Aizkuņģa dziedzera slimības
Aizkuņģa dziedzera slimības ir dažādi iedzimti vai iegūti aizkuņģa dziedzera funkcionāli traucējumi, slimības vai anomālijas. Aizkuņģa dziedzeris (latīņu: pancreas) ir svarīgs orgāns, kas veido nozīmīgus enzīmus barības vielu šķelšanai, kā arī veido insulīnu — hormonu, kurš regulē glikozes līmeni asinīs. Tāpēc aizkuņģa dziedzera slimības var novest līdz smagam organisma stāvoklim. Ar šo dziedzeri ir saistīta viena no izplatītākajām slimībām — I tipa cukura diabēts.
Pankreatīti
labot šo sadaļuPankreatīti jeb aizkuņģa dziedzera iekaisumi ir saslimšanu un sindromu grupa, kad novērojams aizkuņģa dziedzera iekaisums. Ir daudz dažādu pankreatītu klasifikācijas veidu, piemēram:
- pēc gaitas rakstura:
- akūts pankreatīts;
- akūts recidivējošs pankreatīts;
- hronisks pankreatīts;
- hroniska pankreatīta paasinājums.
Akūts pankreatīts
labot šo sadaļuAkūts pankreatīts ir akūts aseptisks iekaisuma process, kas ir saistīts ar aizkuņģa dziedzera audu pašsagremošanu, bet smagos gadījumos ar orgāna nekrozi.[1][2] Galvenais akūta pankreatīta attīstīšanās cēlonis ir ārpusaknu žultsvadu slimības. Akūtu pankreatītu var veicināt arī kuņģa-zarnu slimības, holedoholitiāze, striktūras, divpadsmitpirkstu zarnas lielās papillas iekaisums vai spazma, žultsvadu diskinēzijas.[1]
Hronisks pankreatīts
labot šo sadaļuHroniskais pankreatīts raksturojas ar anatomisku pamatstruktūru bojājumu un dažādas pakāpes funkcionālas nepietiekamības attīstību, kas paliek un progresē pat pēc cēloņa faktora iedarbības beigšanās.[3]
Pēcoperācijas pankreatīts
labot šo sadaļuViena no smagākajām komplikācijām, kas attīstās pēc vēdera dobuma orgānu operācijas, ir pēcoperācijas pankreatīts. Šās komplikācijas biežums variē no 0,36 līdz 17,2%, letalitāte sasniedz 50%, progresējošu formu gadījumā — līdz 60%, taču destruktīvas formas svārstās no 50 līdz 100%.[3]
Aizkuņģa dziedzera mukoviscidoze
labot šo sadaļuAizkuņģa dziedzera cistiskā fibroze jeb mukoviscidoze.[4] Saslimšana attīstās no aizkuņģa dziedzera sulas ķīmisma traucējumiem, saistībā ar ko tā paliek stigrāka, kas noved pie dziedzera izvadkanālu slēgšanās, cistozas pārveidošanās un acināro šūnu atrofijas. Nereti aizkuņģa dziedzera cistiskā fibroze attīstās kopā ar tādu pašu anomāliju bronhos, siekalu un sviedru dziedzeros, aknās un tā tālāk.[3]
Iedzimtās anomālijas un attīstības defekti
labot šo sadaļu- Papildus jeb klaiņojošais aizkuņģa dziedzeris. Visbiežāk sastopamā no iedzimtajām anomālijām. Šajā gadījumā dziedzera audu heterotopiski aizmetņi izkliedēti dažādos orgānos, galvenokārt gremošanas sistēmā. Tas atrodas galvenokārt orgānos un audos vēdera dobuma augšējā daļā (kuņģa vārtnieka sadaļas sienās un divpadsmitpirkstu zarnu sienās, tukšajā un līkumainajā zarnā, taukplēvē, omentum minor un omentum major un citur), retroperitoneālajās šķiedrās un pat videnes šķiedrās.[3]
