Kaukāza karš

Kaukāza karš
	Daļa no Krievu Kaukāza iekarošanas
	; Franca Rubo glezna Kaukāza kara aina.
Datums	1763. gads – 1864. gada 21. maijs
Vieta	Ziemeļkaukāzs
Iznākums	Krievu uzvara Imama Šamila padošanās; Krievi anektē Ziemeļkaukāzu; Čerkesu genocīds;
Teritoriālās; izmaiņas	Krievija sagrābj Ziemeļkaukāza teritorijas
Karotāji
Krievijas Impērija Kazaki; Kalmiku hanāts; Mingrēlijas kņaziste; Gurijas kņaziste; Tarkijas Šamhalāts; Svanetijas kņaziste;	Čerkesu konfederācija; Ziemeļkaukāza Imamāts Avāri; Čečeni; Inguši; Dargi; Tabasarani; Laki; Abhāzu dumpinieki; poļi, ukraiņi un citi brīvprātīgie no Eiropas
Komandieri un līderi
Nikolajs I; Aleksandrs I Romanovs; Aleksandrs II; Mihails Nikolajevičs; Grigorijs Zass; Ivans Paskevičs; Aleksejs Jermolovs; Mihails Voroncovs; Dmitrijs Miļutins; Aleksandrs Baratinskis; Ivans Androņikovs; Grigorijs Rozens; Jevgeņijs Golovins (ģenerālgubernators); Nikolajs Muravjovs-Karskis; Nikolajs Jevdokimovs; Roberts Zēgerkrancs ; Grigols Dadiani	Gazi Mulla; Hamzat-beks; Imams Šamils; Beibulats Taimins ; Endirejas Tašev-Hadži; Hadži Murats; Isa Gendargeno; Beno Baisangurs; Talhiks Šelars; Bojnakas Umalat-beks; Kazanišas Irazi-beks; Endirejas Idris; Ahmats Aublā; Šabats Maršans; Kazbeks Tugušžoko ; Džeimss Bells; Teofils Lapinskis
Spēks
1817–1864. gadi:; 1819: 50 000; 1857: 200 000; 1862: 60 000	1817–1864. gadi:; Kaukāza imamāts:; 15 000–25 000; Čerkesija:; 35 000–40 000
Zaudējumi
Kaujaslaukā krituši: Liels skaits	Civiliedzīvotāju upuri: 1 200 000; Kopā miruši: Liels skaits ; Kopā miruši: Liels skaits

Kaukāza karš (avāru: Кавказалъул рагъ, čečenu: Кавказхойн–оьрсийн тIом 1763—1864, krievu: Кавказская война, 1817—1864) bija vairāku karu sērija, kas aizsākās Krievu—turku kara (1768—1774) laikā. Kaukāza karu laikā Krievijas Impērija pakļāva Kaukāza kalnos dzīvojošās tautas. Galveno pretestību Krievijas karaspēkam izrādīja avāri, čečeni, lezgīni un čerkesi.

Priekšvēsture

1785. gadā ķeizariene Katrīna II par pirmo Kaukāza gubernatoru iecēla Grigoriju Potjomkinu. Šajā laikā Krievijas Impērija bija pakļāvusi Stavropoli, Mozdoku un Vladikavkāzu. Potjomkina un Suvorova karagājieni Melnās un Kaspijas jūru piekrastē izraisīja šeiha Mansura pretdarbību, kurš pasludināja svēto karu pret krieviem. 1791. gadā Mansuru sagūstīja Anapā. 1796. gadā Krievijas Impērijas iekarojumi Ziemeļkaukāzā sasniedza Kubaņas un Terekas upju līniju.

1799. gadā Kartlijas un Kahetijas cars Giorgijs XII lūdza ķeizaram Pāvilam I aizsardzību, 1801. gada 18. janvārī Pāvils I paziņoja par Kartlijas-Kahetijas iekļaušanu Krievijas Impērijā. Krievijai tagad bija jāaizstāv teritorija Dienvidkaukāzā, ko ar pārējo impēriju savienoja vienīgi Gruzijas kara ceļš. Vietējās musulmaņu un kalniešu tautas bija apņēmības pilnas pretoties Krievijas varai. Stāvie un mežiem apaugušie kalni bija lieliski piemēroti partizānu karam pret Krievijas armiju.^[6]

No 1801. līdz 1813. gadam Krievijas karaspēka klātbūtne Kaukāza kalnu reģionos bija minimāla, vairāk fokusējoties uz kariem ar Osmaņu un Persijas impērijām. Par Krievijas Impērijas protektorātiem kļuva Mingrelijas kņaziste (1803), Imeretijas karaliste (1804), Gurijas un Abhāzijas kņazistes (1810),

Kara norise

Pirmais periods (1816—1827)

1816. gadā ieceltais militārais gubernators Jermolovs Čečenijā un Dagestānā sāka būvēt nocietinātu fortu virkni un militāros ceļus. 1818. gadā Krievijas Impērija nodibināja Groznijas cietoksni. Krievijas Atsevišķajā Kaukāza korpusā bija 50 000 kareivji, kurus atbalstīja 40 000 cilvēku lielā Melnās jūras kazaku armija. 1819. gadā Dagestānas vadoņi apvienojās cīņai pret krieviem, bet līdz 1821. gadam tika sakauti. Krievija nostiprināja savu varu mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā. No 1822. līdz 1826. notika vairāki karagājieni pret čerkesiem Melnās jūras piekrastē.

