Anglijas Karaliste

Anglija

Galvaspilsēta	Londona
Platība	130 395 km²

Anglijas Karaliste (angļu: Kingdom of England) bija valsts Lielbritānijas salas dienvidaustrumos, kas pastāvēja laikā no 927. līdz 1707. gadam (pēc tam Lielbritānijas Karaliste), izņemot laiku no 1649. līdz 1660. gadam, kad Anglija bija republika.

11. gadsimts

Viljama Iekarotāja karagājiens 1066. gadā

Anglijas Karaliste 1087. gadā

Tā kā pēdējais anglosakšu Veseksas dinastijas karalis Edvards Grēksūdzētājs (Edward the Confessor) 1066. gada 4. janvārī mira, neatstājot mantinieku, toties testamentā kā savu pēcnācēju bija norādījis savu brālēnu Normandijas hercogu Viljamu Bastardu, tas nekavējoties ar karaspēku ieradās Anglijā. normaņi kaujā pie Heistingsas sakāva ievēlēto anglosakšu karali Haroldu Godvinsonu un 26. decembrī hercogs Viljams tika kronēts par Anglijas karali Viljamu I. Izveidojās t.s. anglonormaņu valsts, kurai puse teritorijas bija Lielbritānijas salā, bet otra puse — kontinentā.

12. gadsimts

Pēc ilgstoša pilsoņu kara 1135.-1154. gados starp Henrija I meitu t.s. imperatori Matildi un māsasdēlu Stefanu Bluā, Angliju bija pārņēmusi pēru anarhija, valsts bija izpostīta. 1154. gada 25. oktobrī karalis Stefans mira. Saskaņā ar vienošanos, Anglijas troni mantoja Henrijs Plantagenets, kurš aizsāka Plantagenetu dinastiju.

Kļūstot par karali 1154. gada decembrī, Henrijs II saņēma karalisti ar pilnīgi dezorganizētu administratīvo un finansiālo sistēmu, un, kas ir pats ļaunākais, ar baroniem un Baznīcu, kas bija pieraduši pie patvaļīgas un neatkarīgas no monarha varas dzīves. Apprecējis 1152. gadā slaveno Akvitānijas Eleonoru, Henrijis II kļuva par lielu kontinentālu valdījumu īpašnieku, kas arī noteica viņa galma un pārvaldes aparāta kosmopolītisko raksturu - viņa galmā uzturējās dažādu tautu valodās runājošie vasaļi. Tā tituls skanēja: “Henrijs, ar Dieva žēlsirdību Anglijas karalis, Normandijas un Akvitānijas hercogs, Anžū grāfs, sveic visus savus grāfus, baronus un uzticīgos, angļus un francūžus.”

Viņš piespieda Skotiju un Velsu atzīt vasaļatkarību, uzsāka Īrijas iekarošanu, veica virkni iekšpolitisku reformu (administratīvo, tiesiski-juridisko, finansiālo, militāro).

Anglijas Karaliste Henrija II laikā

13. gadsimts

1199. gadā par karali kļuvušais Džons Bezzemis 1205. gadā nopietni sastrīdējās ar pāvestu par kandidatūru uz Kenterberijas arhibīskapa vietu. Strīdā zaudējis, viņš 1213. gadā spiests atzīt sevi par pāvesta vasali un sāk maksāt tam nodevas. Pa to laiku Francijas karalis Filips II Kapetings atņēma gandrīz visas Anglijas Karalistes zemes kontinentā (izņemot Bordo). Lai izrautu valsti no panīkuma, Džons ieplānoja vērienīgas valsts centralizācijas un sabiedrības modernizācijas reformas, ieceru ziņā krietni apsteidzot savu laiku (kā zinām, absolūtisms Eiropā izveidojās 17. gadsimtā). Taču karaļa militāro un finansiālo vājumu izmantoja baroni un pilsētas, kas apvienojās, lai saglabātu veco feodālo kārtību un ierobežotu karaļa varu, nepieļaut valsts iejaukšanos aristokrātijas un pilsētu maģistrātu autonomijā. Šo varas ierobežošanas meklējumu sākotnējais mērķis aprobežojās ar vēlmi atņemt karalim tiesības uzlikt jaunus nodokļus un piespiest to kompensēt baznīcas finansiālos zaudējumus (kas radušies konflikta laikā). Kad situācija bija nonākusi līdz bruņotam konfliktam, karalis nobijās no tā un 1215. gada 15. jūnijā parakstīja "Lielo brīvības hartu" (Magna Carta Libertatum).

