Zīmējums ir attēls, kas iegūts zīmējot uz jebkuras virsmas ar mitru vai sausu priekšmetu. Zīmējums ir viens no grafikas veidiem.

Leonardo da Vinči 1490. gada zīmējums "Vīrieša ķermeņa izpēte"

Zīmējuma izteiksmes līdzekļi ir gaismēnas, līnija, toņi un pustoņi, gaišie un tumšie laukumi. Mākslinieks zīmējumu rada vienā eksemplārā, strādājot uz pamatnes, biežāk papīra vai citas virsmas ar zīmuli, spalvu, krītu, ogli vai otu. Lai spētu zīmējumu saglabāt ilgāku laiku, tas ir jāfiksē, uzpūšot īpašu stiprinošu šķīdumu, kas sīkās pigmenta daļiņas piesaista pie papīra.

Biežāk zīmējums ir sagatavošanās darbs topošai kompozīcijai, ko sauc par skici vai studiju. Taču zīmējuma tehnikā var veidot patstāvīgas un pabeigtas kompozīcijas. Šādas kompozīcijas ir radījuši tādi mākslinieki kā Rembrants, Leonardo da Vinči, Nikolā Pusēns un Albrehts Dīrers.

 
Nezināma franču-flāmu mākslinieka 1415. gada zīmējums "Kristus izsmiešana"

Zīmējuma pirmsākumi ir meklējami cilvēces pirmsākumos, par ko liecina alu mākslā sastopamie zīmējumi. Par vienu no pirmajiem zīmējumiem tiek uzskatīts kādas meitenes apvilktās mīļotā vīrieša ēnas kontūras.[1] Līdz mūsu dienām maz ir saglabājušies seno periodu zīmējumu. Viens zīmējums ir saglabājies no Senās Ēgiptes laikiem, tas ir Tutmosa III laika zīmējums ar līniju tīklu. Nav saglabājušies zīmējumi no Senās Grieķijas vai Romas laikiem, maz ir saglabājies pat agro viduslaiku paraugu, kuru vidū ir minama Karolingu laika Utrehtas psalmu grāmata, kurai ir ar spalvu darinātas ilustrācijas. Lielāks skaita zīmējumu ir saglabājies no gotikas perioda, pateicoties tam, ka zīmējumus sāka apkopot paraugu krājumos mākslinieku ierosmes veidošanai. Vienu no šādiem paraugu krājumiem izveidoja pikardiešu arhitekts Vijārs d'Onkūrs. Nelielais saglabājušo zīmējumu skaits ir izskaidrojams ar diviem faktoriem — pamatnes neizturību, jo sākumā zīmējumus darināja uz papirusa, kopš antīko laiku beigām uz pergamenta vai velīnpapīra jeb teļa ādas, kā arī zīmējumu niecīgā vērtība, jo tos uzskatīja tikai par sagatavi krāsu uzlikšanai, nevis kā mākslas darbu. Zīmējums kā pabeigts mākslas darbs, ko dāvināja, pārdeva un saglabāja, radās 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā. Par to liecina Džentile Bellīni nosūtītais zīmējumu paraugu krājums, ko viņš bija mantojis no sava tēva Jakopo Bellīni, uz Austrumiem kā dāvana Osmaņu sultānam. Šis zīmējumu krājums tagad atrodas Londonā, Britu muzejā.

 
Sinopijas fragments zem freskas
 
Sinopija

Ar sinopiju saprot freskas zīmējumus, kas ir saglabājušies zem fresku krāsu slāņa. Biežāk tie ir viduslaiku zīmējumi — skices, kas veikti uz gleznojuma pamatnes vai arī jaunāku laiku zīmējumi — meti uz koka vai audekla pamatnes. Abu veidu zīmējumi tiek apzīmēti kā sagataves zīmējumi. Uz koka vai audekla veidotos zīmējumus, ko apslēpj gleznojums, var ieraudzīt ar rentgena palīdzību, bet fresku zīmējumus a secco tehnikā var atklāt nejauši, ja gleznojums sāk lupt nost. Bieži zīmējumus atsedz apzināti, restauratoriem atdalot pigmenta slāni no kaļķu kārtas. Veicot šo atdalīšanu pēc Otrā pasaules kara, tika iegūti fresku zīmējumi, kuri tika izstādīti kā atsevišķi, no freskām neatkarīgi mākslas darbi. Zīmējums zem freskas tiek darināts ar sarkanas krāsas pigmentu sinopiju, šajā vārdā tiek apzīmēti arī fresku zīmējumi. Skatoties fresku zīmējumus, dažkārt var pamanīt, ka zīmējumu veido dūrienu pēdas. Tas liecina, ka tika izmantota punktēšanas metode — sienai bija pārklāts papīrs un zīmējums pārnests ar punktēšanas palīdzību, vēlāk ar tamponu dūrienu vietās iepildot ogļu putekļus. Noņemot papīru, uz sienas parādījās zīmējums, ko vēlāk izgleznoja, veidojot freskas.

