Saules sistēmas planētu kolonizācija

Saules sistēmas kolonizācija — hipotētiska autonomas cilvēku apmetnes izveide ārpus Zemes. Tā ir viena no galvenajām tēmām zinātniskajā fantastikā, kā arī mūsdienu zinātniskajos pētījumos un kosmosa izpētes plānos.

Marss bieži tiek uzskatīts par galveno kandidātu cilvēka kolonizācijai, jo tam ir līdzīga diennakts garums, polāro ledus cepuru klātbūtne, un tam ir atmosfēra, kaut arī ļoti plāna. Marsa kolonijām būtu jāpielāgojas tādiem izaicinājumiem kā kosmiskā radiācija un ekstrēmās temperatūras, ko varētu risināt, izveidojot pazemes apmetnes vai izmantojot vietējos materiālus celtniecībai.

Mēness tiek uzskatīts par tuvāku un vieglāk sasniedzamu kolonizācijas mērķi, kur cilvēki varētu izveidot pirmās pastāvīgās bāzes, jo tas atrodas tikai aptuveni 384 400 km attālumā no Zemes. Tiek uzskatīts, ka Mēness polārajos reģionos ir ūdens ledus, ko varētu izmantot resursu nodrošināšanai, un tā bāze varētu kalpot kā starpposms dziļākas Saules sistēmas izpētei un kolonizācijai. Mēness apmetnes varētu būt pirmie eksperimenti autonomu cilvēku kopienu izveidē ārpus Zemes.

Citi iespējamie kolonizācijas mērķi ietver Jupitera un Saturna pavadoņus. Eiropa (Jupitera pavadonis) piesaista uzmanību ar iespējamiem šķidra ūdens okeāniem zem ledus virsmas, kas varētu saturēt dzīvībai labvēlīgus apstākļus. Titāns (Saturna pavadoni) ir interesants ar savu blīvo atmosfēru un ogļūdeņražu ezeriem, kas varētu tikt izmantoti enerģijas iegūšanai. Tiek apsvērti arī Venēras augšējie atmosfēras slāņi, kur peldošas platformas varētu nodrošināt apdzīvojamas telpas apstākļos, kas ir līdzīgi Zemei.