Edvards I 1270.-1274. gados piedalījās VIII Krusta karā, 1276.—1277. gados iekaroja Velsu, 1290. gados nesekmīgi centās pakļaut Skotiju (tika iesaukts par "Skotu veseri" - Hammer of the Scots).

14. gadsimts

Edvards III 1337. gadā kronējās arī kā Francijas karalis, tā aizsākot t.s. Simtgadu karu.

Karalis Ričards II 1397. gadā sastrīdējās ar Herefordas hercogu Henriju Bolingbroku, kurš 1399. gada maijā atgriezās Anglijā no izsūtījuma un, izmantojot Ričarda II prombūtni Īrijā, izsludināja sacelšanos, kuras rezultātā galu galā karalis Ričards II tika gāzts no troņa. Arestēto Ričardu II parlamenta priekšā apsudzēja 33 pārkāpumos, neļaujot viņam sevi nekādi attaisnot. Parlaments atzina viņu par vainīgu un atceltu no troņa. Henrijs kronējās par karali Henriju IV, aizsākot Lankasteru dinastiju Anglijas tronī.

15. gadsimts

1471. gadā t.s. Sarkanās un Baltās rozes karā virsroku ņēma Jorkas hercogi, Henrijs VI tika sagūstīts un nogalināts. Īsi pirms tam kaujā pie Tuksberijas bija kritis viņa vienīgais dēls Velsas princis Edvards - Plantagenetu dzimtas Lankasteru atzars pārstāja pastāvēt. Tās vietā Anglijas Karalistes tronī kāpa Jorku dinastija.

1485. gadā kaujā pie Bosvortas karaļa karaspēku sakāva Ričmondas grāfa Henrija Tjudora karaspēks. Karalis Ričards III krita kaujā, savukārt Ričmondas grāfs kronējās par anglijas karali kā Henrijs VII, aizsākot Tjudoru dinastiju.

16. gadsimts

Pēc 1535.–1542. gada Velsas aktu nosacījumiem (Laws in Wales Acts) tā tika pilnīgi iekļauta Anglijas Karalistes sastāvā un sadalīta grāfistēs.

1531. gadā Henrijs VIII atdalīja Anglijas baznīcu no Romas Katoļu baznīcas, un pasludināja sevi par baznīcas galvu — izveidojas t.s. anglikāņu baznīca. Savukārt sākot ar karaļa Edvarda VI valdīšanas laiku (1547-1553), karalistē izplatījās protestantisms. No kontinenta uz Angliju emigrēja daudz protestantu, kas palielināja reformācijas piekritēju īpatsvaru un ietekmi Anglijā. Valsts vara labvēlīgi izturējās pret nīderlandiešu imigrantiem, kuri lika pamatus Londonas amatniecības un pirmo manufaktūru uzplaukumam (uz šo laiku attiecas arī nīderlandiešū grautiņi, kurus sarīkoja pret aizjūras konkurentiem naidīgie londonieši); tika veicināta kuģu būve un pašu angļu tirdzniecības flotes radīšana (1598. gadā slēdza Hanzas savienības pārstāvniecību Londonā, un atcēla tās tirdzniecības privilēģijas); atcēla labības eksporta aizliegumu, kas veicināja lauksaimniecības uzplaukumu. Tomēr ekonomiski Anglija vēl nebija pieiekami spēcīga - 1539. gadā izdeva Navigācijas aktu, taču citu valstu spiediena ietekmē to tūdaļ atcēla. Anglija tomēr ieturēja katoļu nometnes pozīcijas — 1543. gadā Anglija iesaistījās karā pret Franciju kā Svētās Romas impērijas ķeizara sabiedrotā (Francija atbalstīja vācu protestantiskos firstus). 1553. gadā sākās kotrreformācija. Marijas (1553—1558) Anglija vēl vairāk nostājās pret Franciju, sabiedrojoties ar Spāniju. Tā rezultātā tika zaudēta Kalē.

