Viktors Igo
Viktors Igo (Victor-Marie Hugo, dzimis 1802. gada 26. februārī Bezansonā (franču: Besançon)[1], miris 1885. gada 22. maijā) bija franču romantisma rakstnieks. Igo darbojās arī dzejā, dramaturģijā un publicistikā. Iespējams, franču kultūrā augstāk tiek vērtēta Igo dzeja un dramaturģija, tomēr pārējā pasaulē viņš pazīstams kā romānu autors, no kuriem pazīstamākie ir "Parīzes Dievmātes katedrāle" (Notre-Dame de Paris, 1831), "Nožēlojamie" (Les Misérables, 1862), "Cilvēks, kas smejas" (L'Homme qui rit, 1869).
| |||||||||||||||||||||
| |||||||||||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis Bezansonā Napoleona armijas ģenerāļa (pārliecināta republikāņa un ateista) un kuģu būvnieka meitas (pārliecinātas katolietes) ģimenē. Vecāku uzskatu atšķirība spēcīgi ietekmēja Igo vēlākos uzskatus. Bērnību Viktors Igo kopā ar tēvu, kas tur bija dienesta darīšanās, pavadīja Marseļā, Korsikā, Elbā, Itālijā un Madridē, periodiski atgriežoties Parīzē. No 1814. līdz 1818. gadam Igo mācījās licejā un tur 14 gadu vecumā sāka literāro darbību.
1824. gadā publicēja pirmo dzejoļu krājumu (Nouvelles Odes et Poésies Diverses), par kuru ieguva karaļa Luija XVIII stipendiju. 1826. gadā izdotais dzejoļu krājums (Odes et Ballades) atnesa Igo vispārēju atpazīstamību Francijā, bet 1831. gadā publicētais romāns "Parīzes Dievmātes katedrāle" — vispasaules slavu. 1841. gadā viņš tika ievēlēts Franču akadēmijā, bet karalis Luijs Filips iecēla Igo pēru kārtā. Izmantojot Pēru palātu, Igo iesaistījās politiskajā dzīvē un uzstājās par nāvessoda atcelšanu — tādi turpinot aizstāvēt pozīciju ieņemtu jau agrajā jaunībā savos pirmajos literārajos darbos "Nāvinieka pēdējā diena" (Le dernier jour d'un condamné) (1829) un " Klods Gio" (Claude Gueux) (1834)[2], sociālo līdztiesību, preses brīvību un Polijas pašpārvaldi.
Pēc 1848. gada revolūcijas darbojās likumdošanas un satversmes sapulcē. Pēc tam, kad Francijā varu pārņēma Napoleons III, Igo devās trimdā, iesākumā uz Briseli, vēlāk uz Džērsiju un Gērnsiju. Dzīvodams Gērnsijā, Igo publicēja romānu "Nožēlojamie". Kaut arī 1859. gadā Napoleons III deklarēja politisko amnestiju, Igo atteicās ierasties Francijā līdz 1870. gadam, kad Napoleons III zaudēja varu un Igo triumfāli atgriezās Parīzē.
1870. gada Franču-prūšu kara laikā Igo dzīvoja aplenktajā Parīzē. Mira 1885. gadā Parīzē, apglabāts Panteonā vienā kapličā ar Aleksandru Dimā un Emīlu Zolā.
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 12. februārī. Skatīts: 2014. gada 10. janvārī.
- ↑ http://www.assemblee-nationale.fr/histoire/VictorHugo.asp
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Viktors Igo.- Igo muzejs (franciski)
- Igo portāls (franciski)
- Viktora Igo Francija Arhivēts 2009. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
- Viktors Igo Gērnsijā (angliski)