Čells
Čells (no itāļu: violoncello — 'violoniņš') ir vijoļu (itāļu: viola-da-braccio) grupas lociņinstruments. Tas ir daudz lielāks par vijoli, un to spēlē, turot vertikāli starp sēdoša muzikanta kājām, balstot to pret zemi ar metāla kājiņu. To parasti spēlē ar lociņu.
Čellam ir četras stīgas, kuras skaņo kvintās — no zemākā — do, sol, re un la. Notis čellam parasti raksta basa atslēgā.
Čellu visbiežāk lieto rietumu klasiskajā mūzikā. Tas ir klasiskā orķestra un stīgu kvarteta sastāvdaļa. Čella tuvība cilvēka balss tembram devusi iemeslu daudzos simfoniskos skaņdarbos iekļaut čella vai čellu grupas solo.[1]
Čellam ir dažādi skārumi jeb štrihi (lociņa vilkšanas paņēmieni).[2] Pazīstamākie no tiem ir:
- Detašē (izvilkt līdz galam)
- 2-24 legato (uz viena lociņa vairākas notis)
- Stakato (īsi, aprauti)
- Martele
- Ataka[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Mācību metodiskais materiāls: Mg. art. Lilita Biezā - 2.3. Mācību priekšmets Čella spēle[novecojusi saite]
- ↑ Valodas konsultācijas. Teici, teici, valodiņa - Jānis Torgāns, Dr. habil. art., mūzikas zinātnieks
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čells.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Interneta čellistu sabiedrība
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Čells |
 | Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |