Ziemeļkoreja

Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (korejiešu: 조선 민주주의 인민 공화국; Chosŏn Minjujuŭi Inmin Konghwaguk), neoficiāli bieži saukta par Ziemeļkoreju, ir valsts Korejas pussalas ziemeļdaļā uz ziemeļiem no 38. paralēles. Ziemeļaustrumos robežojas ar Krievijas Federāciju, ziemeļos pa Amnokganas upi — ar Ķīnas Tautas Republiku, bet dienvidos — ar Korejas Republiku. No Dienvidkorejas Ziemeļkoreju atdala aptuveni 4 km plata Korejas Demilitarizētā zona. Lielākā daļa no iedzīvotājiem ir korejieši, kā arī ķīnieši (aptuveni 50 000) un japāņi (aptuveni 1800).

Korejas Tautas Demokrātiskā Republika 조선 민주주의 인민 공화국
Karogs Ģerbonis
Devīze: 강성대국 (Spēcīga un turīga valsts)
Himna: Aegukka
Location of Ziemeļkoreja Ziemeļkorejas atrašanās vieta
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Phenjana 540) 39°2′N 125°45′E
Valsts valodas		korejiešu valoda
Etniskās grupas		korejieši
Valdība		Čučhes sociālistiskā republika
-	Mūžīgais prezidents	Kims Irsens (miris)
-	KSP ģenerālsekretārs un Valsts lietu komisijas priekšsēdētājs	Kims Čonins
Neatkarība		no Japānas
-	Deklarēta	1919. gada 1. martā
-	Atbrīvota	1945. gada 15. augustā
-	Formāli deklarēta	1948. gada 9. septembrī
Platība
-	Kopā	120 540 km² (98.)
-	Ūdens (%)	4,87
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2007. gadā	23 301 725 (48.)
-	Blīvums	190/km² (55.)
IKP (PPP)		2006. gada aprēķins
-	Kopā	$22,85 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$1 007
Valūta		Ziemeļkorejas vona (₩) (KPW)
Laika josla		PYT (UTC+8:30)
Interneta domēns		.kp
ISO 3166-1 kods		408 / PRK / KP
Tālsarunu kods		+850

Korejas pussalu kontrolēja Korejas impērija, līdz to iekaroja un pēc Krievijas—Japānas kara 1905. gadā kolonizēja Japāna. 1945. gadā pēc Otrā pasaules kara pussala tika sadalīta divās zonās starp ASV un Padomju Savienību. 1948. gadā Ziemeļkoreja atteicās piedalīties Apvienoto Nāciju Organizācijas rīkotajās vēlēšanās. Tika izveidotas neatkarīgas valdības katrā no okupētajām teritorijām. Abas valstis pretendēja uz visu pussalu kā savu teritoriju, kas noveda pie Korejas kara 1950. gadā. Karš beidzās 1953. gadā, kad tika noslēgts pamiers. Oficiāli abas valstis joprojām karo viena ar otru, jo miera līgums netika parakstīts.

Vēsture

Korejas vēsture aptver vairākus gadu tūkstošus. Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka pirmie Korejas pussalas iedzīvotāji šeit ienākuši agrajā akmens laikmetā (paleolītā). Pirmā Korejas valsts Gočosona saskaņā ar leģendu tika dibināta 2333. gadā p.m.ē.

No 1. gs. p.m.ē. līdz 7. gs. p.m.ē. pussalā valdīja trīs karaļvalstis — Kogurjo, Pekče un Silla. Sillas valstij 668. gadā izdevās apvienot lielāko daļu Korejas pussalas. Pēc Sillas sabrukuma 10. gadsimtā, Korjo dinastija (918—1392) pārņēma varu un deva nosaukumu valstij, no kura cēlies mūsdienu "Koreja".

1392. gadā dibinātā Čosonas dinastija (1392—1897) pastāvēja vairāk nekā 5 gadsimtus un atstāja ievērojamu iespaidu uz Korejas kultūru, valodu un sabiedrību.

1905. gadā Koreja kļuva par Japānas protektorātu, bet 1910. gadā tika anektēta kā Japānas Impērijas daļa.