Turpmākos gadu desmitus karalisti plosīja ticību kari: ja tronī kāpa katoļticīgs monarhs, virsroku ņēma katoļu partija, savukārt tronī kāpjot monarham protestantam - protestanti. 1559. gadā karaliene Elizabete I izsludināja t.s. Iecietības aktu, kas, lai novērstu pilsoņu karu starp katoļiem un protestantiem, apturēja oficiālās katoļu vajāšanas, atļāva līdz šim vajātajiem katoļiem savās baznīcās ievērot savus rituālus, svinēt misi.

Anglijas ārpolitika pamatos orientējās uz cīņu pret Spāniju un sāncensību ar Franciju. Sākot ar 1572. gadu Anglija ar naudu un ieročiem sāka atbalstīt Nīderlandes sadumpojušās provinces pret Spāniju. Tāpat atbalstīja portugāļu centienus atjaunot valsti. Valdība turoināja atbalstīt kuģu būvi, liekot pamatus vēlākajai flotei. Atbalstīja angļu pirātu aktivitātes Spānijas Jaunās pasaules kolonijās, kuri tur laupīja t.s. Sudraba flotes kuģus, bet patvērumu rada Anglijā. Krīze sākās pēc 1587. gada, kad pēc karalienes pavēles nogalināja (sodīja ar nāvi) Skotijas karalieni Mariju, kura bija meklējusi patvērumu no dumpiniekiem Anglijā. Tik amorāla un prettiesiska monarha izrīcība sacēla sašutuma vētru visā Eiropā un Anglijas starptautisku izolāciju. 1588. gadā Spānija sūtīja savu kara floti, t.s. Neuzvaramo armādu, taču vētras to iznīcināja, un Anglija ilgstošākā karadarbībā netika iesaistīta. Agresīvā iekšpolitika Īrijā izraisīja 1593. gada īru sacelšanos, kuras apspiešanai vajadzēja lielus Anglijas spēkus.

17. gadsimts

1600. gadā tika dibināta Britu Austrumindijas tirdzniecības kompānija, un Anglija uzsāka koloniālo politiku. Šajā laikā sāka pieaugt parlamenta iespaids uz valdību. 1603. gadā par Anglijas karali kļuva Džeimss I Stjuarts, kurš uz brīdi mainīja Anglijas ārpolitikas virzienu: uzlaboja attiecības ar Spāniju, sāka apkarot angļu pirātu aktivitātes. Taču Čārlzs I, nācis tronī, nosliecās ārpolitikā par labu savienībai ar Francijas Karalisti pret Spānijas impēriju. Stjuarti pastiprināti aplika kolonijas ar nodokļiem, kas neveicināja to ekonomisko attīstību. Sākās puritāņu emigrācija uz Jauno pasauli.

Parlamentārisma izveidošanās

Pirmās parlamentārisma pazīmes (politiski, nevis kā vienkārši kārtu pārstāvniecība) parādās Džeimsa I (1603—1625) laikā, kad parlaments nopietni sāk mēģināt ierobežot karaļa varu un palielināt savu varu. Konflikti starp karali un parlamentu turpinājās ar tā dēla Čārlza I (1625-1649) laikā. 1640. gadā parlaments apsūdzēja karali pārāk lielā varas uzurpācijā un piespieda parakstīt dokumentu, kurā tika definētas karaļa tiesības un pienākumi pret parlamentu: karalim nebija juridisku tiesību atlaist parlamentu bez tā piekrišanas un nenosakot jauna parlamenta vēlēšanas. Parlamenta pārziņā nonāca valsts vara, ministru darbības kontrole, tika izformēts karaļa karaspēks.

