runāt

Latviešu valoda

Skaidrojums

Latviešu valodas 2. konjugācijas darbības vārds

1. Ar runas orgāniem (mute, mēle, lūpas) veidot artikulētas skaņas, izrunāt vārdus, teikumus; izteikt kādu saturu un domu.

   Bērns mācās runāt.

2. Paust rakstveidā, rakstītā tekstā.

   Grāmatas autors runā par vēsturiskiem notikumiem.

3. (par nedzīviem objektiem) Būt tādam, no kā var ko secināt, gūt informāciju.

   Izrakumi runā par pagātnes notikumiem.

[MLVV]

Locījumi

Konjugācija

Laiks	Persona vienskaitlī	Vārda forma	Persona Daudzskaitlī	Vārda forma
Tagadne	es	runāju	mēs	runājam
	tu	runā	jūs	runājat
	viņš, viņa	runā	viņi, viņas	runā
Pagātne	es	runāju	mēs	runājām
	tu	runāji	jūs	runājāt
	viņš	runāja	viņi	runāja
Nākotne	es	runāšu	mēs	runāsim
	tu	runāsi	jūs	runāsiet
	viņš	runās	viņi	runās
Tagadnes lokāmais divdabis		runājošs
Pagātnes lokāmais divdabis		runājis
Pavēles izteiksme (dzsk. 2.p.)		runājiet
Vēlējuma izteiksme		runātu
Vajadzības izteiksme		jārunā
Atstāstījuma izteiksme		runājot

Atvasinājumi

    Darbības vārdi ar priedēkli

aprunāt aizrunāt aizrunāties atrunāt atrunāties ierunāt ierunāties izrunāt izrunāties

norunāt parunāt parunāties pierunāt pārrunāt sarunāt sarunāties uzrunāt

Tulkojumi

1. nozīme

• angļu: speak ^en, talk ^en
• igauņu : rääkima ^et
• franču : parler ^fr
• lietuviešu : kalbėti ^lt

• somu: puhua ^fi
• vācu : sprechen ^de
• zviedru: tala ^sv