Enterīts

Enterīts ir iekaisums tievajā, resnajā zarnā vai kuņģī. Tas galvenokārt ir iekaisums, bet var būt izolēta slimība. Enterīts var būt akūts un hronisks.

Enterīta cēlonis var būt grūti sagremojama vai bojāta barība, infekcija, saindēšanās ar ķīmiskām vielām, jūtīgums uz kādu uzturlīdzekli, ārstnieciskie līdzekļi, kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu darbības traucējumi, cērmes un fiziska vai garīga pārpūle.

Simptomi

Enterīts mēdz sākties ar bezspēku, caureju vairākas reizes dienā, sāpēm ap nabu. Mēdz būt arī slikta dūša, ēstgribas zudums, paaugstināta vēdera urkšķēšana. Slimnieks ir bāls, mēle sausa, vēders uzpūties. Smagā enterīta gadījumā organisms vemšanas dēļ zaudē lielu daudzumu ūdens un rodas intoksikācija un krampji.

Ārstēšana

Enterīts tiek ārstēts atkarībā no tā cēloņa. Akūta enterīta gadījuma pirmās dienas nepieciešamas pavadīt gultas režīmā. Slimniekiem sākuma dod tikai stirpu tēju un melnu kafiju, ar trešo dienu pamazām pārejot uz pilnvērtīgu uzturu.

Hroniskā enterīta gadījumā ļoti svarīgs ir pilvērtīgs uzturs, kas satur visus nepieciešamās uzturvielas un vitamīnus. Slimošanas laikā ieteicams samazināt dzīvnieku tauku daudzumu, jo liela daļa dzīvnieku tauku slikti uzsūcas un pastiprina peristaltiku.

Ieteicams mazināt ogļhidrātu daudzumu, it sevišķi jāizvairās no produktiem ar daudz šķiedrvielām. Ieteicams uzņemt daudz kalcija, kas darbojas pret iekaisumu, taču jāizvairās no svaiga piena, jo enterīta gadījuma piena cukurs zarnās bieži netiek sašķelts. Ieteicami ir arī produkti, kas satur magniju un kāliju.

Profilakse

Uzturam jābūt pilnvērtūgam un sabalancētam. Nedrīkst lietot sliktas kvalitātes produktus. Rūpīgi jāmazgā rokas, augļi un dārzēņi pirms ēšanas. Nepieciešams pietiekami ilgs miegs un dozēta fiziskā slodze. Palīdz arī norūdīties, noberžot ķermeni ar mitru dvieli.