1945. gadā Korejas pussalu no Japānas koloniālās okupācijas vienlaikus atbrīvoja ASV un PSRS. Ziemeļos no 38. paralēles japāņu karaspēks padevās PSRS, bet dienvidos — ASV. Šo pussalas sadalīšanu divās okupācijas zonās abas lielvalstis sākotnēji uztvēra kā pagaidu pasākumu, taču Aukstā kara sākums apturēja Korejas valsts atjaunošanu.

1948. gada maijā dienvidos no 38. paralēles ASV okupācijas zonā notika vēlēšanas un tika proklamēta Korejas republika. Par valsts vadītāju kļuva bijušais Vašingtonas Universitātes pasniedzējs I Sinmans. Tika postulēts, ka tā ir visas Korejas valdība, ar ko nevarēja samierināties pussalas ziemeļu daļā dominējošie komunisti (iedzīvotāju daļa, kas apdzīvoja PSRS okupācijas zonu, dienvidu vēlēšanās nepiedalījās). Kā atbilde uz dienviddaļā notiekošo 1948. gada vasarā ziemeļos no 38. paralēles notika Korejas Augstākās tautas sapulces vēlēšanas, kuru rezultātā 9. septembrī proklamēja Korejas Tautas Demokrātisko Republiku (KTDR) ar Kimu Irsenu vadībā.

Abas jaunizveidotās korejiešu valstis neatzina viena otras leģitimitāti un orientējās uz valsts apvienošanu ar spēka palīdzību, kas izraisīja Korejas karu. Miera līgums abu Koreju starpā joprojām nav noslēgts.

Pašlaik Ziemeļkoreja saglabā stingru autoritāru režīmu un izolāciju no pārējās pasaules.

Politika

Korejas Tautas Demokrātiskā Republika ir totalitāra diktatūra ar izteiktu vadoņa personības kultu. Pēc valsts dibinātāja un vadītāja Kima Irsena nāves, kurš 1994. gadā tika pasludināts par "mūžīgo prezidentu", valsts faktiskais vadītājs līdz 2011. gada beigām bija viņa dēls un mantinieks — Kims Čenirs, kas ieņēma Ziemeļkorejas Aizsardzības komitejas priekšsēdētāja amatu. Pašreizējais valsts vadītājs ir viņa jaunākais dēls Kims Čenuns.

Oficiāli valstī ir daudzpartiju sistēma, kuru veido 3 lielās partijas — Ziemeļkorejas Strādnieku partija (kuras "vadošā loma" fiksēta Konstitūcijā), Ziemeļkorejas Sociāldemokrātu partija un Debesu ceļa jauno draugu partija, — kuras kopā veido tā saukto Tēvzemes Apvienošanas Demokrātisko Fronti. Parlaments — Augstākā tautas sapulce — ir 678 deputāti, ievēlēti visas tautas balsošanā uz 5 gadiem. Par deputātu kandidātiem var balotēties tikai Tēvzemes Apvienošanas Demokrātiskās Frontes biedri.^{[nepieciešama atsauce]}

Valsti pārvalda ministru kabinets (Negak), kuras locekļus (izņemot tautas armijas ministru) ievēl Augstākā tautas sapulce.

Ģeogrāfija

Ziemeļkoreja atrodas Āzijas austrumu daļā, Korejas pussalā. Valsti rietumos apskalo Dzeltenā jūra, bet austrumos Japāņu jūra. Tai ir pieeja Korejas līcim. Ziemeļos tā robežojas ar Ķīnu un Krieviju, dienvidos ar Dienvidkoreju. Valstī ir trīs kalnu grēdas — Hamhiongo, Tebeka un Kema. Kema kalnu grēdā ir augstākais punkts Ziemeļkorejā (2744 m augsts). Valsts rietumu daļā atrodas zemienes.

Valstī ir daudz upju. Tās bieži pārplūst un rada nopietnus zaudējumus, piemēram, 2007. gada pavasara plūdi atstāja tūkstošiem cilvēku bez pajumtes. Garākā upe ir Amnokas upe.

