Vestminsteras statūts
Vestminsteras statūts (angļu: Statute of Westminster) ir nozīmīgs tiesību akts, ko Lielbritānijas parlaments pieņēma 1931. gada 11. decembrī. Šis statūts piešķīra lielāku politisko autonomiju Lielbritānijas pašvaldītajām kolonijām, kas pazīstamas arī kā domīnijas. Šīs domīnijas ietvēra Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi, Dienvidāfriku, Īriju un Ņūfaundlendu.
Vestminsteras statūts oficiāli atzina domīniju likumdošanas neatkarību, nozīmējot, ka Lielbritānijas parlamentam vairs nebija varas grozīt domīniju likumus vai pieņemt jaunus, ja vien konkrētā domīnija tam nepiekristu. Statūts noteica, ka domīnijas varēs mainīt vai pieņemt savus likumus neatkarīgi no Lielbritānijas parlamenta. Tas deva tām suverenitāti pār iekšējām un ārējām lietām.
Lai gan Vestminsteras statūts deva tiesības pilnīgai likumdošanas neatkarībai, dažas valstis, piemēram, Kanāda un Austrālija, vēlāk veica atsevišķus soļus, lai pilnībā pārņemtu savu konstitūciju pārvaldību, piemēram, Kanādas aktā 1982. gadā. Bet Ņūfaundlenda palika kā britu kolonija līdz 1949. gadam, kad tā pievienojās Kanādai.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)