Ampīrs

Ampīrs (no franču: empire — 'impērija') ir klasicisma stila paveids Eiropas arhitektūrā un lietišķajā mākslā 19. gadsimta 1. ceturksnī. Radies Francijā Napoleona impērijas laikā. Ampīra pamatā ir Romas impērijas laikmeta vienkāršotas arhitektoniskas formas, ko papildina Senās Ēģiptes mākslas motīvi. Ampīram raksturīga stingra, svinīga monumentalitāte, plastiskajiem rotājumiem izmantotas militāras emblēmas, lauru vītnes un vainagi, rozetes.

Mēbeles ampīra stilā.

Ampīrs bija impērijas varenības simbols, mākslā tika izmantoti Romas impērijas simboli — bruņucepures, ērgļi u.c. Impērijas slavināšanai kalpoja arī triumfa arkas, piemēram, triumfa arka Karusēla laukumā un Triumfa arka tagadējā Šarla de Golla laukumā Parīzē. Ampīrs atspoguļojās arī mēbelēs, pasmagās mahagonija koka istabas dekorēja ar zeltītiem griezumiem un bronzas apkalumiem.

Izcelsme

Napoleons Bonaparts kā Francijas imperators (Ž.O.D. Engrs, 1806).

Pēc Napoleona Ēģiptes karagājiena Francijas klasicisma arhitektūrā tika ieviestas no Senās Ēģiptes mākslas aizgūtas formas — sfinksas, kariatīdes ar ēģiptiešu sejām. Pēc 1804. gada, kad Napoleons I kronēja sevi par Francijas ķeizaru, mainījās ģērbšanās stils, tas kļuva grezns, ārišķīgs — impērisks. Tērpa siluets sāka atgādināt slaidu kolonnu.

Apliecinot Napoleona I impērijas varenību, ampīrs saglabāja klasicismam raksturīgo orientāciju uz antīko mākslu. Imperatora ietekme uz mākslu tiecās visur gan glezniecībā, gan tēlniecībā, kā arī mēbeļu izgatavošanā. Apzinādamies, cik liela loma bija attēlam revolūcijas laikā, Napoleons nolēma īstenot mākslas politiku, ko veidoja pasūtījumu, pārbaudes un apbalvojumu sistēma. Pēc Napoleona domām, mākslinieks bija tāds pats kā kareivis, kas deva iespēju noskaņot cilvēkus politiskai rīcībai.

Arhitektūra un tēlniecība

Triumfa arka Karusēla laukumā Parīzē.

Ampīra arhitektūrai raksturīga monumentalitāte, ģeometriska precizitāte un ansambļa veidošana (triumfa arkas, kolonnas, pilis). Ampīrs nav iedomājams bez triumfālas skulptūras, kuru Vācijā lieliski reprezentē Gotfrīds Šadovs (1764—1850) ar savu Brandenburgas vārtu (arhitekts G. Langhass, 1788-1791) skulpturālo rotājumu ar četrjūgu centrā. Gan paši Brandenburgas vārti , gan šo zirgu statujas uzskatāma par vēlā vācu klasicisma augstāko sasniegumu. Ampīra piļu interjeram raksturīgi panno un freskas Pompeju stilā, ar reljefu, kas atgādināja ēģiptiešu sfinksas u.tml. Raksturīgākais ampīra interjers ir Fonteblo un Malmezones pilīs (arhitekti Š. Persjē un P. Fontēns).

Ampīra laika klasicisma skulptūra kļuva vēl statiskāka un patētiskāka, redzamākais tēlnieks šajā posmā bija dāņu izcelsmes skulptors Bertels Torvaldsens. Modē nāca reliģiskas tēmas, kas tika attēlotas atsvešināti un formāli, kapu pieminekļos var novērot vieglu sentimenta klātbūtni.

Apģērbu mode

Sievietes tērpam bija raksturīgs augsts viduklis. Modē nāca garāki svārki, sākumā šauri, vēlāk tie kļuva platāki. Kleitas bija ar paaugstinātu jostas vietu, akcents bija uzreiz zem krūtīm, kas vizuāli pagarināja augumu. Gaisīgo auduma kleitiņas nomainīja detaļām bagātāki un smagnējāki tērpi. Kleitas nēsāja vai nu bez korsetes, vai bez apakšsvārkiem. Vairums sieviešu gan iekštelpās, gan ārpus mājas valkāja cepures. Atkarībā no sievietes vecuma, kā arī no vientuļas vai precētas dāmas statusa cepures bija atšķirīgas. Būtiska sastāvdaļa bija arī šalle, parasti tās bija no zīda , kokvilnas vai vilnas auduma. No visiem aksesuāriem īpašu uzmanību pievērsa dāmu somiņām un cimdiem. Dāmu somiņas bija domātas ikdienas tualetes piederumiem. Šī ideja nāca pāršujot virsnieka somas ar ādas apdari.