Administratīvais iedalījums

Phenjana Rasona Phjonannamdo Hvanhepukto Hvanhenamdo Kanvondo Hamgjonnamdo Hamgjonpukto Rjangando Čagando Phjonanpukto

Ziemeļkorejas administratīvo iedalījumu veido 9 provinces (korejiešu: 북한 지방) un 2 īpašās pilsētas. Īpašās pilsētas ir Phenjana un Rasona. Savukārt Ziemeļkorejas provinces ir šādas:

• Čagando
• Hamgjonnamdo
• Hamgjonpukto
• Hvanhenamdo
• Hvanhepukto
• Kanvondo
• Phjonanpukto
• Phjonannamdo
• Rjangando

Saimniecība

Lidmašīnas Phenjanas lidostā

Ziemeļkorejā ir sociālistiskā tipa saimniecība. Kopš dibināšanas brīža pret Ziemeļkoreju pastāv rietumu lielvalstu noteiktas politiskas sankcijas un daļējs ekonomisks embargo.

Līdz PSRS sabrukumam Ziemeļkorejai pastāvēja tirdzniecība ar komunistiskā bloka valstīm, taču kopš 1990. gadu beigām vairs tikai dažas valstis pasaulē tirgojas ar šo valsti. 2002. gadā Ziemeļkorejas ārējās tirdzniecības apgrozījums bija aptuveni 2,4 miljardi dolāru, no kuriem tirdzniecība ar Dienvidkoreju — 642 miljoni dolāru, Ķīnu — 550 miljoni dolāru, Japānu — 500 miljoni dolāru, Eiropas Savienību — 250 miljoni dolāru, Krieviju — 130 miljoni dolāru. Eksportē pamatā krāsainos metālus, antracītu un zvejniecības produkciju, bet importē naftu, naftas produktus, koksa ogles, minerālmēslojumu, pārtiku.

20. gadsimta 50. un 60. gados Ziemeļkorejas ekonomika attīstījās ļoti strauji, valsts tika industrializēta, dzīves līmenis ievērojami pārsniedza kaimiņvalstu iedzīvotāju dzīves līmeni tādā mērā, ka, meklējot labākus dzīves apstākļus, daudzi Dienvidkorejas un Ķīnas Tautas Republikas iedzīvotāji centās nelegāli šķērsot robežu, lai apmestos uz dzīvi Ziemeļkorejā. Pēc 1974. gada naftas cenu kāpuma saimniecība nokļuva zināmā stagnācijā, kas sevišķi akūta kļuva pēc PSRS sabrukuma 90. gadu sākumā.

Vistu audzētava

Lauksaimniecība

Lauksaimniecībai derīga zeme no valsts teritorijas kopplatības ir aptuveni 20%, no kuriem aramzeme ir aptuveni 16%. Dominējošās lauksaimniecības kultūras ir sojas pupas, kokvilna, lini, tabaka, cukurbietes. Kā palīgnozares ir žeņšeņa un dārzeņu audzēšana, augļkopība. Lopkopībā dominē liellopu, cūku un putnkopība. Visai attīstīta ir zvejniecība. Lauksaimniecības īpatsvars veido 30% no IKP.

Kopš 2002. gada reformas lauksaimnieku kooperatīviem ir ļauts pārtapt par ģimeņu uzņēmumiem, valsts pārstājusi regulēt cenas lauksaimniecības produkcijai, ko lauksaimniecības kooperatīvi tirgo bez valsts tirdzniecības tīkla starpniecības.

Derīgie izrakteņi

Valstī ir lieli vara, cinka, svina, niķeļa, volframa, molibdēna u. c. krāsaino metālu rūdu iegulu krājumi. Tā kā krāsaino metālu eksports ir viens no galvenajiem valūtas ieguves veidiem, kalnrūpniecība ir visai attīstīta.

Rūpniecība

Ziemeļkorejas rūpniecība sastāv no naftas pārstrādes, ķīmijas un tekstilrūpniecības. 2002. gadā rūpniecības īpatsvars IKP bija 34%. Pēdējos 15—20 gados Ziemeļkorejas sabiedrība piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas.

