Oktaviāns

Oktaviāns (dzimis 63. gada p.m.ē. 23. septembrī, miris 14. gada 19. augustā) bija pirmais Senās Romas imperators, līdz ar viņa valdīšanas sākumu 27. gadā p.m.ē. sākās Romas impērijas vēsturiskais periods. Romas Senāts 27. gadā p.m.ē. Oktaviānam piešķīra titulu Augusts, kas nozīmēja „dižais, iesvētītais” un kas vēlāk politiskajā apritē tika lietots kā sinonīms ķeizaram. Augusta valdīšanas laikā Romas impērijā pēc gandrīz gadsimtu ilgušām iekšpolitiskām nesaskaņām, jukām un kariem pārsvarā valdīja miers un pārticība. Tādēļ šo Senās Romas periodu pieņemts saukt par Augusta laikmetu.

Oktaviāns Octavianus
Romas impērijas imperators
Oktaviāna krūšutēls
Valdīja	no 27. gada p.m.ē 16. janvāra līdz 14. gada 9. augustam
Priekštecis	Jūlijs Cēzars (kā Romas Republikas diktators)
Pēctecis	Tiberijs
Dzimis	63. gada p.m.ē. 23. septembrī
Dzimšanas vieta	Roma, Romas Republika
Miris	14. gada 19. augustā
Miršanas vieta	Nola, Romas impērija
Dzīvesbiedres	1. Klodija Pulhra (līdz 40. gadam p.m.ē.) 2. Skribonija (no 40. līdz 38. gadam p.m.ē.) 3. Līvija Druzilla (no 38. gada p.m.ē. līdz 14. gadam)
Pēcnācēji	Jūlija vecākā Gajs Cēzars (adoptēts) Lūcijs Cēzars (adoptēts) Tiberijs (adoptēts)
Dinastija	Jūlija-Klaudija dinastija
Tēvs	Gajs Oktāvijs adoptējis Jūlijs Cēzars
Māte	Atija Balba Cezonija

Oktaviāna izcelsme

Cēlies no senās Romas patriciešu Jūlija dzimtas jeb Jūlijiem (latīņu: gens Iulia, Iulii). Dzimis kā Gajs Oktāvijs (latīņu: Gaius Octavius) 23. septembrī 63. gadā p.m.ē. Viņa vecāmāte bija Gaja Jūlija Cēzara māsa. Cēzars mīlēja māsas mazdēlu, kas lielu daļu bērnības pavadīja viņa mājā, gādāja, lai viņš iegūtu labu izglītību, un sekoja viņa karjerai. Cēzars savu adopēto dēlu Gaju Oktāviju, sauktu par Oktaviānu (latīņu: Octavianus), slepus bija nozīmējis par savu pēcteci. Tas atklājās tikai pēc Cēzara noslepkavošanas 44. gadā p.m.ē., kad Oktāvijam bija tikai 18 gadi.

Varas sākums

Cēzara noslepkavošanas brīdī Oktaviāns atradās Ilirijas provincē, bet Romā sākās jukas un cīņa par varu. Pēc atgriešanās Romā Oktaviāns ar Cēzaram uzticīgajiem ģenerāļiem Marku Antoniju un Marku Lepidu izveidoja Otro triumvirātu. Lai tālāk nostiprinātu savu varu un izvairītos no nevajadzīgiem politiskiem riskiem, viņi, atšķirībā no sava priekšgājēja Cēzara, rūpīgi sastādīja savu oponentu sarakstus un uzsāka metodisku to iznīcināšanu. Nogalināto vidū senatoru vien bija ap 300, ieskaitot slaveno oratoru Ciceronu.

Tikuši galā ar jebkādu iespējamo pretestību Romā, viņi uzsāka galveno pret Cēzaru vērstās sazvērestības organizētāju — Bruta un Longina — vajāšanu, kuri tūlīt pēc Cēzara slepkavības bija aizbēguši uz Maķedoniju. Viņi tur bija savākuši armiju, lai gāztu triumvirātu un atjaunotu Romas republiku, bet tika sakauti. Nonākuši bezizejas situācijā, abi sazvērnieki beidza dzīvi, izdarot pašnāvību.

Lai stiprinātu triumvirātu, Antonijs bija apprecējis Oktaviāna māsu Oktāviju. Būdams Āzijā, Antonijs iemīlējās Kleopatrā, ko Cēzars bija iecēlis par Ēģiptes valdnieci, un palika Ēģiptē, bet savu sievu, Oktaviāna māsu Oktāviju, aizsūtīja atpakaļ uz Romu. Tas nozīmēja neizbēgamu konfliktu un triumvirāta izjukšanu. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka 34. gadā p.m.ē. viņš Kleopatras (un, kā domā, Cēzara) dēlu Cēzarionu pasludināja par Cēzara mantinieku, tātad Oktaviāna vietā. Turklāt Romas austrumu provinces, kuras pēc vienošanās triumvirāta starpā bija uzticēts pārvaldīt Antonijam, viņš vienpersoniski sadalīja starp Kleopatru un tās bērniem. Tas vēl vairāk pastiprināja konfliktu un kara neizbēgamību.