1628. gadā parlaments — (divas frakcijas: leveleri: izlīdzinātāji, independenti: neatkarīgie) — pieņēma Tiesību deklarāciju, kurā noteikts, ka karalis drīkst uzlikt nodokļus, veikt iekšējos aizņēmumus, apcietināt pilsoņus bez tiesas lēmuma un izsludināt karu tikai ar parlamenta piekrišanu. Iekšpolitiskā krīze tikai pieauga, līdz 1629. gadā karalis atlaida parlamentu. Sacelšanās Skotijā. Paralēli tam reliģiska šķelšanās protestantu nometnē - izveidojas baptisti. 1640. gadā Čārlzs I sasauca parlamentu, kurš strādāja bez pārtraukuma 13 gadus (t.s. Garais parlaments). Parlaments sāka aktīvi ierobežot karaļa varu, piemēram, izmantot valsts mežus, noteikt muitu utt. 1640. gadā Čārlzs I bija spiests parakstīt dokumentu, kurā tika definētas karaļa tiesības un pienākumi pret parlamentu: karalim nebija juridisku tiesību atlaist parlamentu bez tā piekrišanas un nenosakot jauna parlamenta vēlēšanas. Parlamenta pārziņā nonāca valsts vara, ministru darbības kontrole, tika izformēts karaļa karaspēks. Parlamentam, gūstot lielāku ietekmi, arī ārpolitikā sāka dominēt parlamenta idejas, kuras pamatā aizstāvēja trešās kārtas intereses.

1640.—1642. gados parlaments uzsāka valsts politiskās sistēmas maiņu un 1642. gadā sākās pilsoņu karš starp karaļa atbalstītājiem un parlamenta puritānisko vairākumu, līdz karalis bija spiests bēgt uz Skotiju. 1648. gadā parlamentā pārsvaru guva radikāļi.

1640. gada sasaukuma parlamenta ārpolitikā izvirzīja 3 prioritātes: Spānija, Francija, Nīderlande. Parlaments veidoja jaunu koloniju pārvaldes un kontroles aparātu. Akcents bija Rietumindijas virziens (Karību jūra, Ziemeļamerikas piekraste) un Austrumindijas virziens (Indijas okeāns). Karaļa ierēdņi kolonijās tika atstumti no varas. Līdzīgi, kā iekšpolitikā, arī koloniālpolitikā parlaments ņēma virsroku pār monarha viedokli.

1642. gadā — karš ar Franciju, kura izmantoja Anglijas vājumu, lai iejauktos tās lietās.

1645. gadā parlamenta armija sakāva karaļa armiju. Parlaments nostājās sakautā karaļa pusē, bet armija, kuru pilnībā kontrolēja independentu vadonis Olivers Kromvels, arestēja leveleru 81 deputātu, un independentu deputāti turpmāk runāja visa parlamenta vārdā. Sekoja jauns militārs konflikts ar karali, līdz 1648. gadā karaļa armija tiek iznīcināta, bet pats karalis - apcietināts. 1649. gadā karali Čārlzu I sodīja ar nāvi un pasludināja republiku.

Anglijas republika (1649—1660)

Pēc Čārlza I nogalināšanas 1649. gadā Anglijā tika pasludināta republika, atlaista parlamenta augšpalāta. Par augstāko valsts likumdevēja institutu kļuva vienpalātas parlaments, bet izpildvaras funkcijas bija Valsts padomei (kas pamatā sastāvēja no parlamenta deputātiem). Parlamentā divas frakcijas, jeb spārni - toriji un vigi (Whigs, Tories) - kas, attiecīgi, vēlāk trasformējās par konservatīvo un liberālo partiju. Tās abas nebūtu korekti apzīmēt par politiskām partijām mūsdienu izpratnē, drīzāk par politiskiem virzieniem. Tā, vigi aizstāvēja konstitucionālo monarhiju, kā Lielbritānijas valstiskuma formu. Savukārt toriji iestājās par konsekventu absolūto monarhiju. No reliģiskās piederības viedokļa vigi kā puritāņu tirgotāju un pilsētas buržuā partija pārsvarā bija konsekventi protestantisma piekritēji. Toriji kā aristokrātu partija bija ciešāk saistīti ar anglikāņu baznīcu, kura apvienoja gan protestantu, gan arī katoļu baznīcas tradīcijas.