Karā sakautā Persija 1828. gadā un pēc Krievu—turku kara (1828—1829) arī Osmaņu impērija 1829. gadā atzina Krievijas kontroli pār Melnās jūras piekrasti, Kaukāzu, armēņu un azerbaidžāņu zemēm. 1828. gadā tika pakļauti karačaji, par Krievijas protektorātu kļuva Svanetijas kņaziste (1833).

Imamu vadītā pretestība (1828—1859)

1828. gadā imama Gazi Muhammada vadībā sākās musulmaņu svētais karš pret Krieviju. Pēc viņa nāves 1832. gadā nākamais imams Hamzatbeks (avāru: Хӏамзат-бег) atguva kontroli pār lielu Dagestānas kalnu daļu, taču tika nogalināts sadursmē ar avāriem. 1834. gadā par pretestības vadītāju kļuva imams Šamils, kas izveidoja kalniešu savienību un nodibināja imama valsti. Viņa galvenā atbalsta bāze bija Dagestānas un Čečenijas kalnos. Tikmēr kumiki, osetīni, inguši un kabardīni, kas joprojām sekoja pagāniskiem ticējumiem, vai bija pārgājuši pareizticībā, musulmaņu pretestības kustību neatbalstīja.

Lielas Krievijas armijas vienības iegāja dziļi kalnājos, sagrāba partizānu ciematus, taču pārtikas trūkuma un nepārtrauktās pretestības dēļ atkāpās izejas punktos. No 1837. līdz 1839. gadam ar Šamilu noslēdza pamieru, kas beidzās pēc Krievijas Impērijas ģenerālleitnanta Paula Grabbes vadītā karaspēka uzbrukuma Ahulgo cietoksnim. Kad 1840. gada pavasarī čerkesi iznīcināja vairākus krievu fortus, Krievijas armija koncentrējās uz Čerkesijas Melnās jūras piekrastes pakļaušanu. Tādēļ līdz 1843. gadam Šamilam izdevās dubultot savu teritoriju Dagestānā, iekarojot Avāru hanisti. 1845. gadā 18 000 karavīru liela Krievijas armijas kolonna iznīcināja Šamila galveno apmetni, bet atkāpjoties zaudēja 3000 kritušo.

1846. gadā Krievijas stratēģija mainījās, uzbrukumus veicot mazākām vienībām. Līdz 1853. gadam Šamila armija bija padzīta no Čečenijas. Kaukāza pakļaušanu pārtrauca Krimas karš. Osmaņu armijas mēģinājumi uzbrukt Kaukāzā tika atsisti. Šamils iebruka Kahetijas pilsētā Cinandali 80 km attālumā no Tbilisi, bet tika sakauts.^[7] Pēc 1856. gada Krievijas Impērija Ziemeļkaukāzā sakoncentrēja 250 000 kareivju lielu armiju, kas ļāva vienlaikus īstenot vairākas uzbrukuma kampaņas. Šamila Dagestānas imamātā sākas iekšējais sabrukums. 1859. gada 25. augustā Krievijas karaspēks iznīcināja Šamila pēdējo lielo vienību un imams krita krievu gūstā.

Čerkesu pretestības apspiešana (1859—1864)

Čerkesu pretestības apspiešanai sākās mežu izciršana, ciematu iznīcināšana un vietējo iedzīvotāju pārvietošana. 1862. gadā sākās liela krievu ofensīva, kas līdz 1864. gadam pakļāva Melnās jūras piekrastes zemes. Čerkesus piespieda bēgt dziļāk kalnos, bet to lielāko daļu sadzina piekrastē, un pārvietoja uz Osmaņu impēriju, īstenojot čerkesu genocīdu. 1864. gadā Krievija kontrolēja visu Abhāziju un 21. maijā tika iekarots pēdējais čerkesu pretestības centrs.^[7] 1864. gadu uzskata par Kaukāza kara beigām, lai arī vēl nākamajos gados Čečenijā un Dagestānā uzliesmoja sacelšanās.

Galerija

Čerkesu zemes 18. gadsimtā
Čerkesu deportācija 19. gadsimta un mūsdienu autonomās republikas.
Kaujas aina
Šamila padošanās
Kalniešu bēgšana
Medaļa par Čečenijas un Dagestānas iekarošanu
Medaļa par Rietumkaukāza iekarošanu

Atsauces

↑ Кроме того, командующему Отдельного Кавказского корпуса было подчинено Черноморское казачье войско — 40 тыс. чел.
↑ На Западном Кавказе
↑ ^3,0 ^3,1 À la conquête du Caucase: epopée géopolitique et guerres d'influence
↑ «Victimario Histórico Militar».
↑ Richmond, Walter. The Circassian Genocide. ISBN 9780813560694.
↑ Caucasian Wars
↑ ^7,0 ^7,1 «Caucasian War of 1817–64». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. decembrī. Skatīts: 2019. gada 21. janvārī.

[1] Кроме того, командующему Отдельного Кавказского корпуса было подчинено Черноморское казачье войско — 40 тыс. чел.

[2] На Западном Кавказе

[ReferenceA-3] 3,0 ^3,1 À la conquête du Caucase: epopée géopolitique et guerres d'influence

[militari-4] «Victimario Histórico Militar».

[5] Richmond, Walter. The Circassian Genocide. ISBN 9780813560694.

[6] Caucasian Wars

[caucasian-war-of-1817-64-7] 7,0 ^7,1 «Caucasian War of 1817–64». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. decembrī. Skatīts: 2019. gada 21. janvārī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]