība (Balkānos), Islāms (Anatolijā, Balkānos) | |
Vēsture
labot šo sadaļu
Kumāni iebruka arī tagadējās Rumānijas teritorijā, kur 1089. gadā tos Transilvānijā sakāva Ungārijas karalis Lāslo I. 1203. gadā polovcieši ieņēma Kijivu.
1223. gadā kaujā pie Kalkas upes Mongoļu impērijas karaspēks sakāva apvienoto polovciešu un Kijivas Krievzemes karaspēku un kumāni pakāpeniski saplūda ar mongoļiem, piedaloties tatāru, baškīru, kazahu un Ziemeļkaukāza tautu etnoģenēzē, kas lielā mērā pārņēma viņu kultūru un valodu.[1][2]
1235. gadā daļa kumānu pārcēlās pāri Karpatiem, kur 1239. gadā ungāru karalis Bēla IV viņiem ierādīja zemi, un viņi pieņēma kristīgo ticību un saplūda ar ungāriem. Daļa kumānu izklīda pa Bulgāriju, Trāķiju un Mazāziju.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Кипчаки» в энциклопедии «Кругосвет» (krieviski)
- ↑ Баскаков Н. А. К вопросу о классификации тюркских языков. Известия Академии наук СССР. 1952, том XI, стр. 121—134
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 18 891.—18 892. slejas.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kumāni.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)