Tradicionālā valsts saimniecība — visai kariķēts padomju parauga modelis, — praktiski pārstājusi funkcionēt. Ražošana lielākajā daļā rūpniecības uzņēmumu apturēta vai ievērojami samazināta, bet kaut cik atbilstoši projektētajām jaudām funkcionē tikai vairs nedaudzi militārā kompleksa ražošanas uzņēmumi un tās rūpnīcas, kuras pilda kādus eksporta pasūtījumus par spīti ārējās tirdzniecības embargo radītajai blokādei.

Laikā no 1990. līdz 2010. gadam ražošanas līmenis samazinājies vismaz divas reizes, un jaunajā situācijā Ziemeļkorejas saimnieciskais centrs pārvietojies uz tirgiem, savukārt pati saimniecība kļuvusi mājamatnieciska: amatniecība un sīkražošana, darbs nelegālās vai puslegālās lauku saimniecībās, sīktirdzniecība.

Finanses

2002. gada valsts budžets bija 10,1 miljards dolāru. IKP pieaugums kopš 2006. gada ir aptuveni 1% gadā.

Ziemeļkorejā ir divi valūtas maiņas pamatkursi. No vienas puses, ir oficiālais valūtas maiņas kurss, kurš kopš 2010. gada sākuma ir 135 voni par 1 dolāru. Ja balstās uz šo kursu, tad sanāk, ka darba alga Ziemeļkorejā ir 10—50 dolāri mēnesī. Taču šo kursu neviens neizmanto. Valūtu maina pēc tirgus kursa, turklāt tas attiecas arī uz tur esošajiem ārzemniekiem. Tirgus kurss veidojas stihiski un 2012. gada marta sākumā bija aptuveni 3400 vonu par 1 dolāru.^{[nepieciešama atsauce]}

Alga un nodokļi

Sauskravas transportkuģis "Dai Hong Dan"

No 1960. gadu beigām līdz 2002. gada reformai vidējā alga Ziemeļkorejā pieauga aptuveni no 50 līdz 100 voniem, bet pēc reformas pieauga vairākus desmitus reižu, un 2012. gadā bija robežās no 1500 līdz 6000 voniem (tāpat kā visā bijušajā socnometnē, Ziemeļkorejā darba algu izmaksā reizi mēnesī). Pārtiku iegādājās par papildus algai piešķirtajiem pārtikas un preču taloniem.

2002. gadā Ziemeļkorejā izvērsa ekonomikas reformu, ko paši korejieši zina kā "soļus ekonomikas pārvaldes uzlabošanai no 1. jūlija". Šo reformu nozīme bieži tiek pārspīlēta, tomēr tās iezīmēja daļēji ierobežotu privātā tirgus sektora leģitimizāciju. Reformu ietvaros Ziemeļkorejas valdība paaugstināja rīsa cenu mazumtirdzniecībā, kā arī krasi palielināja darba algas no 50—150 voniem mēnesī līdz 2000—6000 vonu mēnesī. Kopš tā laika algu lielums un izmaksas sistēma nav krasi mainījusies un algas vēl joprojām šajā līmenī: lielākā daļa strādnieku un ierindas kalpotāju pelna aptuveni 3000—4000 vonu mēnesī, bet 6000 un vairāk saņem augsta ranga ierēdņi un privileģētie speciālisti. Jebkurā gadījumā ar darba algu nepietiek, lai cilvēks varētu izdzīvot. Izņēmums ir tas mazākums, kas joprojām papildus saņem par taloniem iegādājamo preču normu, t. i. saņem no valsts bezmaksas uzturu un pirmās nepieciešamības preces.

Lielākajai daļai ziemeļkorejiešu, kas dzīvo ārpus Phenjanas, oficiālā darba alga ir tikai mazs papildinājums ģimenes budžetam, kura lielāko daļu veido ģimenes locekļu darbība privātās uzņēmējdarbības sfērā. Šobrīd iztikas minimums ir aptuveni 50 000—60 000 voni 3—4 cilvēku ģimenei mēnesī. Lielākajai daļai ģimeņu reālie ienākumi ir daudz lielāki, it īpaši šobrīd, kad ekonomiskie apstākļi Ziemeļkorejā visnotaļ uzlabojušies (ēst, cik grib var atļauties retais, taču badu necieš neviens, ļaunākajā gadījumā atsevišķas personas). Bez tam tirgus ekonomikas legalizācija izraisījusi strauju sabiedrības noslāņošanos, un "jaunie korejieši" (līdzīgi kā apzīmējums "jaunie krievi") savus ienākumus rēķina miljonos vonu, t. i. simtos un pat tūkstošos dolāru.