Antonija un Kleopatras spēkus 31. gadā p.m.ē. jūras kaujā pie Akcijas raga Oktaviāna flote sakāva, un abi mīļākie drīz beidza dzīvi pašnāvībā. Arī Cēzarions tika noslepkavots. Oktaviāns ar triumfu atgriezās Romā kā vienpersonisks romiešu pasaules valdnieks. Romas sabiedrība nebūt nepretojās tam visā turpmākajā Oktaviāna valdīšanas laikā, tā nemaz neilgojās pēc brīvības, jo vēl dzīvā atmiņā bija haoss, bagāto izlaidība un nabagu posts, terors un juceklis, kas pavadīja „brīvības” laikus Romas republikas periodā.

Imperators Augusts

Senāts 27. gadā p.m.ē. Oktaviānam piešķīra titulu Augusts, kas vēlāk politiskajā apritē tika lietots kā imperatora apzīmējums. Senāts Augustam piešķīra arī veselu virkni citu titulu, kas republikas laikā bija saistīti ar to vai citu valsts pārvaldes funkciju veikšanu, un faktiski padarīja viņu par diktatoru ar neierobežotu varu. Tiesa, Augusts centās to pārāk neafišēt, viņš pat saglabāja Senāta pilnvaras un citas Republikas pārvaldes institūcijas, kā arī bieži uzsvēra, ka viņš it kā atjaunojis Romas republiku.

Augusta reformas

Neapstrīdams ir tas, ka līdz ar viņa kļūšanu par imperatoru un Romas pārtapšanu no republikas par impēriju iesākās ilgstošs tās uzplaukuma un labklājības laiks. Agrāk iekarotās teritorijas tika nostiprinātas ar efektīvu pārvaldi un precīzi iezīmētām robežām. Austrumu teritorijas, kuras karu laikā bija jau gandrīz nošķirtas no Romas, tika atkal pievienotas. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Piemēram, Gallija, kuru bija iekarojis Cēzars, tika sadalīta četrās provincēs, bet Spānija — trijās. Tika atjaunota kontrole arī pār Ēģipti.

Katram savam karavīram viņš piešķīra ievērojamu naudas prēmiju. Kara veterāniem, kuri bija godam beiguši dienestu, tika piešķirta zeme. Īpašniekiem tika atlaisti visi vecie parādi, bet visi parādu saraksti valstij tika publiski un svinīgi sadedzināti ugunskuros. Tika organizēti dažādi sabiedriskie darbi ceļu uzlabošanā, Romas ēku un infrastruktūras atjaunošanā, pārbūvē un modernizācijā. Sausuma vai citu klimatisko likstu skartām provincēm no valsts rezervēm sāka sniegt centralizētu palīdzību.

Romas sabiedrība

Augusta laikā uzplauka arī literatūra un māksla. Dzejnieki Ovidijs, Horācijs un Vergilijs, tāpat kā vēsturnieks Tits Līvijs, kurš sarakstīja Romas vēsturi, bija tuvi imperatora draugi. Augusts atbalstīja arī arhitektūru. Par viņa valdīšanas laiku mēdza teikt, ka viņš ieradās ķieģeļu Romā, bet atstāja to tērptu marmorā.

Tomēr bija viena būtiska problēma, kuru neizdevās atrisināt arī Augustam, lai kādas pūles viņš tam neveltīja. Tā bija Romas sabiedrības morāle. Neskatoties uz pieņemtajiem stingrajiem likumiem, kas aizliedza prostitūciju un laulāto (sievas) neuzticību, kas sodīja arī par atturēšanos no precēšanās un bērnu audzināšanas, vairuma romiešu vieglprātīgā attieksme pret ģimeni, godu, sirdsapziņu un citiem morāles un ētikas principiem neuzlabojās. Tādēļ arvien vairāk sāka samilzt demogrāfiskās problēmas. Rezultātā etnisko romiešu īpatnējais svars impērijā sāka pamazām sarukt, jo provincēs un no tām Romā ieplūstošās barbaru ģimenes parasti bija daudzskaitlīgas. Barbari ar daudz lielāku cieņu un pietāti izturējās arī pret dzīves vērtībām, kuras romieši laika gaitā bija pazaudējuši. Šīs iezīmes kļuva par vienu no Senās Romas pakāpeniskas novājināšanās faktoriem, kas līdz ar citiem ekonomiskiem un sociāliem faktoriem gala rezultātā noveda pie šīs Vidusjūras civilizācijas pilnīga sabrukuma.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oktaviāns.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: -	Romas imperators 27 p. m. ē.—14	Pēctecis: Tiberijs