Āmurs

Āmurs ir darbarīks, kas paredzēts trieciena veikšanai objektam. Visbiežāk to izmanto naglu iedzīšanai, metāla detaļu apstrādei, objektu graušanai. Smagākus āmurus, kuri jātur abās rokās, sauc par veseriem.

Āmurs

Āmurs parasti ir vienā rokā turams ar vieglāku kātu un daudz smagāku galvu.

Āmura galvu izgatavo no materiāla (parasti dzelzs), kas nedeformējas trieciena rezultātā. Ja jāveic trieciens pa objektu, to nedeformējot, āmura galvu izgatavo no mīkstāka materiāla, piemēram, gumijas vai koka.

Atkarībā no to izmantojuma āmuriem var atšķirties forma un uzbūve. Piemēram, namdaru āmuriem viens gals ir spīles formā, lai ar to varētu izvilkt naglas.

Izšķirami trīs āmura sitieni: delnas (visvājākais), elkoņa, pleca (visspēcīgākais).

Etimoloģija

Vārds „āmurs” latviešu valodā ir aizgūts no sennorvēģu hamarr vai viduslejasvācu, vidusnīderlandiešu hamer (salīdzinot ar vācu: Hammer un angļu: hammer). Pirmo reizi minēts 17. gadsimta vārdnīcās kā „āmars”, vēlāk vācu Hammer ietekmē pārveidojies kā „āmers”, bet vārda forma „āmurs” kļuva izplatīta 19. gadsimtā, iekļūstot literārajā latviešu valodā.

Uzbūve un veidi

Pastāv neskaitāmi daudz āmuru veidu, starp kuriem ir atslēdznieka, galdnieka, dzelzceļa vagonu pārbaudītāja, ģeologa, virtuves, kalnrača, kalēja, skārdnieka, apmetēja, kurpnieka āmuri, ārsta, pulksteņmeistara āmuriņi, uzsitējveseris u.c.

Visiem daudzveidīgajiem āmuriem ir kopīgas uzbūves pazīmes. Āmura kāts tiek iestiprināts galvas caurumā, un āmura smaguma centrs parasti ir zem šī cauruma, šim caurumam augšdaļā un lejasdaļā ir paplašinājums. Ievietojot āmura kātu āmura galvā, kāta galā tiek iedzīts ķīlis. Kātu var noķīlēt ar koka ķīli, kurš noziests ar līmi, vai metāla ķīli, kuram ir uzcirtums un kuru sauc par ezīti. Kātam ir ovāls šķērsgriezums, un tā gals ir pusotras reizes platāks par caurumu āmura galvā.

Atkarībā no izmantošanas āmuriem atšķiras masa, kāta garums, galvas forma, materiāli, no kuriem āmurs izgatavots.

Visbiežāk āmuru galvām ir plakanais gals jeb belznis un smailais gals jeb deguns. Belžņi ir kvadrātiski (mīksti un ne visai precīzi sitieni) vai apaļi (spēcīgi un precīzi sitieni). Ražojot āmuru, tā galvas gali tiek rūdīti. Kātus visbiežāk ražo no kizila, pīlādža, kļavas, skābarža, bērza, izturības palielināšanai kātus novāra pernicā.

Izmantošanas padomi

• Drošības labad katru reizi pirms darba ar āmuru jāpārbauda, kā āmura galva pieguļ kātam.
• Ņemot rokās āmuru, tas jāsatver aiz kāta gala (tālāk no galvas), tvērienam jābūt ciešam, taču tas nav jāveic no visa spēka.
• Strādājot ar āmuru, skatiens jāvērš uz vietu, kurā veicams sitiens.
• Ja āmura galvas viens gals ir plats un plakans, bet otrs ir smails, plakano galu izmanto, iztaisnojot stieples un iesitot lielas naglas, bet smailo — iedzenot mazas naglas.

Strādājot ar āmuru, parocīgi mēdz būt dažādi palīglīdzekļi:

• iesitot mazas naglas, tās var pieturēt ar ķemmi (un citiem ikdienas priekšmetiem) vai skrūvi, kurai par 2-3 apgriezieniem uzskrūvēts uzgrieznis, vai nostiprināt ar plastilīnu;
• iesitot naglu cietā koksnē, pirms darba ar āmuru koksnes virsmā ar īlenu iedur caurumiņu, kurā pēc tam ievieto iesitamo naglu.

Ir darbības, kuras ar āmuru neveic, piemēram:

• ar āmuru nesit pa nazi un skrūvgriezi;
• ar āmuru neiesit skrūves.

Skatīt arī

• Cirvis
• Nagla

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Āmurs.