Kalpone ar piena krūzi

Jana Vermēra glezna

"Kalpone ar piena krūzi" (nīderlandiešu: De Melkmeid, Het Melkmeisje) ir nīderlandiešu gleznotāja Jana Vermēra eļļas krāsas glezna. Tā atrodas Rijksmuseum kolekcijā Amsterdamā, Nīderlandē, kur to uzskata par "neapšaubāmi vienu no muzeja labākajiem eksponātiem".[9]

Kalpone ar piena krūzi
De Melkmeid
Mākslinieks Jans Vermērs Edit this on Wikidata[1]
Gads 1660
Medijs audekls, eļļas krāsa Edit this on Wikidata[2][3]
Kustība baroks, Nīderlandes glezniecības zelta laikmets Edit this on Wikidata[4]
Izmēri 45.5 cm (17.9 in)[3] × 41 cm (16 in)[3]
Atrašanās vieta Gallery of Honour, Nīderlande Labot šo Vikidatos
Īpašnieks Pīters van Reivens, Magdalēna van Reivena, Pīters van Reivens, Lukretija Johanna van Vintere, Hendrik Six van Hillegom, Jan Pieter Six VI, Pieter Hendrik Six van Vromade, Jan Six van Vromade, Rijksmuseum Edit this on Wikidata[5][6]
Kolekcija Rijksmuseum Edit this on Wikidata[7]
Inventāra nr. SK-A-2344 Edit this on Wikidata[8][3]
Identifikatori RKDimages ID: 24950

Gleznas pabeigšanas datums dažādos avotos norādīts atšķirīgs. Rijksmuseum to novērtējuši kā aptuveni 1658. gadu. Saskaņā ar Metropoles mākslas muzeja Ņujorkā pētījumiem, tā tapusi 1657. vai 1658. gadā.[10] Tīmekļa vietne Essential Vermeer norāda plašāku periodu: 1658—1661.[11]

Apraksts un komentāri

labot šo sadaļu

Lai arī oriģinālvalodas tradicionālajā nosaukumā sieviete tiek nosaukta par kalponi, kas slauc govis, tajā ir attēlota mājas vai virtuves istabene, zema ranga iekštelpu kalpone,[11] kas vienkāršā telpā uzmanīgi lej pienu uz galda esošā tukšā māla traukā. Uz galda atrodas arī dažādu veidu maize. Viņa ir jauna, spēcīgi būvēta sieviete ar tīru linu cepuri, zilu priekšautu un pār platiem apakšdelmiem atlocītām piedurknēm. Aiz viņas muguras uz grīdas atrodas kāju sildītājs; uz sienas ir Delftas flīzes, uz kurām attēlots Kupidons (skatītājam pa kreisi) un tēls ar stabu (pa labi). No loga gleznas kreisajā pusē plūst spoža gaisma.[12]

Glezna sniedz pārsteidzošu ilūziju, sniedzot ne tikai detalizāciju, bet arī radot sajūtu par sievietes un galda svaru. "Gaisma, lai arī spoža, neizdzēš rupjās maizes garozas tekstūras un neizlīdzina kalpones plato vidukli vai noapaļoto plecu apjomu", The New York Times rakstīja mākslas kritiķe Karena Rozenberga. Tomēr pusei sievietes sejas esot ēnā, "nav iespējams pateikt, vai viņas nodurtās acis un sakniebtās lūpas izsaka skumjas vai koncentrēšanos," viņa rakstīja.[12]

Metropoles mākslas muzeja Eiropas gleznu departamenta kurators, divu Vermēra izstāžu organizators, Volters Lītke izteicies, ka "tas ir mazliet kā Monas Lizas efekts" mūsdienu skatītājiem. "Mūsdienu auditorijai viņā ir mazliet noslēpumainība. Viņa veic savus ikdienas pienākumus, nedaudz smaidot. Un mūsu reakcija ir "Par ko gan viņa domā?'"[13]

 
1907. gada nīderlandiešu karikatūra, kuras autors Jans Rinke attēlojis domstarpības par to, vai valstij būtu jānopērk glezna, lai nepieļautu tās nonākšanu kāda bagāta amerikāņu mākslas kolekcionāra rokās. Valdība iegādājās gleznu un tā nonāca Rijksmuseum īpašumā.

