Mions

Mions (mī(mez)ons) ir nestabils leptons, ko apzīmē ar grieķu burtu μ (precīzāk - μ⁻). Tam ir negatīvs elektriskais lādiņš, spins 1/2 un tas piedalās vājajā un elektromagnētiskajā mijiedarbībā, tāpat kā elektrons. Tomēr miona masa ir 207 reizes lielāka par elektrona masu, tādēļ to var uzskatīt par smagu, nestabilu elektronu (mions var aizstāt vienu no elektroniem parastajā atomā; šādus eksotiskus veidojumus sauc par mionu atomiem). Sabrūkot mions veido elektronu, mionu neitrīno un elektronu antineitrīno.

Miona sabrukšanas Feinmana diagramma

Tāpat kā citām elementārdaļiņām, mionam ir sava antidaļiņa, ko sauc par antimionu (μ⁺). Atšķirībā no miona, antimionam ir pozitīvs lādiņš. Antimions var iedarboties ar elektronu un izveidot ūdeņraža atomam līdzīgu sistēmu, ko sauc par mioniju un kuru var uzskatīt par ārkārtīgi vieglu ūdeņraža izotopu. Kaut arī mionijs, tāpat kā paši mioni un antimioni, var eksistēt vidēji tikai apmēram 2 mikrosekundes, tas paspēj izveidot izpētāmus ķīmiskus savienojumus (ir pazīstams, piemēram, mionija hlorīds - MuCl).

Vēsture

Mionus atklāja Kārls Deivids Andersons 1936. gadā, pētot kosmiskos starus. Tā bija pirmā atklātā elementārdaļiņa, kas neietilpa parasto atomu sastāvā.

Agrāk mionus dēvēja par mī mezoniem to masas, kas atrodas "pa vidu" starp elektrona un nuklonu masām dēļ, taču pēc tam tika noskaidrots, ka mioni nav mezoni (hadroni ar veselu spinu jeb bozoni), bet gan leptoni (fermioni).

Skatīt arī

• Mionu katalīze

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mions.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)