Hidroksīdi

ķīmiski savienojumi

Hidroksīdi ir neorganiskas vielas, kas satur hidroksilgrupu −OH. Ir pazīstami gandrīz visu ķīmisko elementu hidroksīdi. Daži no tiem sastopami dabā minerālu veidā. Šķīstošos bāziskos hidroksīdus — sārmu metālu un sārmzemju metālu, kā arī amonija un tallija(I) hidroksīdus sauc par sārmiem.

Dažādu metālu hidroksīdu nogulsnes mēģenēs. No kreisās — dzelzs(III), vara(II), kobalta(II) un cinka hidroksīdi

Atkarībā no tā, vai atbilstošais elementa oksīds ir bāzisks, skābs vai amfotērs, izšķir:

  • bāziskos hidroksīdus, ko sauc arī par bāzēm. Tie pārsvarā ir tādu metālu hidroksīdi, kam oksidēšanas pakāpe ir +1 vai +2; arī amonija hidroksīds. Reaģējot vai disociējot tie atšķeļ hidroksilgrupu hidroksiljona veidā. Bāziskie hidroksīdi ir nātrija hidroksīds NaOH, kālija hidroksīds KOH, kalcija hidroksīds Ca(OH)2 u.c.
  • amfotēros hidroksīdus, kas atkarībā no apstākļiem reaģē gan kā bāzes, gan kā skābes. Tie ir tādu metālu hidroksīdi, kam oksidēšanas pakāpe ir +3 vai +4, retāk +2. Amfotērie hidroksīdi ir alumīnija hidroksīds Al(OH)3, cinka hidroksīds Zn(OH)2 u.c.
  • skābos hidroksīdus, ko parasti sauc par skābekli saturošajām neorganiskajām skābēm. Tās veidojošo elementu oksidēšanas pakāpes var būt dažādas, bet biežāk +5 un lielākas. Skābie hidroksīdi reaģējot vai disociējot atšķeļ ūdeņraža jonus H+. Lai arī formāli šīs vielas satur hidroksilgrupas, to formulas raksta, sākot ar ūdeņradi — H2SO4, nevis SO2(OH)2; HClO, nevis ClOH. Piemēram, bora hidroksīdu B(OH)3[1], ņemot vērā, ka tā skābās īpašības ir daudz izteiktākas nekā bāziskās, sauc par borskābi ar formulas pierakstu H3BO3.

Visbiežāk par hidroksīdiem dēvē tikai bāziskos un amfotēros hidroksīdus.

Dažreiz ūdeni arī pieskaita pie hidroksīdiem (ūdeņraža hidroksīds).

Organiskos savienojumus, kas satur hidroksilgrupas, sauc par spirtiem.

  1. Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. Rīga : Zvaigzne, 1978, 258. lpp.


  NODES
Done 1