Laikā no 1655.—1660. gadam Olivers Kromvels atlaida parlamentu un ieviesa diktatūru. Kareivji izdzenāja parlamentu un iecēla Kromvelu par lordu protektoru. Spēcīga iekšpolitiska centralizācija: Īrija un Skotija tika iekļautas Anglijas sastāvā (Kromvelam nācās 1652. gadā asiņaini apspiest iedzīvotāju sacelšanos Īrijā un Skotijā). Valsts tika sadalīta 10 apgabalos, kurus pārvaldīja valsts iecelti gubernatori. 1653. gadā iekšpolitiskā krīze: Kromvels atlaida parlamentu (anulē 100 mandātus), taču pēc tam slēdza kompromisu, lai saņemtu naudu valsts vajadzībām. 1658. gadā Kromvels mira, kas izraisīja iekšpolitisko krīzi un ārpolitisko aktivitāšu samazināšanos. Ģenerālis Munks atlaida parlamentu un sasauca jaunu.

Republikas un Kromvela ārpolitika

Kad tūlīt pēc republikas proklamēšanas Londonas sūtņi pirmo reizi devās uz Eiropas valstīm, starptautiskā sabiedrība no tiem izvairījās kā no likumīgā karaļa slepkavu nelikumīgā režīma pārstāvjiem. 1649. gadā pat divus sūtņus nogalināja... Taču, redzot, ka šis režīms ir dzīvotspējīgs un ilgstošs, attieksme mainījās. 1653. gadā, kad Kromvels kļuva par lordu protektoru, vairākums Eiropas valstu jau vēlējās uzturēt labas attiecības ar republiku un iegūt to par sabiedroto.

1651. gada 9. oktobrī angļu tirdzniecības flotes interesēs tika pieņemts t.s. Navigācijas akts, kas noteica, ka preces Anglijā un tās valdījumos var ievest tikai ar angļu vai pašu eksportētājvalstu kuģiem. Akts bija vērsts pret Savienoto Provinču Republiku (Nīderlandi), kuras tirdzniecības flote dominēja Ziemeļeiropas reģionā. Tam sekoja Angļu-nīderlandiešu karš (1652—1654). Tā sākumposmā virsroku ņēma Nīderlande, 1652. gada 30. novembrī Dangenesas kaujā smagi sagraujot angļu kara floti. Taču jau 1653. gada februārī un martā angļu flote revanšējās ar vairākām spožām uzvarām. Liela daļa parlamenta un Valsts padomes pieprasīja kara turpināšanu līdz pilnīgai Nīderlandes sagrāvei, taču Kromvels pretojās šādai nostādnei. 1653. gada vasarā un rudenī viņš vienpersoniski uzsāka daudz aktīvākas sarunas ar nīderlandiešiem, nekā to darīja parlaments un Valsts padome, uzstājoties kā starpnieks. Kromvels, pamatojoties uz to, ka abām valstīm ir līdzīgas intereses (cīņa pret katolicismu, mierīga tirdzniecība), piedāvāja slēgt miera līgumu un izveidot abu protestantisko valstu koalīciju. Beigu beigās ar Valsts padomes akceptu karadarbība tika izbeigta un 1654. gada 5. aprīlī tika noslēgts Vestminsteras miera līgums (principā Nīderlande tikai atzina Navigācijas aktu).

Anglija bija īpaši ieinteresēta, lai netiktu atjaunotas Savienoto Provinču Republikas labās attiecības ar Stjuartiem radniecīgo Orānijas dinastiju, kas varētu mudināt Nīderlandi atbalstīt rojālistu iebrukumu Anglijā. Nīderlande pat piekrita līgumā iekļautam slepenajam punktam, ka apņemas nekad nepieļaut Orānijas dinastijas pārstāvim kļūt par Savienoto Provinču Republikas štathalteru. Bez tam, gan Kromvels, gan Valsts padome bija informēti, ka Nīderlande gatavojas slēgt koalīciju ar Dāniju. Miers ar Nīderlandi būtībā atvēra Baltijas jūru angļu flotei. Drīz pēc tam Republikas sūtņi panāca komerclīgumu ar Dāniju, kas deva angļu kuģiem tādas pašas tiesības izejai caur Zundu Baltijas jūrā kā nīderlandiešu kuģiem.

