Suecas krīze
Suecas krīze bija starptautiska diplomātiskā un militārā konfrontācija par kontroli pār Suecas kanālu, kas no 1956. gada nogales līdz 1957. gada pavasarim norisinājās starp Ēģipti un tās pretiniecēm — Lielbritāniju, Franciju un Izraēlu. Būtiska loma konflikta atrisināšanā bija Amerikas Savienotajām Valstīm, Padomju Savienībai, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai. Lielbritānijas un Francijas vēlme atgūt kontroli pār kanālu, kā arī mēģinājums gāzt Ēģiptes līderi Gamālu Abdelu Nāseru izgāzās. Vairāki Lielbritānijas valstsvīri drīz pēc konflikta zaudēja savus amatus, bet pati Lielbritānija faktiski zaudēja savu lielvalsts statusu.[1]
| Suecas krīze | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Aukstā kara un Arābu-izraēliešu konflikta | |||||||
 Iznīcināts Ēģiptes tanks | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
Konflikta norise
labot šo sadaļuKonflikta aizsākums meklējams 20. gadsimta 50. gadu sākumā, kad Ēģiptē pie varas nāca Nāsera vadīta virsnieku grupa, kas vēlējās pilnībā atbrīvoties no britu koloniālās ietekmes valstī. 1956. gada vasarā ēģiptieši nacionalizēja Suecas kanālu, kam paralēli sekoja tuvināšanās Padomju Savienībai un tai draudzīgajām komunistiskajām valstīm. Konflikta eskalācija bija saistīta ar Lielbritānijas un Francijas vēlmi atgūt kontroli pār kanālu un, ja iespējams, panākt Nāsera gāšanu. Izraēlas militārā iesaistīšanās konfliktā bija nepieciešamais katalizators angļu un franču ieplānotajai "miera operācijai".[2]
1956. gada 29. oktobrī Izraēla sāka Ēģiptes bombardēšanu, kam sekoja sauszemes iebrukums Sīnāja pussalā, kura rezultātā Izraēlas karaspēks ātri ieguva kontroli pār visu pussalu. Mazāk kā dienu pēc konflikta sākuma Francija un Lielbritānija paziņoja par ultimātu Ēģiptei un Izraēlai par karadarbības pārtraukšanu, kam sekoja abu rietumvalstu desanta izsēdināšana Portsaīdā 5. novembrī. Plānotā Kairas lidostas bombardēšana tika atsaukta pēdējā brīdī, uzzinot, ka to izmanto ASV pilsoņu evakuācijai.
ASV prezidents Dvaits Eizenhauers neatbalstīja bruņoto iebrukumu Ēģiptē. Viņš panāca ANO rezolūcijas pieņemšanu par uguns pārtraukšanu. Pēc ASV protesta izteikšanas, kara darbību drīz izbeidza. Ieņemto teritoriju atstāšanā par pamatu bija ASV, PSRS un ANO iejaukšanās konfliktā, kas lika britiem, frančiem un izraēliešiem atkāpties no ieņemtajām pozīcijām.[3] Reģionā tika izvietoti ANO miera uzturēšanas spēki, kas šeit palika līdz 1967. gada Sešu dienu karam. Nozīmīga loma notikumu attīstībā bija Kanādas toreizējam ārlietu ministram Lesteram Pīrsonam, kas organizēja ANO iesaistīšanos Suecas krīzes noregulēšanā. Viņa ieguldījums tika novērtēts, piešķirot viņam 1957. gadā Nobela miera prēmiju.[4]
Franču un britu karaspēks pameta reģionu vēl pirms 1956. gada beigām, kamēr Izraēlas karaspēks neatkāpās no ieņemtajām pozīcijām līdz 1957. gada martam. 1957. gada aprīlī Suecas kanāls tika atkal pilnībā atvērts kuģiem no visām valstīm. Konflikta rezultātā Izraēla atguva kopš 1948. gada Neatkarības kara būtiski ierobežoto iespēju kuģot pa Suecas kanālu un Akabas līci.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Suez: End of empire». BBC News.
- ↑ «Suez and the high tide of Arab nationalism». isj.org.uk.
- ↑ «1956: Suez and the end of empire». The Guardian.
- ↑ «Lester Pearson and the Suez Crisis». suezcrisis.ca.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Suecas krīze.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Blue Vanguard (1957) Kanādas Nacionālās kino padomes filma par ANO lomu miera atjaunošanā pēc Suecas krīzes (angliski)