Orgānu transplantācija
Orgānu transplantācija ir ķirurģiska operācija, kuras laikā dzīvas vai mirušas personas (donora) audi vai orgāni tiek pārstādīti citas personas (recipienta) organismā.[1] Orgāni, kas var tikt pārstādīti, ir plaušu, sirds, aknu, nieru, aizkuņģa dziedzera un zarnu transplanti. Audi tiek ņemti no radzenes, ādas, kauliem, asinsvadiem, skrimšļiem un saitēm.[2]
Orgānu donori
labot šo sadaļuOrganismu, no kura ņemts orgāns vai audi transplantācijai, sauc par donoru, bet to, kam pārstāda — par recipientu.[3] Orgānu donori var būt no dzīvas vai mirušas personas. Transplantācija no dzīviem donoriem var būt iespējama tikai tad, ja persona joprojām var dzīvot bez šī auda vai orgāna un ir gatava to ziedot. Dzīvie donori var ziedot reģeneratīvos audus, kuri pēc noņemšanas atjaunojas (piemēram, audi kaulu smadzenēs vai asinsvados) un orgānus, kuri neatjaunojas, bet cilvēks var dzīvot arī bez tiem (piemēram, daļa aknas vai nieres). Lielākā daļa donoru ir radinieki vai personas, kurām nav radniecīgu saišu, bet ir saistība ar recipientu (piemēram, laulības partneris vai draugs).[4] Mirušie donori var būt miruši no galvas smadzeņu traumas vai nāves, kas nav saistīta ar galvas smadzenēm.[1] Ir nepieciešams veikt imunoloģisko saderību starp donoru un recipientu. Pēc transplantācijas pacients uzsāk ilgu atveseļošanās ceļu. Atgrūšana ir process, kura laikā pacienta imūnā sistēma cīnās ar jauno orgānu.[5] Saņēmēja imūnā sistēma uzbrūk orgānam vai audiem. Imūnās sistēmas mērķis ir atšķirt transplantantu un mēģināt to iznīcināt.[1] Lai traucētu imūnās sistēmas aktivitāti, pacientiem ir jālieto spēcīgas imūnsupresīvas zāles, lai antivielu līmenis būtu pietiekoši zems.[5]
Transplantācijas veidi
labot šo sadaļuAutotransplantācija — orgānu vai audu pārstādīšana vienā un tai pašā organismā.
Hоmotransplantācija — orgānu vai audu pārstādīšana no viena tās pašas sugas organisma otram.
Ksenotransplantācija — vienas sugas organisma orgānu vai audu pārstādīšana citas sugas organismam.
Alotransplantācija — mākslīga orgāna vai sintētisko materiālu pārstādīšana.[3]
Ētikas jautājumi
labot šo sadaļuĒtikas problēmas pasaulē mainās. Kas bija neticams pirms 100 gadiem, mūsdienās ir kļuvis par realitāti.[6] Ziedoto orgānu skaits pēdējos gados paliek diezgan nemainīgs, bet cilvēku skaits, kam ir nepieciešami orgāni, pieaug. Apskatot ētikas jautājumus, tiek runāts par taisnīgumu, kur orgāni tiek piešķirti saskaņā ar vienlīdzīgiem kritērijiem starp pacientiem, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, kuru mērķis ir ierobežot aizspriedumus par rases, dzimuma, ienākumu līmeni un ģeogrāfisko stāvokli. Tas nosaka, ka nav viena pareizā veida, kā sadalīt orgānus. Orgāni vai audi tiek piešķirti saskaņā ar vienlīdzīgu sadali starp pacientiem, pamatojoties uz objektīviem faktoriem, kuru mērķis ir ierobežot aizspriedumus un netaisnīgu sadali. Otrs veids ir iegūt maksimālu labumu, kura mērķis ir palielināt veiksmīgu transplantāciju skaitu. Tas sevī ietver medicīnas nepieciešamību un iespējamos panākumus transplantācijas jomā, transplantējot orgānus personām, kas, visticamāk, nodzīvotu visilgāk.[5][6]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 C.L. Okanya. Organ Transplantation and its physiological implications – A review, 2013.
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 23. oktobrī.
- ↑ 3,0 3,1 http://www.medicine.lv/raksti/transplantacija_pme
- ↑ Australian Government, Making A Decision About Living Organ and Tissue Donation, 2007.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 University of Minnesota, Ethics of organ transplantation, 2004.
- ↑ 6,0 6,1 Ehtuish E. F., Ethical Controversies in Organ Transplantation, 2011.