Andrejs Vlasovs

Andrejs Vlasovs; Андрéй Андрéевич Влáсов
Personīgā informācija
Dzimis	1900. gada 14. septembrī ; Lomakino, Ņižņijnovvgorodas guberņa, Krievijas Impērija; (tagad Gagino rajons, Ņižņijnovgorodas apgabals, Krievija)
Miris	1946. gada 2. augustā (45 gadi); Maskava, KPFSR, PSRS; (tagad Krievija)
Tautība	krievs
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālleitnants (Генерал-лейтенант)
Dienesta laiks	1919 - 1945
Valsts	Padomju Krievija/PSRS (līdz 1942); Trešais reihs (no 1942)
Struktūra	Sauszemes armija
Komandēja	4. mehanizētais korpuss (4-й механизированный корпус), 20. armija (20-я армия), 37. armija (37-я армия), 2. triecienarmija (2-я ударная армия), Krievu Atbrīvošanas armija (Русская освободительная армия)
Kaujas darbība	Krievijas pilsoņu karš, Japāņu-ķīniešu karš, Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Sarkanā Karoga ordenis un Ļeņina ordenis (anulēti)

Andrejs Vlasovs (krievu: Андрей Андреевич Власов, dzimis 1900. gada 14. septembrī, miris 1946. gada 2. augustā) bija PSRS ģenerālis Otrā pasaules kara laikā, kurš pēc padošanās Vācijai noorganizēja krievu nacionālās armijas daļas cīņai pret PSRS armiju.

Dzimis daudzbērnu (bija trīspadsmitais bērns) zemnieku ģimenē. Mācījās Ņižņijnovgorodas garīgajā seminārā. 1920. gadā iesaukts Sarkanajā armijā, kur dienēja visus gadus līdz karam, pamazām kāpjot pa karjeras kāpnēm. 1938. gadā nosūtīts uz Ķīnu par Čana Kaiši militāro padomnieku. 1941. gada februārī pēc Staļina ierosinājuma apbalvots ar Ļeņina ordeni.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Vlasovs bija viens no pazīstamākajiem padomju ģenerāļiem. Kaujas par Maskavu laikā izcēlās Vlasova vadītā 20. armija, ieņemot Volokalamsku un Solņečnogorsku. 1942. gada 16. aprīlī tika iecelts par 2. triecienarmijas vadītāju, kuras uzdevums bija pārtraukt Ļeņingradas blokādi. Operācija beidzās ar neveiksmi, 2. triecienarmija tika aplenkta un gandrīz pilnīgi iznīcināta. Pats Vlasovs 1942. gada 13. jūlijā tika sagūstīts.

Atrodoties karagūstekņu nometnē Viņņicā, Vlasovs piekrita sadarboties ar vācu varas iestādēm. 1943. gada 27. februārī Vlasovs izlaida t. s. Smoļenskas deklarāciju, kurā aicināja cīnīties pret PSRS. Tomēr vācu varas iestādes nesteidzās organizēt krievu karaspēka daļas, kaut arī aktīvi izmantoja Vlasovu propagandas cīņā. Heinrihs Himlers Krievu Atbrīvošanas armiju (Русская освободительная армия (РОА)) ļāva nodibināt tikai 1944. gada septembrī, kad karš praktiski bija zaudēts.

1944. gada 14. novembrī Vlasovs publicēja t.s. Prāgas deklarāciju, ar kuru tika nodibināta Vlasova armija. Vienīgās kaujas pret PSRS armiju notika 1945. gada aprīlī pie Oderas, vēlāk armija atkāpās uz Prāgu. Kad sākās Prāgas sacelšanās, Vlasova karavīri palīdzēja čehu nemierniekiem atbruņot vācu spēkus, bet, kad pilsētai tuvojās padomju armija, atkāpās uz rietumiem un padevās ASV un britu spēkiem.

Tomēr 12. maijā Vlasovu Austrijā arestēja padomju specdienesti, kad viņš atgriezās no pārrunām ar ASV pārstāvi. Amerikāņu konvojs nepretojās. Arī vairums Vlasova armijas karavīru tika izdoti PSRS. 1946. gada 2. augustā pēc tiesas lēmuma Vlasovs tika sodīts ar nāvi. 2001. gadā Krievijas kara prokuratūra neatrada iemeslu Vlasova reabilitācijai. Tika atcelts tikai apsūdzības pants par pretpadomju aģitāciju.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Vlasovs.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)