Nodokļu sistēma tika reformēta 50. gadu beigās, aizvietojot līdzšinējo nodokļu klāstu ar vienu, progresīvo ienākumu nodokli. Lauksaimniecībā nodokļu sistēma tika aizstāta ar vienu ražas nodokli 25% no ražas (tas pakāpeniski tika samazināts, līdz 60. gadu vidū atcelts). Ap 1970. gadu nodokļi veidoja aptuveni 1% valsts budžeta ieņēmumu. Kopš 1974. gada pavasarī atcēla pēdējo — privātpersonu ienākumu nodokli — nodokļi vairs nepastāv.

Pārtikas mazumtirdzniecības cenas tiek dotētas: piemēram, valsts uzpērk no zemnieku kooperatīviem rīsus par 60 čoniem par 1 kg, bet mazumtirdzniecībā jau apstrādātus tirgo par 8 čoniem. Līdzīgi ir ar citiem lauksaimniecības produkcijas veidiem.

Sociālās garantijas

Darba laiks un pensionēšanās laiks

Bērniem un pusaudžiem vecumā līdz 16 gadiem strādāt nav atļauts. Likumā noteiktais darba laiks ir 8 stundas diennaktī (paaugstināta diskomforta apstākļos strādājošo, kā arī sieviešu, kurām ir vairāk nekā 3 bērni, maksimālais darba laiks ir 6 stundas diennaktī). Pensionēties var vīrieši pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas un sievietes pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas.

Medicīna

Vidējais dzīves ilgums 71,65 gadi; vīriešiem — 68,92 gadi, sievietēm — 74,51 gadi (2006. gada rādītāji). Visi medicīnas pakalpojumi ir bez maksas, ietverot gan konsultācijas pie ārstiem, gan operācijas, gan atrašanos stacionārā vai sanatorijā.

Izglītība

Kopš 1975. gada obligātā vidējā izglītība (11 gadi). Mācības pamatskolā, vidusskolā un augstskolā ir bez maksas. Skolēniem un studentiem reizi 2—3 gados valsts sedz visus izdevumus mācību formas, apavu un mācību literatūras iegādei (pārējā laikā, uzrādot skolēna vai studenta apliecību, to var iegādāties par puscenu). Valstī ir aptuveni 150 augstskolas (to akadēmiskais līmenis nav visai augsts, jo politisku iemeslu dēļ zinātne Ziemeļkorejā ir izolēta no zinātnes dzīves pārējā pasaulē).