1654. gada aprīlī/jūlijā Valsts padomē ritēja karstas debates par to, vai Anglijai saglabāt neitralitāti Francijas un Spānijas ieilgušajā konfliktā par dominanti Eiropā. Kromvels ieņēma antispānisku nostāju, un 1654. gada augustā tika pieņemts lēmums (kas bija svarīgs ne tikai politikā) sūtīt jūras kara ekspedīciju uz Spānijas kolonijām Karību jūrā (t.s. Rietumu projekts). Daļa Valsts padomes (aktīvākais oponents bija Džons Lamberts) iebilda pret Rietumu projektu - Īrijas un Skotijas pakļaušana bija izraisījusi ievērojamas finansiālas grūtības, un līdzekļu trūkuma dēļ tika pareģota Rietumindijas kampaņas izgāšanās. Savukārt projekta aizstāvji uzskatīja, ka spāņu sudraba flotes kuģu kaperēšana (piratēšana) segs karadarbības izdevumus, bet tālākā nākotnē tirdzniecība ar medikamentiem, krāsvielām un cukuru Karību jūrā pat dos ienākumus.

1654. gada decembrī 30 kara kuģu eskadra (admirālis Viljams Pens) ar aptuveni 3000 kājniekiem uz borta (komandieris Roberts Venebless) devās pāri Atlantijas okeānam. 1655. gada martā flote atstāja Barbadosu (Anglijas kolonija Rietumindijā no 1625. gada) un 14. aprīlī izcēla desantu Espanjolā (Haiti). Pēc divu nedēļu ilgas karadarbības angļu karaspēks cieta smagu sagrāvi pie Sandomingo un atkāpās Jamaikas virzienā. Tā kā tur nebija spāņu garnizona, tad angļiem izdevās salu sagrābt. Jamaikas iegūšana nemazināja Rietumu projekta neveiksmi — 1655. gada rudenī Pens un Venebless tika Valsts padomē nopratināti un ieslodzīti Tauerā (17. gadsimta vidū neviens vēl nevarēja paredzēt, ka 18. gadsimtā Jamaika kļūs par svarīgāko cukura ražošanas vietu un vienu no spožākajām pērlēm Britu impērijas kronī). 1656. gada vasarā karadarbība ar Spāniju no Karību jūras pārcēlās arī uz Eiropu (1656-1659). Kaut arī subsīdijas armijai netika piešķirtas līdz 1657. gada janvārim, parlaments atbalstīja šo karu.

Anglijas un Spānijas attiecības 18. gadsimta vidū nevar reducēt tikai uz reliģiskajām pretrunām. Līdzās nepārprotami reliģiskiem argumentiem, kurus Kromvels izvirzīja Valsts padomes diskusijās, bija arī tīri praktiski mērķi: kaperēt Spānijas sudraba floti (tā uzlabojot Anglijas valsts kases stāvokli), novājināt Spāniju kā tirdzniecības monopolisti Atlantijas okeāna dienviddaļā, dot darbu 160 “liekiem” karakuģiem, kas pēc angļu/nīderlandiešu kara atradās bezdarbībā ostās un tikai patērēja budžeta līdzekļus. Taču galvenais motīvs, ka pēc ilgiem strīdiņiem lika nostāties Francijas pusē pret Spāniju (pirmais solis bija 1655. gada oktobra aizsardzības līgums ar Franciju), bija tas, ka Francija bija daudz reālāks Stjuartu atbalsta punkts, nekā daudz attālākā Spānija. Līdz ar to, uzturēt labas attiecības ar Franciju Anglijai bija svarīgākais ārpolitikas jautājums, jo rojālisti vēl joprojām bija vērā ņemams spēks. Kad draudzību ar Franciju nostiprināja 1657. gada marta uzbrukuma līgums, Republika pielika visas pūles, lai pēc kopīgas kampaņas pret spāņiem Nīderlandē (Flandrijā), iegūtu Dinkerku (kas izdevās 1658. gada jūnijā). Tādā veidā tika nodrošināts placdarms pret jebkuriem Stjuartu/Spānijas draudiem no Lamanša otra krasta.

Kaut arī 1656. gadā tika parakstīts tirdzniecības līgums ar Zviedriju, Anglijas republika palika neitrāla Zviedrijas un Dānijas konfliktā, kas 1657. gadā pārauga karadarbībā. Tad Anglijas Republikas sūtnis Filips Medouss nospēlēja visai svarīgu lomu miera nodrošināšanā Baltijas reģionā, panākot 1658. gada februāra Rokskildas līgumu. Tā rezultātā saglabājās status quo starp Zviedriju, Dāniju, Nīderlandi un Angliju šajā Eiropas daļā, bet Anglijas republikas starptautiskais prestižs ievērojami pieauga.