Pīters van Reivens (1624–1674), Vermēra Delftas patrons (un pēc viņa nāves 21 gleznotāja darba īpašnieks), visticamāk gleznu nopirka tieši no mākslinieka. Lītke apšauba, ka viņš būtu gleznu pasūtījis.[14] Pēc viņa nāves, visticamāk, to mantoja viņa atraitne, Marija de Kneita, iespējams, viņu meita, Magdelene van Reivena (1655—1681) un noteikti viņa znots Jakobs Disiuss (1653–1695),[15][16] kura īpašums 1696. gadā tika izpārdots kopā ar citām mākslinieka gleznām. Izsoles ieraksti gleznu aprakstīja kā "ārkārtīgi labu" un darbs tika pārdots par otru augstāko cenu no šīs izsoles gleznām (175 guldeņiem, ko pārspēja tikai 200 guldeņi par Vermēra pilsētas ainavu "Delftas skats".[10][11])

1765. gadā gleznu izsolīja Lēnderts Pīters de Nēfvils.[17] "Slavenā kalpone, Delftas Vermēra izveicīgais darbs" pabija vismaz piecās Amsterdamas kolekcijās, pirms tā kļuva par daļu no tā, ko Metropoles mākslas muzejs nosauca par "vienu no Nīderlandes mākslas lieliskākajām kolekcijām", kura piederēja Lukretijai Johannai van Vinterei (1785–1845). 1822. gadā viņa ieprecējās Sikstu kolekcionāru ģimenē un 1908. gadā divi viņas dēli pārdeva gleznu (kā slavenās Sikstu kolekcijas daļu, kopā 39 darbus) Rijksmuseum, kas iegādājās tos ar atbalstu no Nīderlandes valdības un Rembranta biedrības,[10] bet neiztiekot bez sabiedrības kritikas un apspriešanas un parlamenta ģenerālsekretāra iejaukšanās.[11]

  1. https://www.rijksmuseum.nl/en/collection/SK-A-2344.
  2. http://europeana.eu/portal/record//90402/SK_A_2344.html.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 https://www.rijksmuseum.nl/nl/collectie/SK-A-2344; pārbaudes datums: 25 maijs 2017.
  4. «Art History 101 – Part 5: 1600-1799». Skatīts: 1 jūnijs 2020.
  5. https://www.rijksmuseum.nl/nl/collectie/SK-A-2344.
  6. https://www.jstor.org/stable/3780886.
  7. https://www.rijksmuseum.nl/nl/collectie/SK-A-2344; pārbaudes datums: 25 maijs 2017.
  8. https://www.rijksmuseum.nl/en/collection/SK-A-2344; arhivēšanas datums: 3 maijs 2019; pārbaudes datums: 9 aprīlis 2015; arhīva URL: https://web.archive.org/web/20190503132528/https://www.rijksmuseum.nl/en/collection/SK-A-2344.
  9. «The Milkmaid, Johannes Vermeer, c 1660 - Rijksmuseum». Rijksmuseum Amsterdam. Skatīts: 2009. gada 17. septembris.
  10. 10,0 10,1 10,2 «Vermeer's Masterpiece The Milkmaid (September 10–November 29, 2009)». Metropoles mākslas muzejs. Skatīts: 2009. gada 13. septembris.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 «The Milkmaid by Johannes Vermeer». Essential Vermeer. Skatīts: 2009. gada 13. septembris.
  12. 12,0 12,1 Karen Rosenberg. «A Humble Domestic Crosses the Sea». The New York Times, 2009. gada 11. septembris. Skatīts: 2009. gada 13. septembris.
  13. Phyllis A.S. Boros. «Vermeer's 'Milkmaid' cause for celebration at MMA». Connecticut Post, 2009. gada 13. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 9. novembrī. Skatīts: 2009. gada 13. septembris.
  14. Leonard Lopate. «Vermeer's The Milkmaid» (Audio interview with Walter Liedtke). The Leonard Lopate Show. WNYC radio station, 2009. gada 19. septembris. Skatīts: 2009. gada 19. septembris.
  15. Walter Liedtke, Michiel C. Plomp, Axel Ruger. Vermeer and the Delft School. New Haven and London : Yale University Press, 2001. 372, 374. lpp. ISBN 0-87099-973-7.
  16. Dissius collection sale retrieved June 4, 2010
  17. Catalogue of paintings by the late Pieter de Neufville, nr. 65

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu

Monogrāfijas

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
  NODES
Note 2