Sadzīve

Bērni bērnudārzā

Kopš 60. gadu sākuma praktiski visi pārtikas produkti un lielākā daļa patēriņa preču nenonāca tirdzniecībā, bet tika izplatītas iedzīvotāju vidū, izmantojot šim nolūkam izmantotos preču talonus. Iedzīvotāji preču talonus uztver nevis kā savu patērētāju tiesību ierobežošanu, bet gan kā specifisku sociālās nodrošināšanas formu: līdz pat pēdējām reformām preču un pārtikas cenas tika subsidētas, bet iedzīvotāji sev pienākošos preču talonus, par kuriem tie varēja iegādāties pārtiku u. c. preces, uztvēra kā daļu no nerakstītā līguma starp valsts varu un pavalstniekiem — valsts pienākums ir regulāri nodrošināt jebkuru sabiedrības locekli ar nepieciešamo pārtikas un rūpniecības preču pamatkomplektu par tīri simbolisku cenu. No otras puses, šādi nodrošinātajam pilsonim ir pienākums strādāt valsts labā. Pret taloniem iedzīvotāji pamatā saņēma graudaugu produktus (rīsus, kukurūzu) — vienam pieaugušajam dienā pienācās 700 g (vēlāk deva tika samazināta un 80. gadu beigās bija vairs 540 g). Bez tam pret taloniem varēja saņemt sojas mērci un, retāk, zivis un olas. Saņemot pārtikas produktus izdales punktā, teorētiski par tiem bija jāmaksā, taču cena bija 6—8 čoni (simtā daļa no vona) par kilogramu, t. i. mēneša graudaugu norma vienam iedzīvotājam izmaksāja aptuveni 2 vonus (70. gados vidējā darba alga bija 50—60 voni, bet 80. gadu beigās 90—100 voni). Iedzīvotāju vairuma ēdienkartes pamats — graudaugu produkti un kimči, — bet gaļa galdā parādījās tikai svētku reizēs, zivs un olas — pāris reizes mēnesī. Tā kā to preču klāsts, kuras teorētiski varēja brīvi nopirkt par naudu, nebija visai plašs, algu lielāko tiesu uztvēra kā sava veida kabatas naudu sīkiem izdevumiem (grāmatām, kancelejas precēm, kino biļetēm u.tml.). Reālos cilvēka ienākumus noteica nevis algas lielums, bet gan tam pienākošos talonu daudzums un apjoms, ko noteica daudzi citi faktori. Īpaša loma bija dzīvesvietai (Phenjanā u. c. lielajās pilsētās izsniedza tādas preces, par kādām laukos pat dzirdējuši nebija), pildāmo pienākumu nozīmīgumam (lidotāji un kalnrači gaļu un olas savu darba vietu ēdnīcās ēda katru dienu), un vietai sociālajā hierarhijā (ierēdņiem pienācās papildu taloni, pret kuriem varēja iegādāties ierindas pilsoņiem nepieejamas preces). Atšķirības dzīves līmenī bija visai nenozīmīgas. Izņemot ieslodzītos cietumos no vienas, un vidējās-augstākās ierēdniecības ešelonu no otras puses, visi ziemeļkorejieši līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām dzīvoja vienā līmenī. Jau 90. gadu sākumā preces pret taloniem varēja iegādāties aizvien neregulārāk, bet kopš 1995. gada vairs nevar vispār. Iedzīvotāji saņēma (un saņem) talonus, taču lielākajai daļai tie nozīmē tikai apdrukātus papīra gabaliņus. Saņemt pret tiem preces pēdējos 10—15 gados var tikai atsevišķas privileģētas iedzīvotāju kategorijas, pie kurām pieder vidējā un augstākā ierēdniecība (kā arī daži zemākā ranga ierēdņi), militārpersonas un drošības struktūru darbinieki, militārās rūpniecības un dažu infrastruktūras uzņēmumu (piemēram, dzelzceļa) darbinieki. Bez tam, pret taloniem preces var iegādāties tikai Phenjanā un dažās lielākajās pilsētās, kaut bieži ne pilnā apjomā. Nevar precīzi konstatēt, cik liela daļa iedzīvotāju izmanto talonu sistēmu, taču šķiet, visdrīzāk var runāt par aptuveni 1/3 daļu iedzīvotāju. Pārējiem pārtiku un patēriņa preces jāpērk tirgū par tirgus cenām.

Pēdējos 15—20 gados Ziemeļkorejas sabiedrība piedzīvojusi ievērojamas izmaiņas. Tradicionālā valsts ekonomika — visai kariķēts padomju parauga modelis — praktiski pārstājusi funkcionēt. Ražošana lielākajā daļā rūpniecības uzņēmumu apturēta vai ievērojami samazināta, bet kaut cik atbilstoši projektētajām jaudām funkcionē tikai vairs nedaudzi militārā kompleksa ražošanas uzņēmumi un tās rūpnīcas, kuras pilda kādus eksporta pasūtījumus [par spīti ārējās tirdzniecības embargo radītajai blokādei]. Laikā no 1990. līdz 2010. gadam ražošanas līmenis samazinājies vismaz divas reizes, un jaunajā situācijā Ziemeļkorejas ekonomikas centrs pārvietojies uz tirgiem, savukārt pati ekonomika kļuvusi mājamatnieciska: amatniecība un sīkražošana, darbs nelegālās vai puslegālās lauku saimniecībās, sīkumtirdzniecība. 90. gadu vidū kļuva skaidrs, ka ar darba algu ne tuvu nepietiek, lai iegādātos to iztikas minimumu, kas nepieciešams fiziskai izdzīvošanai, bet desmitgades beigās kilograms rīsa tirgū maksāja jau 40—50 vonus, kas nozīmē, ka par savu mēneša darba algu vidusmēra korejietis varēja iegādāties 2 kg rīsa. Visi sadzīves ekonomikas procesi notiek ārpus valsts sektora robežām. Sākusies strauja iedzīvotāju noslāņošanās, atbilstoši ienākumu līmenim.

