Abdulmedžids I

Abdulmedžids I (osmaņu turku valodā: عبد المجيد اول [Abdyl-Medʒi:di evvel]) (1823. gada 25. aprīlis — 1861. gada 25. jūnijs) kļuva par 31. Osmaņu impērijas sultānu 1839. gada 2. jūlijā, pēc sava tēva Mahmuda II. Viņa valdīšanas laikam raksturīga Osmaņu impērijas nacionālo kustību izaugsme. Abdumedžids II centās īstenot Osmanismu separātisko nacionālo kustību vietā, lai apturētu to izaugsmi impērijā. Viņa centieni, ar likumdošanu un reformām integrēt ne-musulmaņus un ne-turkus vienotā Osmaņu sabiedrībā, bija neveiksmīgi. Sultāns centās nostiprināt sadarbību ar galvenajām Rietumeiropas varām, resp. Lielbritāniju un Franciju, kuras kopā ar Osmaņu impēriju karoja Krimas karā pret Krieviju. 1856. gada 30. martā, saskaņā ar Parīzes kongresa lēmumiem, Osmaņu impēriju oficiāli atzina par daļu no Eiropas kopienas. Abdulmedžida I lielākais sasniegums bija viņa tēva izstrādāto Tanzimata reformu izsludināšana un īstenošana, ar kuru 1839. gadā sākās Turcijas modernizācijas process.

Abdulmedžids I
Padišahs un visu ticīgo Kalifs
Valdīšana	1839. gada 2. jūlijs — 1861. gada 25. jūnijs
Investitūra	1839. gada 2. jūlijs
Priekštecis	Mahmuds II
Pēctecis	Abdulazizs
Pilns vārds	عبد المجيد اول [abdyl almedʒi:di evvel] Abduls al Medžids
Tituli	Sultāns Hans Padišahs Abu Zemju un Abu Jūru Hākans Osmaņu nama valdnieks Sultānu Sultāns Hanu Hans Visu ticīgo Kalifs un Visuma Kunga pravieša pēctecis Imperators
Dzimš. datums	1823. gada 25. aprīlis
	Konstantinopole
Miršanas dat.	1861. gada 25. jūnijs
	Konstantinopole
Apglabāts (-a)	Konstantinopole
Dinastija	Osmaņu dinastija Osmaņu kalifāts
Tēvs	Mahmuds II
Māte	Bezmialeme Sultāne

Abdulmedžids I bija ieguvis Eiropas izglītību un tekoši runāja franču valodā. Viņu, tāpat kā viņa pēcteci Abdulazizu, interesēja literatūra un klasiskā mūzika. Aizstāvot ideju par reformām, viņam kā labs atbalsts bija progresīvi domājoši lielvezīri: Mustafa Rešits pašā, Mehmets Emins Ali pašā un Fuats pašā. Viņa valdīšanas laiks bija kā nepārtraukta cīņa pret konservatīvo sabiedrības daļu, kas pretojās viņa reformām. Viņš bija pirmais imperators, kas bija noteicis īpašu regulāru pieņemšanas dienu (piektdienās), kad uzklausīja sabiedrības sūdzības bez jebkādu birokrātu starpniecības. Abdulmedžids I bieži devās braucienos uz impērijas dažādiem reģioniem, lai nepastarpināti pārliecinātos par Tanzimata reformu īstenošanu dzīvē. 1844. gadā viņš devās braucienos uz Izmitu, Mudanju, Bursu, Galipoli, Čanakkali, Lemnosu, Lesbu un Kiosu un 1846. gadā — uz Balkānu pavalstīm.

Nokļūstot tronī, Osmaņu impērijas stāvoklis bija ārkārtēji kritiskā stāvoklī. Uzreiz, kad mira viņa tēvs, valsts galvaspilsētu Konstantinopoli sasniedza ziņa par armijas zaudējumu cīņā pret Ēģiptes kedive Mehmeta Ali separātistu spēkiem. Osmaņu kara flote bija ceļā uz Aleksandriju, kur tā nonāca separātistu rokās un jaunā sultāna padomnieki jau bija pārdevušies Krievijai. Kad konflikta risināšanā iejaucās Eiropas lielvaras, Mehmetam Ali piespieda parakstīt vienošanos, kura nodrošināja Osmaņu impērijas tālāku apdraudēšanu un izdevās atjaunot pārvaldi pār Sīriju, Libānu un Palestīnu.

Dolmabahčes pils, pirmā eiropiešu stila pils Konstantinopolē. Abdulmedžids to uzbūvēja no 1842. līdz 1853. gadam un tas izmaksāja piecus miljonus Osmaņu zelta mārciņu, līdzvērtīgi 35 tonnām zelta. Pils ceremoniju zālē atrodas britu karalienes Viktorijas dāvinātā pasaulē lielākā kristāla lustra. Pilī joprojām glabājas lielākā bohēmiešu un bakarata kristāla svečturu kolekcija, kā arī galvenās kāpnes izgatavotas no bakarata kristāla.

Saskaņā ar tēva atstātajiem norādījumiem, Abdulmedžids nekavējoties uzsāka reformas. 1839. gadā sultāns izdeva Gilhanes likumu (Tanzimata likumu), kurā tika kodificēti visi reformu likumi un noteikumi. Tuvojoties Krimas kara beigām, 1856. gadā sultāns izdeva Reformu likumu (turku valodā: Hatt-ı Hümayun [hattî hymajun]), ar kuru tika noteikts, ka visiem sultāna padotajiem tiek garantēta dzīves un īpašuma brīvība, kā arī tika noteikta godīga nodokļu sistēma un tiesu sistēmas pārvalde. Ar šī likuma palīdzību visiem padotajiem tika piešķirta reliģiskā un civiltiesiskā brīvība. Reformu likums radīja ļoti negatīvu reakciju no musulmaņu valdošās elites (ulema) un tādēļ to spēja īstenot tikai daļēji.

Svarīgākie sultāna reformu panākumi:

• pirmo papīra naudas zīmju emisija (1840);
• karaspēka reforma (1843-1844);
• valsts himnas un valsts karoga apstiprināšana (1844);
• valsts finanšu sistēmas reorganizācija, ieviešot franču modeli;
• jaunu civillikumu un krimināllikumu kodeksu pieņemšana pēc franču parauga;
• pirmā parlamenta izveidošana (osmaņu turku valodā: Meclis-i Maarif-i Umumiye [medʒlisi maarif umumije], 1845);
• valsts izglītības padomes izveidošana (1846);
• pirmo laicīgo universitāšu un akadēmiju dibināšana (1848);
• atšķirīgu nodokļu atcelšana ne-musulmaņiem (1856);
• atļauja ne-musulmaņiem dienēt valsts militārajā dienestā (1856);
• valsts pārvaldes reorganizācija un komercdarbību sekmējošas reformas.

Viena no sabiedrībā redzamākajām reformām bija aizliegums nēsāt turbānus, tos aizvietojot ar fezu (osmaņu turku valodā: fez). Viss galms sāka valkāt eiropeisku apģērbu. Fezu (sarkano cepurīti) 1925. gadā, pēc sultanāta likvidēšanas un republikas proklamēšanas, atcēla Turcijas Lielā Nacionālā asambleja.

Abdulmedžida nāvi, tāpat kā viņa tēvam, 39 gadu vecumā izraisīja tuberkuloze un viņš mira 1861. gada 25. jūnijā. Pēc viņa par sultānu kļuva viņa brālis Abdulazizs, kuram sekoja Abdulmedžida dēli: Murads V un Abdulhamids II.