Par "kartoniem" sauc sinopijas ekvivalentu zīmējumu uz papīra, kas tiek darināti punktējuma pārnesumam. Parasti tie ir vienā izmēra ar iecerēto darbu. Gadījumā, ja darbs ir paredzēts liels, mākslinieks uz formāta izstrādā kompozīciju, kas ir aptverama vienā acu uzmetumā. Ja zīmējums ir mazāks par gleznas laukumu, pārnesumu veic ar rūtojuma jeb kvadrātu palielināšanas palīdzību, nevis uzklājot zīmējumu uz pamatnes. Sākotnējais zīmējums tiek ievietots perpendikulāru horizontālu un vertikālu līniju tīklā, kas grafiski sadala gleznojuma laukumu.

Mūsdienās rūtojuma metodi aizstāj diapozitīva projekcija vai fotogrāfija, kas tiek projicēta uz izraudzītās pamatnes.

Zīmējuma veidošanas pakāpes

labot šo sadaļu

Atbilstoši zīmējuma izstrādāšanas pakāpei zīmējumiem ir dažādi nosaukumi. Pirmo uzmetumu, kurā formulē sākotnējo ideju, vispārīgos vilcienos attēlojot kompozīcijas pamatformas, sauc par skici (no itāļu: schizzo). Šis zīmējums lielākoties ir neliels un nereti veikts uz materiāla, kas pagadījies pa rokai. Vēlāk fiksē perspektīvas līnijas, tēlu un motīvu izkārtojumu attēlā, ko sauc par modeli (no itāļu: modello). Kad ir noslīpēta kompozīcija, mākslinieks veic atsevišķu elementu studēšanu, līdz visu apvienojot, rodas pamatzīmējums.

Zīmēšanas tehnikas

labot šo sadaļu
 
Spalva ar tinti
 
Krītiņi
 
Kokogles zīmuļi
 
Grafīta zīmuļi
 
Papīrs ar skici

Atkarībā no mākslinieka izvēlētajiem instrumentiem zīmējuma radīšanai izšķir dažādas zīmēšanas tehnikas.

No antīkās senatnes līdz viduslaikiem zīmējumus veidoja ar tintē pamērcētu spalvu vai metāla grifeli. Iegūtā līnija ir smalka, viegli iegriezusies pamatnē. Izmantojot grifeli, līnija iznāk blāvāka. Zīmējumam ir izteiktas motīvu kontūras, piemīt informatīvas īpašības formu atveidojumam nepiemīt jutekliskas iezīmes, tas ir precīzs un sauss.

Krītu zīmēšanai sāka izmantot 15. gadsimtā. Biežāk izmanto sangīnu jeb sarkano (angļu: red chalk), Itālijas jeb melno (angļu: black chalk vai baltu (angļu: white chalk krītu. Iegūstot grafīta nūjiņai līdzīgu formu koka apvalkā, to nosauca par krītiņu (itāļu: matita. Krītiņš veido precīzu līniju, bet, salīdzinot ar spalvu, biezāku un daudz maigāku.

Ogli sāka izmantot 16. gadsimtā. Ogle ir slēgtā traukā daļēji karbonizēta kokogle, to neizmantoja agrāk, jo vēl nemācēja to nostiprināt. Zīmēšanai ar ogli (itāļu: carbonico ir nepieciešama viegli graudaina pamatne, kur tai aizķerties. Ogle veido platas līnijas, kā arī dziļus melnus un niansētus pelēkos toņus, ja ir iespējams izsmērēt tos ar tušējamo irbuli. Ar ogli var iegūt daudz jutīgāku virsmu apdari nekā ar citiem materiāliem.

Grafīts par galveno zīmētāja instrumentu kļuva 17. gadsimta otrajā pusē. Līdz pat revolūcijai grafītu ieguva no angļu Borrowdale iegulām, vēlākos gados grafītam piejauca mālu, nosaucot to par Kontē zīmuli. Salīdzinot ar tīru grafītu, Kontē zīmulis ir trauslāks, bet ir iespējams panākt daudzveidīgāku tumšumu pelēkos toņos neatkarīgi vai tiek izmantota izsmērēšanas metode vai nē. Tāpat var iegūt gandrīz tikpat smalkas līnijas kā ar metāla grifeli vai spalvu.

Daļējas zīmēšanas tehnikas

labot šo sadaļu

Pie daļējām jeb nosacītām zīmēšanas tehnikām pieskaita tehnikas, kurās instrumenti tiek izmantoti dažādos tēlotāja mākslas veidos. Šeit var minēt divas tehnikas — tušas mazgājumu un pasteli.

Tušas mazgājums

labot šo sadaļu

Tušas mazgājums ir tuša, ko uzklāj ar ūdenī samitrinātu otu, tad ar otu pārklāj spalvas vai cita instrumenta ievilktās līnijas, veidojot toņu nianses. Šajā tehnikā var izstrādāt visu darbu vai tikai fragmentu. Biežāk tušas mazgājuma tehnikā tiek izmantota vienas krāsas tuša, īpaši melnā krāsa.

Francijā pasteli sāka izmantot 15. gadsimtā kā papildu instrumentu zīmējuma veidošanā. Šī tendence īpaši pieauga 17. gadsimtā. Taču pastelis zīmējumā ir uzskatāms par palīgtehniku atšķirībā no glezniecības, kur tā ir pamattehnika.

  1. Lanerī-Dažāna N. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:J. L.V., 94. lpp.
  NODES
Note 1