Anglijas kara flote šajā laikā kļuva par vienu no stiprākajām un mobilākajām kara flotēm Eiropā. Tā admirāļa Roberta Bleika vadībā veica tādas spožas militārās operācijas kā, piemēram, 1655. gada pārgalvīgais uzbrukums Portfarinai (mēģinot glābt Ziemeļāfrikas pirātu sagūstītos angļus); Santakrusas kauja pie Kanāriju salām 1657. gada 20. aprīlī, kad angļu kara flote iznīcināja no Meksikas līča nākušo spāņu sudraba floti (6 trasporta kuģi, 10 karakuģi), kā arī nopostīja 6 fortus Spānijas piekrastē. Īsā laika sprīdi kara flote kļuva par vienu no ietekmīgākajiem trumpjiem Anglijas republikas ārpolitikā.

Stjuartu dinastijas restaurācija

Pēc Kromvela nāves 1660. gadā parlaments, parakstot Bredas deklarāciju, aicina Čārlzu II Stjuartu Anglijas tronī. Londonā nodibināja Karalisko akadēmiju (Royal Academy), lai veicinātu zinātņu attīstību.

1679. gadā likumdošanā tika pieņemts Habeas Corpus Act, ar kura palīdzību parlaments centās iegrožot karaļa varu un nodrošināt valsts brīvo pilsoņu tiesības: tiesības uz īpašumu un īpašuma aizsardzību, tiesības uz aizstāvību tiesā, tiesības uz personiskās brīvības aizsardzību (bez tiesneša lēmuma nevienu nedrīkstēja arestēt un ieslodzīt). Starptautiskajā arēnā karalis mēģināja realizēt Eiropā dinastisko ārpolitikas virzienu, ignorējot parlamenta nostāju (piemēram, veidojot ciešas attiecības ar Portugāli). Arī Džeimss II Stjuarts turpināja šo politiku un pilnībā piemērojās Francijas interesēm, kura centās nostiprināties kontinentā — 1664.—1667. gada karš ar Nīderlandi (kā rezultātā angļi iekaroja Jaunamsterdamu Ziemeļamerikā). Pārdeva Francijai Dinkerku.

Anglijas valdošās aprindas aizvien vairāk nonāca pretrunās ar karali, līdz 1688. gadam norisinājās t.s. Slavenā revolūcija (Glorious Revolution), kad parlaments paziņoja par Džeimsa II atlaišanu un par karali uzaicināja tā māsas vīru Orānijas Vilhelmu (1689—1702). 1689. gadā parlaments pieņēma Tiesību deklarāciju (Declaration of Rights), kurā bija noteikts, ka likums ir augstāks par karali un valsts politiku nosaka parlaments. Vilhelms III parakstīja troņa mantošanas aktu (kurā bija ietverts punkts, ka jebkurš likums iegūst spēku tikai tad, ja to paraksta arī premjerministrs), un parlamenta pieņemto Likumu par tiesībām, kas kļuva par pamatu konstitucionālās monarhijas tapšanā. Parlamenta kompetencē no šī brīža bija nodokļu politika un likumdošana.

Iekšpolitikā svarīgs lēmums bija pēc Amsterdamas piemēra dibināt Londonā publisku banku.

1672. gadā Francija uzbrūk Nīderlandei, un Lielbritānija pievienojas karadarbībai: 3. jūras karš ar Nīderlandi ilgst līdz 1678. gadam.

1702. gadā Anglijas Karalistes tronī kāpa karaliene Anna. 1707. gadā Lielbritānijas Karaliste un Skotijas Karaliste apvienojas personālūnijā, izveidojot jaunu valsti: Apvienoto Lielbritānijas Karalisti.

Ārējās saites

• Salkovs D., Anglija XII gs. - Henrija II Plantageneta reformas
• Anglijas un Skotijas apvienošanās

Literatūra

• Coward B., Oliver Cromwell. - London, 1991.
• Cromwell // Encyclopaedia Britannica. Volume 16. - Boston, 1991.
• Fraser A., Cromwell. - New York, 1974.