Rabīns (ivritā: רב) ir reliģisks ebreju tituls, kas cēlies no ivrita vārda "rabbi" vai aramiešu vārda "rabbuni" (meistars, skolotājs). Arī Jēzus no Nācaretes tiek uzrunāts kā "rabbi" Jaunajā derībā.

Rabīns lūgšanu laikā

Tradicionāli ivritā "rabīns" nozīmēja reliģisku "skolotāju", vai precīzāk "mans augstais", ja tika lietots attiecībā pret jebkuru augstākstāvošu personu.

Rabīnisma institūcija

labot šo sadaļu

Laicīgās un reliģiskās varas struktūras senajās Izraēlas karalistē un Jūdas karalistē bija balstītas uz karaļa, praviešu, Sanhedrina un Jeruzalemes tempļa priesteru, kohenu, autoritāti. Sanhedrina lockļi tika saukti par tiesnešiem (dayanim). Visas iepriekšminētās personas pārzināja Toru un 613 baušļus, kas viņus mūsdienu izpratnē padarītu par rabīniem.

Pēc romiešu-jūdu kara, kura rezultātā tika iznīcināta Jūdejas patstāvība un sagrauts Jeruzalemes templis, karaļi un priesteri vairs nepildīja savas reliģiskās funkcijas. Jūdaisma teoloģiskā tālākpastāvēšana palika pašu agrīnāko rabīnu rokās. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos viņi attīstīja un pierakstīja Mišnu un Talmūdu.

Maimonids noteica, ka katrai ebreju draudzei ir jāieceļ lūgšanu vadītājs un skolotājs, kas draudzei varētu mācīt Toru. Šī jaunveidotā sociālā institūcija ir mūsdienu rabīna funkciju aizsākums. 15. gadsimtā Centāleiropā ieviesās paradums, ka šie skolotāji tika sertificētu un saņēma speciālu teoloģisko diplomu. Sākotnēji daudzi ebreji to uzskatīja par kristiešu mācītāju atdarināšanu, taču šī sistēma nostiprinājās un formāla rabīna diploma pasniegšana (semicha) turpinās arī mūsdienās.

Nepieciešamo studiju apjoms dažādos jūdaisma novirzienos ir atšķirīgs. Haredi un Hasīdu vidū garīgie amati tradicionāli tiek mantoti no tēva uz dēlu. Reformēto ebreju rabīniem prasības nav tik stingras kā ortodokso ebreju rabīniem.

Studenti, kas vēlas kļūt par ortodoksajiem rabīniem, apgūst Talmūdu, tā komentārus un ebreju likumus. Studijas notiek ješivās. Jau pirms studiju sākuma studentam jāprot arī ivrits un aramiešu valoda.

Rabīna pienākumi

labot šo sadaļu

Rabīna pienākumos ietilpst reliģiskā izglītošana un reliģisko jautājumu izšķiršana pēc Talmūda likumiem. Liberālajās draudzēs rabīns bieži vada Sabata un svētku dievkalpojumus, bet tradicionālajās draudzēs par to ir atbildīgs kantors vai kazans. Rabīns nav priesteris ar īpašiem reliģiskiem pienākumiem. Tāpēc pamatā ikviens ebreju draudzes loceklis var vadīt dievkalpojumu, skaitīt lūgšanas vai lasīt priekšā no Toras. Bieži gan tikai rabīniem ir tam nepieciešamās zināšanas. Kaut arī ebreju draudzēm nav centrālās pārvaldes, tomēr vairākās valstīs ir ieviests virsrabīna amats kā augstākā reliģiskā instance.

  • Latvija. Sinagogas un rabīni 1918-1940 (Nātana Barkāna projekts, sast. Rita Bogdanova) Rīga: "Shamir", Preses nams, 2004. ISBN 9984-19-616-X (210 sinagogu fotogrāfijas ar adresēm 61 Latvijas pilsētā un miestā, dati par vairāk kā 200 Latvijas rabīniem, kantoriem un šehteriem)
  • Moses Braunschweiger: Die Lehrer der Mischna, Biographien der grossen Talmudgelehrten (Tannaim). Basel - Zürich: Morascha 1993.
  • Gerd A. Wewers: Geheimnis und Geheimhaltung im rabbinischen Judentum. Berlin - New York: de Gruyter, 1975. ISBN 3-11-005858-8

Ārējās saites

labot šo sadaļu
  NODES
Note 2
os 9
todo 2