Juris Alunāns

Šis raksts ir par dzejnieku Juri Alunānu. Par citām jēdziena Alunāns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Juris Alunāns, īstajā vārdā Gustavs Georgs Frīdrihs Alunāns (vecajā ortogrāfijā Juris Allunan; dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavā, miris 1864. gada 18. aprīlī Jostenes pagastā) bija latviešu dzejnieks, publicists, valodnieks. Viens no jaunlatviešu kustības dalībniekiem, latviešu nacionālās valodniecības pamatlicējs. Jurim Alunānam ir liela nozīme latviešu laicīgās dzejas un literārās valodas attīstībā. Pirmais sacerējis latviešu literatūrā sabiedriski nozīmīgu, mākslinieciski augstvērtīgu dzeju. Pirmais nozīmīgais latviešu literārās valodas veidotājs — skaudis ģermānismus, darinājis jaunvārdus (pētnieks, drēbnieks, veikals). Viņš ir dramaturga Ādolfa Alunāna tēvabrālis.

Juris Alunāns Personīgā informācija Dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavas muiža, Kalsnavas pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija) Miris 1864. gada 18. aprīlī (31 gads) Jostenes pagasta Kauļi, Kurzemes guberņa (tagad Latvija) Dzīves vieta Jelgava, Tērbata, Pēterburga Tautība latvietis Vecāki Andrievs Alunāns Ede (Hedviga) Brāļi Indriķis Alunāns, Pēteris, Jūlijs, Edvards Māsas Minna, Jūlija

Literārā darbība Valoda latviešu Slavenākie darbi "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas" "Sēta, daba, pasaule" Augstskola Tērbatas Universitāte

Dzīvesgājums

Dzimis 1832. gada 13. maijā kā sestais bērns bijušā skrīvera un Jaunkalsnavas muižas nomnieka Andrieva Alunāna un viņa sievas Edes (dzimušas Hedvigas Sniedzes-Brunovskas) ģimenē. Viņa vecāki bija brīvi ļaudis jau pirms dzimtbūšanas atcelšanas, tādēļ jau no bērnības Juris tika audzināts ar pašcieņu un brīviem uzskatiem.

Bērnība un ģimene

Andrieva Alunāna bērni bija: Pēteris, Minna, Jūlijs (ierēdnis Jelgavā, vēlāk pagasta skrīveris), Edvards (saimnieks Sesavas Kaujos), Jūlija, Juris un Indriķis. Andrievu Alunānu (1797-1861) viņa mazdēls Ādolfs Alunāns raksturoja kā nopietnu vīru, kura vaibstos viņš neatceras redzējis smaidus un jautrību. Nepiekusis viņš rūpējās par savu bērnu izglītību un labklājību. Lai bērniem būtu vieglāk no Kalsnavas Rīgā skolas apmeklēt, viņš uzcēla Rīgā pats savu namu. Jura māte Ede bija čakla saimniece. Lai pēc vīra nāves sagādātu līdzekļus jaunāko bērnu izglītošanai, viņa rentēja dažus krogus.

Vecākais no viņu bērniem Pēteris (1821-1903), Mazsesavas nomnieks, bija rosīgs Latviešu un Lauksaimniecības biedrību darbinieks Jelgavā. No viņa bērniem tikuši pazīstami: latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, mūzikas mākslinieks Nikolajs Alunāns, Teodors Alunāns tulkojis dažus romānus un lugas (Kāds brīdis kantorī, Neaicināti viesi). Viņa meitu Luīzi apprecēja dzejnieks Vensku Edvards (Skujenieks); pēdējo bērni ir dzejniece Biruta Skujeniece un rakstnieks Marģers Skujenieks.