- Gredzenveida aizkuņģa dziedzeris. Šāda anomālija parādās aizkuņģa dziedzera centrālā un dorsālā aizmetņa nepareizas saplūšanas dēļ. Aizkuņģa dziedzeris šajā gadījumā ir lentes vai gredzena veidā un pilnīgi vai daļēji aptver apakšējo vai vidējo divpadsmitpirkstu zarnas daļu. Tā kā aizkuņģa dziedzera galviņa daļēji vai pilnībā aptver divpadsmitpirkstu zarnu, veidojas tās lejupejošās daļas sašaurinājums. Tas rodas vertikālā segmenta embrioģenēzē no nepietiekamas rotācijas. Izveidojušies divpadsmitpirkstu zarnu sašaurinājumi trešdaļai slimnieku noved līdz daļējai hroniskai zarnas obturācijai. Sekundāra iekaisuma pievienošanās gadījumā var izveidoties pilna zarnas obturācija.[3]
- Aizkuņģa dziedzera kanālu atrēzija. Kanālu atrēzija var būt viena vai vairākos kanālos; tā parādās kopā ar iedzimtām retences cistām. Šī anomālija noved pie cisto-fibroza pankreatīta, dziedzera pamataudu atrofijas un tās aizvietošanās ar fibroziem saistaudiem, no kā samazinās aizkuņģa dziedzera sulas produkcija un rodas aizkuņģa dziedzera enzīmu samazināšanās duodenālā (divpadsmitpirkstu zarnas) saturā. Tas traucē olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu uzsūkšanos. Slimniekiem samazinās ēstgriba, novērojams vājums, steatoreja, palēninās ķermeņa augšana u. c. Jaundzimušiem ar izteiktu kanālu atrēziju izmainās mekonija fizikālās īpašības, palēninot tā pārvietošanos zarnās, parādās zarnu obturācijas parādības.[3]
Traumas
labot šo sadaļuNo visām vēdera dobuma traumām miera laikā aizkuņģa dziedzera traumas sastāda 1—3%.
Izmeklējumi
labot šo sadaļuAizkuņģa dziedzera izmeklēšanā svarīgi ir anamnēzes vākšana un klīniskie izmeklējumi. Tie ļauj tikai dabūt aizdomas par aizkuņģa dziedzera slimībām, taču ne vienmēr nodrošina pilnu aizkuņģa dziedzera diagnostiku. Dziļais orgāna novietojums vēdera dobumā padara to grūti sasniedzamu fizikāliem izmeklējumiem. Aizkuņģa dziedzera iekaisuma gadījumā ar palpāciju (iztaustīšana) var atrast sāpju lokalizāciju: ja ir bojāta galviņa, sāpes parādās pankreatiko-holedoheālā zonā (Šofara—Rives zonā), ja ir traucēta aste, tad sāpes lokalizējas kreisajā paribē, līnijā, kas saista nabu ar ribu loku viduslīniju (Mejo—Robsona punkts).[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Хуругические болезни: учеб.: в 2 т. / под ред. В. С. Савельева, А. И. Кириенко. - 2-е изд., испр. - М.: ГЭОТАР-Медиа, 2006. - Т 1. - 608 с.: ил. ISBN 5-9702-0152-8 Nepareizs ISBN (т. 1) ISBN 5-9704-0154-4 (общ.)
- ↑ Григорьев П. Я., Яковенко А. В. Клиническая гастроентерология: Учебник для студентов медицинских вузов. - 3-е изд., перераб. и доп. - М.: Медицинское информационное агенство, 2004. - 768 с. ISBN 5-89481-228-3
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Григорян Р. А. Абдоминальная хирургия: В 2 т. - М.:ООО "Медицинское информационное агенство", 2006. - Том 2. - 672 с. ISBN 5-89481-350-6
- ↑ Радченко В. Г., Шабров А. В., Зиновьев Е.Н. Основы клинической гепатологии. Заболевания печени и билиарной системы. – СПб.: Издательство «Диалект»; М.: Издательство «БИНОМ» 2005. – 864 с.: ил.