Doroteja fon Līvena ampīra stila tērpā (ap 1811).

Vīrieša tērpa neatņemama sastāvdaļa bija balts krekls ar stāvu apkaklīti. Krekla manšetēm obligāti bija jābūt dubultām, tās saturēja zelta vai sudraba aproču pogas ar pērlēm un briljantiem. To papildināja vienkrāsaina, bet vēlāk raiba veste. Vestei bija jānosedz valkātāja jostas vietu un jābūt redzama zem frakas divu pirkstu platumā. Bikses visumā bija ērtas, bez atlokiem. Biksēm bija saitītes, tādējādi bikses tika nostieptas un ieguva stingru formu. Toties fraka kļuva par kungu visiecienītāko tērpu. Piedurknes plecu daļā bija paplatinātas, pie plaukstas veidoja piltuves formu. Frakas šuva no vienkrāsaina vai svītraina auduma. Pie tā pieskaņoja melnas laka, ševro ādas laiviņveida kurpes ar ripsa lenti. Frakām bija pieguļošas apkakles ar melna atlasa atlokiem un katrā pusē trīs pogas, kas netika pogātas. Galvā lika velūra — speciāla pussamta — cilindru.

Saloni

Parīzē īstu uzplauku piedzīvoja modes saloni. Tajos piedāvāja arī aksesuārus, smaržas, šī tradīcija ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Ampīra celtnes Latvijā

1835. gadā iesvētītā Ventspils baznīca celta ampīra stilā.

Aleksandra vārti pēc pārcelšanas uz Šmerli 1904. gadā.

Atbilstoši Krievijas Impērijas pilsētbūvniecības noteikumiem Rīgā līdz 1850. gadam jaunās ekas drīkstēja būvēt tikai atbilstoši paraugfasādēm, kuru zīmējumi bija apkopoti četros albumos. Vecrīgā var atrast 77 šajā periodā tapušas ēkas, kuru fasādes joprojām vairāk vai mazāk atbilst paraugfasāžu zīmējumiem.

Par ampīra vispārināti monumentālās, bieži vien pasausās formu valodas paradigmu kļuva četru vai sešu kolonnu portiks, kuru vainago trīsstūra formas frontons celtnes fasādes centrālajā daļā. Tādi ir, piemēram, Svitenes, Vandzenes, Pilsblīdenes, Padures, Liepas un citu muižu kungu namiem. Daudzu ampīra stila kungu namu centrālās daļas izceltas nevis ar portikiem, bet vienkārši ar rizalītiem, kurus rotā lielā ordera pilastru kārtojums, kas atgādina portika motīvu. Tādi ir kungu nami Aizupē, Bruknā, Jaunaucē un citur. Vairākiem kungu namiem, piemēram, Lestenē un Jaunraunā centrālā daļa izcelta vienīgi ar rizalītu, kuru vainago trīsstūra frontons. Gatartas muižā centrālo rizalītu rotā orderu elementi, sandriki, liela, klasicisma formu valodai raksturīga segmenta formas aila un citas arhitektoniskās apdares detaļas. Neparasts ampīra arhitektūras paraugs ir koka konstrukcijās veidotā Vārenbrokas muižas kungu māja.

Savdabīgs ampīra tīrradnis ir grāfu Borhu kapene (1817) Preiļu muižas parkā. Raksturīgas ampīra būves ir Aleksandra vārti pie Viestura dārza Rīgā un Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskā baznīca (1818—1822).

• Aleksandra vārti (1818, triumfa arka tagadējā Viestura dārzā) Rīgā.
• Rīgas Jēzus Evaņģēliski luteriskā baznīca (1822) Rīgā (arhitekts Kristiāns Frīdrihs Breitkreics).
• Ņevska pareizticīgo baznīca (1825) Rīgā (arhitekts Kristiāns Frīdrihs Breitkreics).
• Sunākstes Baltā baznīca (1829, tagadējā Viesītes novadā).
• Arsenāla noliktava (1832) Torņa ielā Rīgā, (arhitekts E. Vite).
• Daugavpils cietoksnis (1810—1833, arhitekts Aleksandrs Štauberts).
• Ventspils luterāņu baznīca (1835).
• Bārbeles mācītājmuiža.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ampīrs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)