Jaunākais Andrieva Alunāna dēls Indriķis (Heinrihs) studēja Maskavā, Tērbatā, Pēterburgā filozofiju, zemkopību, dabas zinātnes. Viņš sešdesmitos gados sagatavoja krievu laikrakstiem dažus rakstus par latviešiem un no 1864. gada strādāja Pēterburgas Avīžes redakcijā. Vēlāk viņš tulkoja dažus krievu rakstnieku darbus latviešu valodā (Gogoļa "Revidentu", Ostrovska "Pašu ļaudis - gan izlīgsim"). No 1873. gada viņš dzīvoja Jelgavā un bija grāmattirgotājs un apgādnieks, izdeva dažus ievērojamus latviešu literātūras darbus, to starpā sava brāļa Jura "Dziesmiņu" pirmās daļas otru papildinātu izdevumu un "Dziesmiņu" otru daļu, Kaudzīšu "Mērnieku laikus", Kaudzītes Matīsa sakopotās "Dzejnieku labdienas".

1839. gadā Andrievs Alunāns ugunsgrēkā zaudēja visu mantu. Arī neraža piespieda viņu aiziet no Kalsnavas. Blakus Jelgavai jau dzīvoja daži Andrieva vecākie dēli. Andrievs Jelgavas tuvumā nomāja Valdeķu (Zorgenfreijas) pusmuižu līdz ar viesnīcu.

No 1847. gada Juris Alunāns kopā ar jaunāko brāli Indriķi mācījās Jelgavas apriņķa skolā, no 1848. gada līdz 1854. gada decembrim ieguva labu klasisko izglītību Kurzemes guberņas "Cildenajā ģimnāzijā" (Gymanasium illustre) Jelgavā. Jau skolas laikā apguva krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču, lietuviešu, senebreju valodas un nopietni pievērsies latviešu valodas pētniecībai. Skolas gados viņš jau brīvi lasījis oriģinālā Homēra, Tukidīda, Platona, Sofokla un Eiripīda darbus un arī pats sacerējis dzejoļus klasiskajos pantmēros grieķu valodā. Tajā laikā viņš atdzejoja lielāko daļu vēlāk publicēto dzejoļu.

"Alunāns nav nācis tuvākos sakaros ne ar kādiem biedriem," — raksta literatūras vēsturnieks T. Zeiferts. — "Gan tanī laikā mācījās Jelgavas ģimnāzijā arī Krišjānis Barons, bet kādu klasi zemāk. Reiz tomēr Barons nogājis Alunāna dzīvokli, bet atradis to piepīpotu un nesastapis tanī savu skolas biedru. Ģimnāzijas apmeklēšanas laikā radās ar maz izņēmumiem Alunāna Dziesmiņas: Pie tām viņš strādāja neapnicis, savu brāļu un kādas radinieces cik necik pabalstīts. Turpretī no sava tēva, kas bija praktisks cilvēks, viņam vajadzēja nodarbošanos ar dzeju un latviešu valodu rūpīgi slēpt."

Studenta gadi

1855. gadā jūlija beigās Juris Alunāns devās uz Tērbatas Universitāti studēt medicīnu, bet izkrita matemātikā un netika uzņemts par studentu. Viņš tomēr palika Tērbatā, lai sagatavotos iestāšanās eksāmenam un lai apmeklētu lekcijas kā brīvklausītājs.

Tikai 1856. gada sākumā Alunāns nolika prasīto eksāmenu, iestājās filoloģijas fakultātē, otrā semestrī sāka studēt valsts zinātnes (cameralia). Viņš iepazinās ar Krišjāni Valdemāru. Kopā draugi rīkoja “latviešu vakarus”, kuros runāja par latviešu nacionālo kultūru. Savus uzskatus pulciņa dalībnieki pauda laikrakstā “Mājas Viesis”. Alunāns bija viens no aktīvākajiem redakcijas darbiniekiem. "Daži (Gaiduļu Paula, Balss, 1878, 24. nr.) Alunānu apzīmē par pulciņa kroni, «ne ārējā izskatā, bet dedzībā, drošībā, cerībā un nepiekūstošā darbībā... Dzirkstele, kas aizdedzināja atdzisušo tautas mīlestību, ir dzirkstījusi iz J. Alunāna dedzīgās sirds; rasas piliens, kas atdzīvināja neskaitāmās sirdīs tautības jušanu, mātes valodas cienīšanu, ir rasinājis iz viņa svabadās krūts.» — rakstīja T. Zeiferts.

