Lielais šņibītis
Lielais šņibītis[1] (Calidris canutus) ir neliela auguma bridējputns, kurš ligzdo Eirāzijas un Ziemeļamerikas tundrā. Migrācijas laikā regulāri sastopams arī Latvijā, pārsvarā jūras piekrastē. Izšķir 6 pasugas.[2]
| Lielais šņibītis | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Tārtiņveidīgie (Charadriiformes) |
| Dzimta | Sloku dzimta (Scolopacidae) |
| Ģints | Šņibīši (Calidris) |
| Suga | Lielais šņibītis (C. canutus) |
| Sinonīmi | |
| Tringa canutus | |
 Lielais šņibītis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Lielais šņibītis ligzdo Grenlandē, Kanādas ziemeļos, Aļaskā un Sibīrijas tundrā. Šī suga veic ļoti garu migrācijas ceļu, ziemo pārsvarā Rietumāfrikā, Dienvidamerikā, Austrālijā.
Pasugas
labot šo sadaļu
Lielajam šņibītim ir sešas pasugas: C. c. roselaari, C. c. rufa, C. c. canutus, C. c. islandica, C. c. rogersi, C. c. piersmai. C. c. piersmai ligzdo Sibīrijas ziemeļos, ziemo Ķīnā vai ziemeļaustrumu Austrālijā.C. c. rogersi ligzdo Sibīrijā, tikai austrumpusē. Tas no Sibīrijas migrē pa Ķīnaa krastu līdz Jaunzēlandei un Austrālijas dienvidaustrumiem. C. c. roselaari migrē no Aļaskas ziemeļiem uz ziemeļaustrumiem no ASV Floridas. Pagaidām vēl nav zināms, vai šī pasuga migrē arī gar ASV rietumu daļu, lai pārziemotu Centrālmerikā. Pasuga C. c. rufa ligzdo ziemeļrietumu Kanādā un migrē uz Argentīnu piestājot un atpūšoties Brazīlijā. C. c. islandica ligzdo Grenlandes ziemeļos un migrē caur Islandi, Rietumeiropu, kur ziemo Vatu jūras piekrastē. C. c. canutus ligzdošanas vieta atrodas ziemeļrietumu Sibīrijā, migrē uz Rietumāfriku. Vatu jūra šīm pasugām ir ļoti nozīmīgs atpūšanās punkts tālajiem lidojumiem.
Izskats
labot šo sadaļu
Lielais šņibītis ir kompakts putns ar īsu kaklu, ķermeņa garums apmēram 25 cm. Tam ir salīdzinoši īss, taisns knābis, īsas brūnganzaļas kājas. Ziemā putna mugurpuse ir pelnu pelēka ar baltiem raibumiem, vēders un krūtis ir gaiši pelēkas ar dažiem baltiem pigmentiem. Vasarā abu dzimumu pārstāvjiem mugurpuse ir melna ar sarkaniem raibumiem, galva un krūtis ķieģeļsarkanā krāsā. Lidojumā ir redzama balta aste un spārni. Jaunie putni ar savu apspalvojumu līdzinās pieaugušo putnu ziemas izskatam, tikai tiem uz muguras ir melna svītra un krūtis ir bēšas, kājas olīvzaļas.
Adaptācijas
labot šo sadaļuLielais šņibītis ir viena no putnu sugām, kura veic visgarāko lidošanas ceļu bez apstājas. Šis attālums bieži vien sasniedz pat 5000 km. Lai uzstādītu šādu sasniegumu, lielajam šņibītim ir īpašas iezīmes un spējas. Pirms paredzētā lielā lidojuma šie putni uzņem lielu pārtikas daudzumu, palielinot savu normālo svaru gandrīz divas reizes. Uzņemtā pārtika pa visu ķermeni pārtop tauku slāņos, kas apgādā tos ar enerģiju visas lidošanas laikā. Lai izvairītos no nevajadzīgiem enerģijas patēriņiem, lielais šņibītis spēj samazināt dažus savus iekšējos orgānus, īpaši kuņģi. Uzņemot ēdienu ar cietu apvalku, kuņģa muskuļu darbība palielinās, līdz ar to tērē vairāk enerģijas, taču mīksta pārtika, piemēram, tārpi samazina kuņģa darbošanos un patērē mazāk enerģijas. Tāpēc pirms lieliem lidojumiem lielie šņibīši dod priekšroku mīkstai barībai.
Barība
labot šo sadaļu
Lielais šņibītis galvenokārt barojas ar gliemenēm un gliemežiem. Barību norij veselu. Cietie gliemežu apvalki tiek sasmalcināti, izmantojot muskuļus, kas atrodas kuņģī.
Ligzdošana
labot šo sadaļuLielie šņibīši ligzdas vij atklātās vietās Sibīrijas tundrā, Grenlandē, Kanādā un Aļaskā. Šie putni neveido kolonijas, reizēm tie viens no otra var būt pat daudzu kilometru attālumā.
Mātītes izdēj 3—4 olas uz zemes nelielā padziļinājumā, kas izklāts ar dažādām zālītēm, zariem un sūnām. Abi vecāki perē olas, mātīte pamet ligzdu un mazuļus neilgi pēc tam, kad mazuļi izšķiļas. Mazie putnēni ļoti ātri pamet ligzdu, lai sagādātu sev pārtiku, pat pirmajā dzīves dienā. Tiklīdz jaunie putni ir iemācījušies lidot, tēviņš dodas atpakaļ uz dienvidiem. Mazie putnēni seko migrācijā pēc dažām dienām vai nedēļas.
Literatūra
labot šo sadaļu- Piersma, T., de Goeij, T. P. & Tulp, I. 1993 An evaluation of intertidal feeding habitats from a shorebird perspective: towards relevant comparisons between temperate and tropical mudflats. Netherlands Journal of Sea Research 31, 503-512.
- Piersma, T., Dietz, M. W., Dekinga, A., Nebel, S., van Gils, J. A., Battley, P. F. & Spaans, B. 1999 Reversible size-changes in stomachs of shorebirds: when, to what extent, and why? Acta Ornithologia 34, 175-181.
- Tomkovich, P. S. 2001 A new subspecies of Red Knot Calidris canutus from the New Siberian Islands. Bulletin of the British Ornithologists Club 121, 257-263.
- Tulp, I., Schekkerman, H., Piersma, T., Jukema, J., de Goeij, P. & van de Kam, J. 1998 Breeding waders at Cape Sterlegova, northern Taimyr, in 1994. Zeist: WIWO - Report 61.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Dzīvnieki. Rīga : Zvaigzne ABC, 2003, 306. lpp. ISBN 9984-22-809-6
- ↑ IOC World Bird List: Sandpipers, snipes, courser, 2020