Daiļliteratūra

Daiļliteratūra jeb beletristika (no franču: belles lettres — 'smalkā rakstniecība') ir mākslas forma, kur kā izteiksmes līdzeklis tiek lietota valoda. Būtībā tā ir literatūra, kurā aprakstītās personas un notikumi ir izdomātas. Grāmatnīcās un bibliotēkās parasti daiļliteratūras grāmatas tiek novietotas atsevišķi no citām grāmatām.

Vēsturiski izveidojušies četri daiļliteratūras pamatveidi: dzeja jeb lirika, proza jeb epika, dramaturģija un liroepika.

Dzeja parasti ir rakstīta saistītā valodā, tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Pastāv dažādi mēģinājumi klasificēt dzeju, taču neviens no tiem nespēj aptvert dzeju pilnībā. Dzeju var mēģināt klasificēt pēc tās tematikas (filosofiskā, meditatīvā, liriskā dzeja u.tml.), pēc vārsmojuma (metriskā, toniskā, sillabiskā, sillabotoniskā dzeja, brīvās vārsmas, verlibrs), strofikas, formas (t.s. tradicionālās formas ir, piemēram, epigramma, elēģija, idille, oda u.c.) un citādi. Tā kā 20. un 21. gadsimta literatūrā lielākoties vērojama atteikšanās no tradicionālu formu, vārsmojuma un strofikas izmantošanas, šī laika dzejas klasifikācija pēc šādiem principiem ļoti bieži ir neiespējama.

Proza ir rakstīta nesaistītā valodā, tās raksturīgas iezīmes ir sižetiskums, mazāka tēlainība nekā dzejai (tomēr bieži vien, it īpaši 20. gadsimtā, proza var būt arī nesižetiska vai ļoti tēlaina). Tradicionālie prozas pamatžanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, miniatūra, tēlojums, humoreska. Taču 20. un 21. gadsimta literatūrā vērojama prozas žanru robežu izplūšana un žanru hibridizācija. Piemēram, 20. gadsimta pirmās puses avangarda literatūras virzieni apzināti, lai paustu noliedzošu attieksmi pret tradicionālo literatūru un paplašinātu mākslinieciskās ekspresijas iespējas, radīja literatūru, kas neiekļaujas tradicionālo literatūras žanru sistēmā. 20. gadsimta otrajā pusē literatūras žanru sistēmu turpināja destabilizēt postmodernisma literatūra.

Dramaturģijas darbi (lugas) pamatā ir rakstīti sarunu formā un paredzēti iestudēšanai teātrī. Dramaturģijas pamatžanri ir traģēdija, drāma, traģikomēdija, komēdija.

Liroepika apvieno dzejas un prozas (dažreiz arī dramaturģijas) iezīmes: tā rakstīta saistītā valodā un ir vēstījoša un sižetiska. Liroepikas pamatžanri ir eposs, poēma, balāde, sāga, fabula.

Skatīt arī

• Literatūra