1856. gadā Alunāns izdeva Tērbatā dzejoļu krājumu "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas" (gandrīz visi dzejoļi atdzejoti un lokalizēti no vācu, krievu u.c. valodām). Alunāns gribēja parādīt latviešu valodas skaistumu un līdzvērtību starp citām valodām. Tas bija pirmais mākslinieciski nozīmīgais dzejas apkopojums latviešu valodā. 1856. gada otrajā pusē sāka publicēties Mājas Viesī, turpināja to līdz 1859. gadam. 1860. gadā iznāca viņa enciklopēdisko rakstu apkopojums: "Sēta, Daba, Pasaule" trijās grāmatās (1—3, 1859—1860). Tērbatā sarakstīja lielāko daļu grāmatas “Tautas saimniecība” (izdota 1867). Studenta gados J. Alunāns sacerējis un publicējis ap 150 lielāku vai mazāku rakstu.

Alunānam šķita, ka savu rakstu izdošana materiālā ziņā atmaksāsies. Viņš cītīgi gādāja, lai tas iznāktu, iespiedumiem un papīram mēģinādams sadabūt līdzekļus, naudu aizņemoties pa daļai no saviem studiju biedriem. Bet 1860. gadā rakstu sakopojums "Sēta, Daba, Pasaule" trijās burtnīcās cerētās peļņas vietā viņam ienesa zaudējumus un jaunas materiālas rūpes. Līdzekļus pa lielākai daļai gādā viņa brālis Edvards Sesavas Kauļu mājās.

1861. gadā Alunāns beidza Tērbatas Universitāti un tā paša gada 15. augustā pārcēlās uz Sanktpēterburgu un tika uzņemts Meža akadēmijā par kroņa stipendiātu.

"Arī šeit viņam daži tautības un centienu biedri, starp tiem vēlākais Pēterburgas Avīžu līdzstrādnieks Frīdmanis, kas latviešu valodā saraksta dažus populāri zinātniskus darbus (par jūru, Ēģipti)," — rakstīja T. Zeiferts. — "Alunāns aizraujas ar botāniku, sāk krāt stādus herbārijam, kas lai noderētu nākamajai latviešu zemkopju akadēmijai. Stipri viņš interesējas par Baltijas jautājumu, seko attiecīgajiem rakstiem avīzēs un brošūrās un arī pats par to raksta. Ar krievu, vācu un poļu studentiem viņam nav nekādas saskaņas. Krievu studentus viņš uzskata par eksaltētiem konstitucionālistiem un atrod, ka viņu idejas pāragras, ka tikai pēc 25 gadiem ar viņiem varētu būt vienis prātis. Šai laikā nomirst viņa tēvs; joprojām viņš paliek sakaros ar saviem brāļiem."

Ādolfs Alunāns tā raksturo savu radinieku: «Juris Alunāns bija mazāks kā viduvēja auguma, bet plecīgs, tumši dzelteniem matiem un iesarkanu bārzdu, kuru viņš bija izaudzinājis tā saucamā ciķeļa formā. Pārlieku tuvredzīgs būdams, viņš nēsāja brilles, un, vispārīgi ņemot, nevarēja viņa seju pieskaitīt pie daiļām. Alunāna seja atradās pie visa nedaiļuma kas sevišķi pievilcīgs, un tas pastāvēja viņa smaidos, kas bija pilni ironijas un satīras. Šinīs smaidos bija lasāma gan lepna pašapziņa, gan glupības apsmiešana un nievāšana, un, kad Alunāns tā pavisam savādi pasmīnēja, tad viņa fizionomijai bija it kā sevišķa vara.»

1862. gada sākumā Alunāns izstājās no Meža akadēmijas.

Pēdējie gadi

1862. gadā Juris Alunāns piedalījās Krišjāņa Valdemāra izveidotā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" tapšanā, tika izvirzīts par tās vadītāju, bet veselības stāvokļa pasliktināšanās dēļ bija spiests atteikties.