Valstī ir viens no zemākajiem noziedzības līmeņiem pasaulē. Sadzīves noziegumi sastopami tik reti, ka lielāko tiesu sadzīvē netiek lietotas slēdzenes dzīvokļu ārdurvju aizslēgšanai.

Valsts subsidē 90% dzīvokļu īres maksas vienstāva dzīvojamās ēkās un 75% dzīvokļu īres maksas daudzstāvu dzīvojamajās ēkās. Bērnudārzu un pirmsskolas mācību iestāžu uzturēšanas izmaksas sedz valsts.

Kultūra

Kultūras dzīvi finansē valsts, attiecīgi nosakot arī valsts pasūtījumu, kurā par derīgu atzīti lielāko tiesu socreālisma manierē izpildīti mākslas darbi. Minimāla ārpasaules ietekme. Ļoti plaši izplatīta etnogrāfiskā jeb tautas kultūra.

Visai attīstīta kino industrija, it īpaši animācijas filmas.

Reliģija šķirta no valsts un valsts vara reliģiozo dzīvi neatbalsta.

Kristiešu vajāšana

Saskaņā ar dažādiem datiem Ziemeļkorejā dzīvo no 200 000 līdz 400 000 kristiešu, kas veido 2,0 % no valsts iedzīvotājiem. Kristietība tiek uzskatīta par naidīgu elementu, kas pilnībā jāizskauž (režīms uzskata, ka kristietība veicināja komunisma sabrukumu Padomju bloka valstīs un tāpēc tiek uzskatīta par draudu stabilitātei). Līdz pat 70 000 kristiešu ir ieslodzīti nometnēs kopā ar citu reliģiju ticīgajiem.

Armija

kaujas iznīcinātāji MiG-29

Valsts aizsardzības sistēmas augstākā institūcija ir Valsts aizsardzības komiteja, kuras vadītājs ir arī faktiskais valsts vadītājs.

Obligātais militārais dienests visiem iesaucamā vecumu sasniegušiem pilsoņiem, kuru veselība ļauj dienēt armijā. Kopējais militārpersonu skaits ir aptuveni 1 115 000 cilvēku. Sauszemes karaspēkā ir aptuveni 1 miljons militārpersonu (ieskaitot 87 000 īpašo uzdevumu vienību kaujinieku), Jūras kara spēkos — aptuveni 60 000 militārpersonu, Gaisa kara spēkos — 110 000 militārpersonu (ieskaitot 7000 īpašo uzdevumu vienību kaujinieku). Nepieciešamības gadījumā iespējams mobilizēt 7,7 miljonus rezervistu, no kuriem 6.6 miljoni ir Strādnieku-zemnieku sarkanās gvardes locekļi. Citos paramilitāros formējumos, robežapsardzē un sabiedriskās kārtības struktūrās esošie veido vēl aptuveni 180 000 bruņotu personu. Kopā sava militārā potenciāla uzturēšanai Ziemeļkoreja tērē 25—30% IKP.

Dienesta laiks sauszemes karaspēka daļās ir 5—12 gadi, jūras spēkos 5—10 gadi, bet Gaisa kara spēkos un pretgaisa aizsardzībā — 3—4 gadi.

Lielākā daļa armijas ir izvērsta gar demilitarizēto zonu, kas kalpo kā robeža ar Dienvidkoreju. Militārā stratēģija balstīta uz "aktīvās aizsardzības" koncepciju, saskaņā ar kuru ZKTA nevar tehniski stāties pretī Dienvidkorejai un tās sabiedrotajiem kā vienīgajam iespējamajam draudam, taču konflikta gadījumā tā var izvērst diversiju-partizānu kara taktiku, kas neitralizētu iebrucēju armijas tehnisko pārākumu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļkoreja.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Wandering Camera — North Korea
• Конституция КНДР на русском языке