1863. gada sākumā Alunāns aizbrauca uz brāļa mājām Jostenes pagasta Kauļos. No 1864. gada sākuma Juris Alunāns atradās pastāvīgā policijas uzraudzībā, viņa dzeju un rakstus bija aizliegts publicēt. Tos viņa brālis Heinrihs (Indriķis) Alunāns izdeva tikai pēc autora nāves.

"1864. gada agrā pavasarī svešzemju kokus un krūmus kopdams, viņš saaukstējas un iegulst," — turpina T.Zeiferts. — "Nojauzdams nāves tuvumu, viņš liek aizdedzināt cigāru, pa dūmam vilkdams, sarunājas par dzīves niecību, atvadās pa kārtai no visiem un mierīgi izdziest 1864. gada 18. aprīlī. "

Alunāns apglabāts Lielvircavas kapos, kur 1902. gadā viņam uzcelts piemineklis.

Tā kā "bez valodas nav nekādi augstāki gara spēki domājami", tad J.Alunāna valodnieka darbībai sešdesmitajos gados piešķirama lielā sabiedriska nozīme, sevišķi tai izšķirošajā stadijā, kad radās jautājums par latviešu tautas nacionālās attīstības iespēju.

J.Alunāns bija pirmais, kas savā dzejā latviešu tautu pacēla uz kultūrtautu līmeņa.

Iedvesmojot mācīt dzimto valodu, viņš rakstīja arī: "Turklāt nesmādējiet vis citas svešas valodas, sevišķi vāciešu valodu iemācīties, bet tās iemācijušies arī nekaunaties joprojām būt īsti latvieši. Tad latvietis savu tautas brāli, kas pie gaismas nācis, vairs ar greizām acīm neuzlūkos, bet ar to leposies, ka no viņu starpas arī mācīti, slavējami vīri ceļas; tad mācīti latvieši vairs savus tautas brāļus nesmādēs, bet tos lūkos arī pie gaismas vest, tad gaisma latviešu ātri pieņemsies."

“Mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās... Iemācījušies arī nekaunaties joprojām būt īsti latvieši. ” Juris Alunāns.

Darbi

Indriķa Alunāna izdevniecībā iespiests plakāts ar Jura Alunāna dzejoli "Nevis slinkojot un pūstot" (mākslinieks H. Šics, 1873.).

Juris Alunāns bija pirmais nozīmīgais latviešu filologs un literārās valodas veidotājs, viņš izveidoja aptuveni piecsimt jaunvārdu, no kuriem vairums ātri ieviesās ikdienas valodā.

Pēc rūpīgas iepazīšanās ar visu, kas rakstīts latviski, J. Alunāns secina, ka "lielākā grāmatu daļā, kas līdz šim ļaudīs izgājušas, valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Tikai vecais Stenders savos dažādos rakstos, Heselberģis savos sprediķos un vēl citi reti rāda, ka latviešu valodu labi pratuši... Rakstītāji, kas latviešus grib pamācīt un tiem par jaunām lietām ko stāstīt, latviešu valodu īsti neizprot un tāpēc visu pēc vāciešu vīzes groza. Tomēr latviešu valoda jo spēcīga, tā ka viņa var apzīmēšanas priekš liela pulka svešu lietu no sevis pašas radīt."

Alunāns ir bagātinājis latviešu leksiku ar ap 600 vārdiem. Viņa doti vārdi (dažkārt ar citu nozīmi) ir:

attālināt, apvalks, austuve, ceļot, ceļinieks, ceptuve, daiļot, dalāmība, dziesminieks, drēbnieks, dzimte, eja, ēstuve, galdnieks, izraksts, iestāties, jautrība, jokdaris, kokvilna, krava, kareivis, maiznieks, mazgātava, namdaris, pārdotava, pētnieks, saraksts, siltumnīca, saeima, uzvalks, veikals, vienība.

Tā kā J. Alunāns prata vairākas valodas un bija daudz domājis par latviešu valodas problēmām, viņš zināja, kā latviešu vārdu krājums bagātināms un kas no tā skaužams.

Jauni vārdi pēc citu valodu parauga

Tādus vārdus sauc par kalkiem. Šo vārdu krājumā J. Alunāns ieviesis vārdu kokvilna (vācu Baumwolle).

No leišu valodas viņš pārņēma vārdu kareivis,

no angļu valodas - ferma, drenas u.c.,

no krievu valodas - arbūzs, akmeņogles, apakšnams, augstskola, ūdeņradis,

no vācu valodas tikai vienu vārdu - vekselis, pārējie vācu termini tiek skausti, piem., ģeldīgs - derīgs, ķirspēle - draudze, presēts - slogots, štrāpe - sods, slaka -- šķirne (runājot par augiem un dzīvniekiem) un šķira, Geschäft, Verrichtung - veikals, Geschenk zum Bestechen - balva, Geschlecht, Geschlechtsunterschied - dzimtene.

Internacionālie vārdi

Ideja, demokrātija, barometrs, budžets, republika.

Vārdu nozīmes maiņa un izlokšņu izmantošana

XIX gadsimtā vārdi valsts (Vidzemē) un pagasts (Kurzemē) bija sinonīmi ar nozīmi ‘pagasts’. Alunāns ieteica lielās teritorijas apzīmēšanai lietot vārdu valsts (kā to darīja Stenders), bet pagasts - mazākam apgabalam.

Tajā paša laika posmā vēstules tika sauktas par grāmatām, Alunāns piedāvāja vārdu breve;

dzejoļus sauca par rīmēm un ziņģēm, Alunāns piedāvāja - dziesma, dziesmiņa;

vēsturi apzīmēja vārds stāsts, Alunāns piedāvāja - istorija.

Atvasinājumi

Virtuve, klausītava, zvērnīce, virsvaldnieks, rakstniecība, zemkopība, skābeklis.

Tiek izmantoti J. Alunāna ieteiktie mēnešu nosaukumi - janvāris, februāris, marts, aprīlis, maijs utt. senāko janvar, vevrar, merc, april, mei utt. vietā, tautu nosaukumi - angļi, armēnieši, austrieši, beļģieši, francūži, grieķi, holandieši, spānieši, senāko nosaukumu eņlenderi, armenjeri, eistreiķeri, belgeri, spranči, grieķeri, ollenderi un spānjeri vietā, valstu nosaukumi - Francija, Zviedrija, Anglija u.c. senāko nosaukumu Zviedru zeme, Englender zeme vai Eņģlande vietā.

Raksti un grāmatas

• "Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas" (dzejoļu krājums, 1856),
• "Īsa pamācīšana, kā tautu vārdi pa latviski jāraksta" ("Mājas Viesis", 1857),
• "Par jauniem latviešu valodā taisāmiem vārdiem" ("Mājas Viesis", 1857),
• "Latviešu valoda" ("Mājas Viesis", 1858),
• Izglītojošo rakstu krājums 3 grāmatās "Sēta, daba, pasaule" (Lākmaņa izdevniecība Tērbatā, 1860),
• "Par latviešu valodu" ("Pēterburgas Avīzes", 1862),
• "Iztulkošana no kādiem svešiem vārdiem, kas "Pēterburgas Avīzēs" no 1862. gada atronami" ("Pēterburgas Avīzes", 1862/63).
• Alunāns, Juris. - Tautas saimniecība: ar G. Allunāna dzīvošanas izstāstīšanu /sarakst. no G. Allunāna. - Jelgava : J.F. Stefenhāgens un dēls, 1867.
• Alunāns, Juris. - Mazais bodnieks jeb izstāstīšana par daźādiem stādiem, kas andelē atronas. Jelgava: Stefenhāgens, 1873.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Juris Alunāns.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Par Juri Alunānu Teodora Zeiferta "Latviešu rakstniecības vēsturē" portālā ailab.lv
• Jura Alunāna "Dziesmiņas, latviešu valodai iztulkotas" portālā letonika.lv